Pienācis brīdis, kad jāieņem stingra nostāja. Saruna ar Edgaru Rinkēviču 6
“Latvijas Avīzē” viesojās ārlietu ministrs EDGARS RINKĒVIČS (“Vienotība”). Gan par ārpolitikas svarīgajām lietām, gan par pienākumiem, saņemot 1. numura vietu “Vienotības” partijas Rīgas vēlēšanu apgabala listē, Rinkēvičs pastāstīja Voldemāram Krustiņam, Ivaram Bušmanim un Egilam Līcītim.
V. Krustiņš: – Ministr, jums ir vēstījums, Latvija sāk pildīt ES prezidentūru.
– Jā, šis ir tas brīdis, kad t. s. trio – Itālija – Latvija – Luksemburga – ietvaros mainās mūsu statuss Eiropas Savienībā. No nākamā gada pārņemsim prezidējošās valsts stafeti no Itālijas un sāksim īstenot izvirzītās prioritātes: gan ES ekonomikas veicināšanā, īpaši bezdarba mazināšanā jaunatnes vidū, gan ES kaimiņpolitikas nostiprināšanā kā Austrumu partnerībā, tā ar Centrālāzijas valstīm, gan ES digitālā tirgus pilnveidē. Taču no šodienas trio valstu ietvaros mūsu iespēja ietekmēt savienības procesus kļūst pavisam nopietna, gan Ārlietu ministrija un citas ministrijas, gan valdības vadītāja dzīvos pilnīgi citā ritmā. Būsim ar Eiropas kopējām lietām saistīti daudz vairāk nekā līdz šim.
– Kā tas būs aktuālajā Ukrainas, Krimas kontekstā?
– Tikko Eiropas valstu līderi parakstīja ES asociācijas līgumu ar Gruziju un Moldovu, kā arī tās asociācijas sadaļas, kas vēl nebija parakstītas ar Ukrainu. Tas nozīmē, ka lielā mērā Latvijas atbildība būs palīdzēt koordinēt līgumu ieviešanu. Tas nebūs vienkārši, jo mums pašiem pirms iestāšanās ES vienotrreiz gāja diezgan grūti, lai piemērotos noteiktajiem standartiem. Tāpēc tā būs tīri praktiska palīdzība trim valstīm, kuras vēlas būt tuvāk savienībai, lai viņu rūpniecība, lauksaimniecība kļūst konkurētspējīgāka, vienalga, vai tie ir gruzīnu, moldāvu vīni, ukraiņu dārzeņi un citi produkti. Sākoties Itālijas prezidentūrai, īpaša uzmanība joprojām būs jāvelta Ukrainas situācijai. Notiekošais diemžēl vēl ir tālu no situācijas normalizācijas, lai arī prezidents Porošenko nācis klajā ar miera plānu, separātisti nepārtrauc militāras aktivitātes, līdz ar to mūsu galvenais darbs kopā ar ES augsto pārstāvi ārlietās Eštones kundzi un pārējiem kolēģiem būs maksimāli veicināt stāvokļa stabilizāciju Ukrainas dienvidaustrumos. Vēl viens aspekts, kas skar trio prezidentūru un mūsu intereses, – vadošo Eiropas amatpersonu izraudzīšana. Tas attiecas ne vien uz ES komisijas prezidentu, bet arī ES padomes prezidenta un augstākā pārstāvja ārlietās amatiem, jo van Rompeja kungam un Eštones kundzei beidzās mandāts. Latvijas interese ir, lai kādā no amatvietām nokļūst mūsu reģiona pārstāvis, Austrumu vai Centrāleiropas kandidāts. Svarīgi, lai viņš pārzinātu šo Eiropas reģionu.
– Liekas, ka ir pamats iespaidam, ka esat stingrs attiecībās ar Krieviju. Vajag sodīt, to tā nevar atstāt – tādā garā izsakāties. Vai Zaķa kunga principiālā nostāja “pozicionēsimies, bet nekaitināsim” tādā gadījumā paliek spēkā?
