Kuras tautas cītīgi strādā, tās tiek pie labklājības. Saruna ar Ivaru Kalviņu 0
Vai ir pareizi likt vienādības zīmi starp valdību un valsti? Kā ietekmīgas idejas kritizēt un norādīt ierēdņiem uz nepilnībām, bet valsti tomēr celt godā, mīlēt un cienīt. Vecgada pārdomās dalīties šoreiz aicinājām zinātnieku, ķīmijas profesoru, Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītāju profesoru Ivaru Kalviņu.
Ar ko jums paliks atmiņā šis gads?
I. Kalviņš: Vairāk vai mazāk – kā juku gads. Tas vērojams gan starptautiskajā arēnā, gan diemžēl – arī Latvijā. Kā mēs atceramies, pērnā gada nogalē un vēl arī šajā gadā mēs ilgi nevarējām tikt pie valdības.
Pēc tam kad mums jau bija jauns Ministru kabinets, izrādījās, ka lielāko daļu no apsolītā, iepriekšējās valdības lemtā, jaunā nespēj vai negrib īstenot. Tas attiecas arī uz zinātni un augstāko izglītību.
Diemžēl mēs joprojām esam tālu iepakaļ mūsu kaimiņiem Igaunijā, kur gan pozīcija, gan arī opozīcija uzskata, ka šādās mazās valstīs, kurām nav daudz izrakteņu un dabas resursu, galvenā prioritāte ir izglītības un zinātnes attīstība. Nodrošinot stabilu valsts finansējumu izglītībai un zinātnei, tiek radīti augstas pievienotās vērtības produkti, ar kuriem ir iespēja konkurēt pasaules tirgū.
Ir pagrūti cerēt uz labiem rezultātiem ekonomikā, ja valsts neiegulda izglītībā un zinātnē. Problēma ir tāda: ir daudz jānopelna, lai varētu maksāt labas algas. Un, ja ir labas algas, ir lieli nodokļi, kas veido valsts budžetu.
Tas ir savstarpēji saistīts: gudri cilvēki ražo sarežģītas tehnoloģijas un komplicētus produktus, kuri augstu kotējas pasaules tirgū un kurus ir iespējams labi pārdot. Tikai tā var paaugstināt tautas labklājību. Mežu ciršana, baļķu un dēļu tirgošana, protams, arī ir atspaids, tomēr nepietiekams.
Kādi, jūsuprāt, būtu tie saprātīgie soļi, kurus vajadzētu spert, lai valstī varētu mainīt situāciju zinātnes un augstākās izglītības laukā?
Kad sabruka Padomju Savienība, Somija un arī Igaunija nolēma, ka jāsavelk ciešāk josta un ka vienīgais risinājums situācijā, kad zūd lieli tirgi, ir ieguldīt augstākajā izglītībā, zinātnē un inovācijā. Mēs Latvijā šobrīd runājam, ka mums ir nepieciešama augsta līmeņa zinātne: tāda, kas ražo skaistas publikācijas un augstvērtīgus pētījumus fundamentālās zinātnes laukā.
Tomēr mums ir vāja saprašana par to, ka noteicošais ir, lai šeit, Latvijā, mūsu un arī visas pasaules zinātniskie sasniegumi tiktu iemiesoti produktos un tehnoloģijās. Ir skumji, ka Latvija pašlaik pēc patentu skaita ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā, un arī inovāciju jomā mums ir viena no pēdējām vietām Eiropas valstu vidū.
Ja mēs neieguldām Latvijas zinātnes spējā absorbēt visā pasaulē radītās zināšanas, tad valsts attīstība ir apgrūtināta. Tie zinātnieki, kas strādā Latvijā, protams, sniedz savu devumu, tomēr jāapzinās, ka visā pasaulē zinātnieku ir nesalīdzināmi vairāk, un nevar sagaidīt, lai Latvija rada ievērojamu daļu no pasaules zināšanām.