– Martā veikto Krimas aneksiju sāk arvien vairāk piemirst. Pašlaik esam satraukti – pamatoti satraukti par Ukrainas austrumos notiekošo, bet martā noticis bezprecedenta gadījums, kāds sen nebija piedzīvots. Bija Dienvidslāvijas sabrukums vai miermīlīga Čehoslovākijas sadalīšanās, bet kā iekšēji, nevis no ārienes ietekmēti procesi. Krimā pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara sastopamies ar ārkārtīgi rupju starptautisko tiesību pārkāpumu. To konstatējusi ANO Ģenerālā asambleja ar 100 balsīm, un tas jau ir nopietns signāls, tāpat secinājušas daudzas starptautiskās organizācijas. No šā viedokļa raugoties, jāsaprot, ka mēs kā valsts, kas pati savulaik gājusi cauri 1940. gadam, kam ir daudz līdzību Krimā notikušajam, nevaram vienkārši paiet malā un klusēt. Mūsu ieņemtā pozīcija tiešām ir principiāla, daudz koordinēta ar kolēģiem Baltijā, Skandināvijā un Polijā. Nekaitināšanas politika man liek atsaukt atmiņā studiju gados rakstīto bakalaura darbu par 1938. gada Minhenes vienošanos. Tieši tā, kā to atspoguļoja Latvijas presē – cik esam bijuši gudri, sēžot malā, nevienu nekaitinot. Tas, protams, vēlāk nelīdzēja. Tāpēc uzskatu, ka mūsu šodienas ārpolitikas uzdevums ir būt aktīviem ES un NATO, pirmām kārtām rūpēties par savu drošību, un tas nav ļoti vienkārši – panākt, lai arī citas dalībvalstis izprastu mūsu rūpes. Taču sapratne veidojas. Viens no kolēģiem, no kura es to pat mazāk biju gaidījis, NATO ārlietu ministru sanāksmē teica – jāatbalsta pastiprināta NATO klātbūtne Baltijas valstīs tik ilgi, cik tās pašas vēlēsies. Tas ir ļoti spēcīgs signāls, ka daudzās partnervalstīs saistībā ar Krieviju notiekošais tiek vērtēts ar lielu uztraukumu un kritiski. Tajā pašā laikā esam ar Krieviju kaimiņi, un mums ir daudz praktiskas sadarbības. Cilvēki brauc viens pie otra, robeža ir kopīga, un uz tās jākoriģē sadarbība, un praktiski esam gatavi šāda veida attiecības turpināt. Taču šībrīža situācijā, rēķinoties ar notikušo, augsta līmeņa politiskos kontaktus gan nevarētu uzturēt kā prioritārus. Tātad – ir brīži, kad jābūt principiāliem, nedomājot “kaut kā mums tas paies garām”. To rāda Latvijas vēsture, ka šis ir brīdis, kad jāieņem pietiekami stingra nostāja.
– Jums ir ļoti liela pieredze Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā. Vai nav “dvēselisks aicinājums” atpakaļ uz to ministriju?
– Iespējams, šī pieredze, kas radās vēl tolaik, kad strādājām, lai kļūtu NATO valsts, šobrīd praktiski palīdz ārlietu ministru diskusiju līmenī. Briselē un bieži arī Latvijā uzdod jautājumu – te taču nebūs iebrukuma ar tankiem, lidmašīnām, nesāksies karadarbība? Labi, nebūs, bet pašlaik diskutējam, kā reaģēt uz t. s. hibrīdkaru, ko apzīmē par 4. paaudzes karadarbību. Tas nozīmē tā dēvētos zaļos vīriņus, kurus vada citas valsts specaģenti. Tas nozīmē apdraudējumu visu valsts datorsistēmu drošībai – jo bez viena šāviena var uzbrukt kritiskajām datorsistēmām, sākot no gaisa telpas un beidzot ar banku vadībai domātajām. Grūti pat iedomāties, ko šādi koncentrētā “iebrukumā” varētu paveikt, bet tas būtu ļoti smags trieciens. Tas pats attiecas uz informācijas karā raisītiem efektiem, kuri būs jo nopietnāki, ņemot vērā, cik bieži cilvēki lieto un izmanto sociālos tīklus. Cilvēki notic tur rakstītajam, TV rādītajam, un tas var izvērsties nopietnāk nekā aukstā kara gados. Daudz pieredzējušāki kolēģi atcerējās – tādi meli, kādi ir šodien, nebija pat padomju laikā! Bija dozēta propaganda, bet ne tik ļoti masīva un sagrozīta. Lūk, tāpēc NATO valstu aizsardzības un ārlietu ministrijas intensīvi strādā, risinot jautājumu, kā NATO 5. panta ietvaros reaģēt uz šiem jaunajiem apdraudējumiem un paņēmieniem hibrīdkara ietvaros. Tas ir pozitīvi, ka nekoncentrējamies tikai uz klasisko aizsardzību, bet arī uz XXI gadsimta riskiem.