Latvijas zinātnei ir jābūt tik apjomīgai, lai mūsu zinātnieki spētu absorbēt arī ārpus Latvijas radītās zināšanas un, papildinot ar savu devumu, radīt oriģinālus produktus un risinājumus. Un valstij būtu jādomā par to, kā šos risinājumus ieviest dzīvē. Tomēr Latvijas politiķi diemžēl nesaprot, ka mūsu valsts nav lielā ekonomika.
Nevar atstāt uz uzņēmēju pleciem procesu, kas saucas “inovācija”, – to, kura ietvaros ideja pārtop ražojumā. Uzturēt savus pētnieciskos centrus, kas pārsvarā nodarbojas ar inovāciju, var tikai lielas firmas. Savukārt Latvijā ne pēc pasaules, ne Eiropas mērogiem lielu firmu nav vispār.
Vai Latvijas jaunuzņēmumu attīstība tomēr nevieš cerības par privātā sektora aktīvu līdzdalību un pozitīvām izaugsmes tendencēm inovāciju sfērā?
Privātās uzņēmējdarbības investīcijas zinātnē un inovācijā diemžēl samazinās. Jau minētā iemesla pēc: gan valsts, gan ES finansējums tiek novirzīts galvenokārt fundamentālajai zinātnei. Ir pat novilktas sarkanās līnijas, paziņojot, ka Izglītības un zinātnes ministrijai ar inovācijām nav jānodarbojas, jo tas ir Ekonomikas ministrijas lauciņš. Līdz ar to posmā starp ideju un produktu, kuru varētu ražot, ir dziļa aiza.
Šis izpētes etaps vairs īsti neattiecas uz fundamentālo zinātni, lai arī tur tāpat ir ļoti daudz pētniecības. Tās rezultātus publicēt pat nebūtu vēlams, jo tos būtu jāaizsargā ar patentiem. Tehnoloģiju pārneses posmā no laboratorijas pie topošā produkta potenciālā ražotāja zinātniskās idejas tiek piemērotas industrijas prasībām – tiek meklēti optimālākie risinājumi un uzlabotas tehnoloģijas.
Mūsdienās ar šo neviens nevēlas nodarboties. Iepriekš Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē eksistēja Valsts pētījumu programmas, kuras tā “paspēlēja”, uzskatot, ka visas nozaru ministrijas vēlēsies pārņemt Valsts pētījumu programmu finansēšanu par saviem līdzekļiem, kas, protams, nenotika.
Vienīgā nozare, kuru Ekonomikas ministrija bija ar mieru finansēt, bija enerģētika – un arī tikai tādēļ, ka to pieprasa Eiropas Savienība. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija paturēja humanitāro virzienu finansēšanu. Tas, ka valsts tikpat kā vairs nefinansē Valsts pētījumu programmas dabas un inženierzinātnēs, ekonomikai par labu nenāk.
Kā varēja nonākt tik tālu, ka pēc Izglītības un zinātnes ministrijas ierosinājuma latviešu valoda gandrīz tika izslēgta no zinātnes aprites?
Tā ir zināmā mērā divkosība. Mēs skaļi sludinām vienu, bet darām pilnīgi pretējo. Patiesībā problēma ir ļoti vienkārša: esmu pārliecināts, ka šo situāciju centās panākt noteiktas Latvijas iedzīvotāju daļas lobijs.
Proti, daļa Latvijas iedzīvotāju latviešu valodu nepārvalda tik augstā līmenī, lai tajā spētu uzrakstīt promocijas darbu (jeb doktora disertāciju) vai vismaz tā kopsavilkumu. Līdz ar to tiek mēģināts panākt izmaiņas, kuru rezultātā latviski vairs nebūtu jāraksta nedz disertācijas, nedz zinātniskie darbi pat par latviešu valodu un literatūru.
Protams, ja runājam par zinātniskajām publikācijām, tad dabas un eksakto zinātņu jomā jau šobrīd zinātnē dominē angļu valoda, un tajā mēs arī rakstām un publicējam zinātniskos rakstus. Tieši tos jau pasaulē lasa. Disertācijas jau neviens nelasa, un tam, vai tā ir vai nav pieejama angliski, nav nekādas nozīmes. Par mums uzzina no mūsu rakstiem un patentiem.
Vēl radītā ažiotāža ap latviešu valodu zinātniskajos darbos rosina aizdomāties par iespējamiem centieniem novērst uzmanību no galvenās problemātikas. Koncepcijā par to, kā tiks uzlabota zinātņu doktoru sagatavošana, vājākais punkts ir finansējums. Jau tagad ir skaidrs, ka līdzekļu šim procesam, visticamāk, nebūs.
Tādēļ bija nepieciešams priekšplānā izvirzīt kādu visiem labi pamanāmu muļķību, uz ko visi varētu koncentrēties. Šobrīd tā arī notiek. Neviens neanalizē to, kas ir ietverts koncepcijā un neskar arī sāpīgo finansējuma jautājumu. Tā vietā visi pārsvarā fokusējas uz valodu.
Esat viens no Latvijā izgudrotā pretvēža preparāta “Rigvir” patroniem. Lai arī šo zāļu vārds tagad apvīts skandāliem, daudzi pacienti tās lietoja, lieto un vēlas šo terapiju turpināt, tomēr Latvijā “Rigvir” pašlaik ir aizliegts. Kā to vērtējat?
Mūsu politiķi aizbildinās ar to, ka viss jādara kā Eiropā un Amerikā. Tas nekas, ka Latvija ir mazāka ekonomika kā, piemēram, Hamburgas pilsēta. Viņuprāt, nav nekādas nozīmes tam, kur mēs esam izauguši un kāda ir valsts pagātne.
Pārnesīsim pasaules pieredzi uz Latviju viens pret vienu, un jau šodien konkurēsim ar pasaules milžiem! Un, ja jūs to nevarat izdarīt pēc viņu noteikumiem, kas patiesībā nebūt nav piemēroti mazajām ekonomikām, tad labāk, lai tur ir tukša vieta! “Rigvir” bija ļoti spilgts piemērs.
Par ieganstu zāļu aizliegšanai tika izmantots fakts, ka kādā no zāļu sērijām tika konstatēts mazāks vīrusa titrs jeb dzīvā vīrusa daudzums, nekā tam vajadzēja būt. Taču atsevišķu zāļu partiju kvalitātes problēmas ik pa laikam ir ļoti daudziem zāļu ražotājiem.
Pat no lielāko farmācijas kompāniju pirmā desmitnieka būs grūti atrast kaut vienu uzņēmumu, kurš nav bijis spiests atsaukt savu produktu. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā tādu gadījumu ir vairāk nekā 100, tomēr nevienā citā situācijā Latvijas ierēdņiem nav pat prātā nācis, ka tādēļ šīs zāles būtu jāaizliedz.
Vai esat iecerējuši, ko darīt, lai situāciju ar “Rigvir” mainītu?
Ražotājs ir izdarījis visu nepieciešamo, lai problēmas ar produkta kvalitāti neatkārtotos. Un pacientiem, kam “Rigvir” ir ļoti nepieciešams, tagad atliek vien cerēt uz jaunās veselības ministres godaprātu situācijas ar “Rigvir” objektīvā izvērtēšanā.
Pastāv tāds jēdziens kā “samērīguma princips”, kas būtu jāievēro, nosakot sodu par kādu pārkāpumu. Un šajā gadījumā tas ir rupji pārkāpts. Un no tā cieš tie pacienti, kam “Rigvir” ir vajadzīgs, bet ierēdņu neadekvātās rīcības dēļ vairs nav pieejams.
Par savu ieguldījumu Latvijas labā jūs esat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Vai ir bijuši tādi brīži, kad greznojat ar to savu tērpu, izejot sabiedrībā?
Kādas divas reizes oficiālu valsts svētku pasākumu laikā es esmu šo ordeni licis pie smokinga. Tomēr, lai cik skumji būtu, arī te jāraida pārmetumi valsts virzienā. Šis valsts augstākais apbalvojums diemžēl nav izgatavots pienācīgā kvalitātē. Jau pēc dažiem gadiem ordeņa zeltījums ir pa daļai nolobījies, un tas izskatās visai nepievilcīgi, lai arī tikpat kā nav lietots.
Tomēr Triju Zvaigžņu ordenis kā valsts augstākais apbalvojums ir simbols arī morāli ētiskās kategorijās. Kā vērtējat to, ka nesen šādu ordeni piedāvāja iegādāties izsolē?
Manā uztverē tas nav pieļaujami. Tieši tādēļ, ka tas ir Valsts apbalvojums. Lai arī kā šī valsts uzvestos likumdevēju un ierēdņu personās, tā tomēr ir mūsu dzimtene. Citas mums nav. Tā ir jāciena un jāpalīdz tai attīstīties.
Man arī nav pieņemama nostāja, ka jebkura valsts amatpersonu kritika nozīmē vēršanos pret valsti. Gluži pretēji – kritikas mērķis ir mainīt situāciju valstī uz labu. Mēs esam gatavi dot un dodam savu personīgo ieguldījumu valsts attīstībā, par ko arī tiek pasniegti ordeņi un atzinības. Un esam tiesīgi paprasīt, lai arī citi dara savu darbu un paveic to kārtīgi.
Kādi, jūsuprāt, ir labi pavadīti Ziemassvētki?
Tas ir tad, ja vari būt kopā ar ģimeni, kur visi ir veseli un nevienam nav jādomā par pārtikšanu. Kad vari pateikties Dievam par to, ka mēs esam šajā zemītē un ka viņš mums ir devis tādu zemi, kurā nav lielu dabas katastrofu. Tā ir Dieva dota paradīze zemes virsū.
Jā, šeit dažreiz līst vai snieg vairāk, bet dažreiz mazāk, nekā mēs vēlētos. Taču, ja mēs šo zemīti koptu un cienītu, kā zeme to ir pelnījusi, mums nekas netraucētu šeit dzīvot laimē un pārticībā. Protams, mēs visi vēlamies kļūt bagāti. Tomēr ir jāatceras, ka jebkurš auglis pienākas tikai tad, ja tu esi sūri, grūti strādājis, lai tas izaugtu.
Vai jūs esat viens no tiem, kas spēj savienot zinātnisku pasaules uzskatu un ticību Dievam?
Jā, esmu kristietis. Un varu teikt, ka tā nav tikai ticība vien, bet gan pārliecība, ka Dievs ir. Turklāt šī pārliecība balstās zinātnes sasniegumos, līdz ar to tur nav nekādas pretrunas.
Man noteikti jāpajautā, kas tieši zinātnes laukā to apliecina?
Kaut vai jautājums par dzīvības izcelšanos. Varbūtības teorija apliecina, ka dzīvība nevarēja rasties nejauši un vēl jo vairāk – nevarēja nejauši turpināt pastāvēt. Šāda varbūtība ir nulle. Un, ja dzīvība nevarēja rasties pati, tātad – tā tika radīta.
Ko jūs varētu vēlēties Jaunajā gadā Latvijas zinātnei, izglītībai, tautai un valstij?
Es vēlētos, lai katrs, kas dzīvo šajā valstī, tomēr atcerētos, ka ne jau tikai tie, kas tur augšā, ir tie, kas Latviju veido. Jā, viņiem ir vara un iespēja izdarīt daudz labu un arī sliktu lietu. Tomēr vislielākajā mērā valsti veido tauta: katrs no mums.
Tādēļ arī katram būtu jāstrādā ar pilnu atdevi, un nevajadzētu gaidīt, ka strādās un nodokļus maksās kāds cits, kamēr man no tā tikai pienāksies. Tā nemēdz būt. Tās ir pasakas. Ir grūti un sūri jāstrādā. “Ar sviedriem vaigā Tev būs savu dienišķo maizi pelnīt!” – tas tiešām tā ir. Un, kuras tautas cītīgi strādā, tās tiek pie labklājības, bet, kuras ne, – tām iet tā, kā iet.