– “Diplomātiskajā” karā Krievija pieteic savas tiesības uz Krimu. Hruščovs to nepamatoti esot atdāvinājis ukraiņiem, Krima bijusi Krievijas impērijā 200 gadus, Krimas tatāri aizvesti prom, tagad viņu vietā ir citi pamatiedzīvotāji, kas skaitā tālu pārsver tatārus, un krievu iedzīvotāji, dabiski, izvēlējušies būt Krievijai pie sāniem. Tās esot viņu cilvēktiesības, tautu pašnoteikšanās tiesības – kā jums šķiet šie argumenti? Un kā jelkad piespiest Krieviju aiziet no turienes, jo viņiem Krimā ir kuģi, stratēģiskās intereses?
– Krievijas Federācija atzina Ukrainas valsts nedalāmību 1991. gadā…
– … neuzmanīgi darīja.
– To nostiprināja ar divpusējiem līgumiem, un starptautiskajās tiesībās Maskava mēdz minēt “Kosovas precedentu”. Bet Kosovu taču nepievienoja Albānijai, kaut albāņi Kosovā dzīvo vairākumā. Kosovas starptautisko statusu noteica ANO īpašā sūtņa vadītās astoņu gadu sarunās. Krimā vienā jaukā brīdī (un šobrīd to atzīst arī Krievijas valdība) ārpus bāzēm iziet “zaļie” un “pieklājīgie” cilvēki, pārņem kontroli pār teritoriju, organizē “referendumu”, raustot termiņus – ātrāk, ātrāk, ātrāk. Saorganizēja divu nedēļu laikā. Bez starptautiskiem novērotājiem, bez pārbaudes, vai referendums notiek atbilstoši starptautiski pieņemtiem standartiem, jo Ždanokas kundzi un vēl dažus Eiroparlamenta dīvaiņus taču nevaram uzskatīt par gana objektīviem notikumu vērotājiem. Līdz ar to – Maskava pati garantēja Ukrainas teritoriālo nedalāmību ar 1994. gada Budapeštas memorandu un atzina Krimu par kaimiņvalsts sastāvdaļu, tamdēļ 2014. gadā notikušais ir pilnīgā pretrunā ar ANO un EDSO reglamentējošos dokumentos nostiprinātiem principiem. Domāju, ka saistībā ar Krimu visiem jābūt gataviem uz ilgstošu neatzīšanas politiku. Tā nav tikai deklarācija, kāda bija sakarā ar Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā. Tā ir arī praktiska nepiekrišana. Latvija nolēmusi: tiem krimiešiem, kuri vēlēsies ierasties Eiropā, vīzas izsniegt tikai mūsu Kijevas vēstniecībā, ar to pasvītrojot, ka uzskatām Krimu par Ukrainai piederīgu. Un arī ES pieņēma lēmumu par jebkāda veida Krimas preču eksporta aizliegumu, ja vien šīm precēm nav Ukrainas sertifikāta. Tā kā pat tad, ja Krievija ilgstoši pastāv uz savām tiesībām Krimā, ir piemēri, ka pasaulē nekas nevelkas mūžīgi. Ir būtiski, ka uzturam spēkā neatzīšanas politiku, paliekam pie starptautiskajiem principiem par valsts teritoriālo nedalāmību un apbruņojamies ar pacietību.
E. Līcītis: – Vai jūs, apzinoties tagadējā stāvokļa nopietnību, kā bijušais AM valsts sekretārs varat izskaidrot, kā mēs tik kūtri pildījām apņemšanos par 2% budžeta novirzīšanu valsts aizsardzībai, ja jau bijām tik gudri ar savu pieredzi Krievijai pie sāniem? Kā zaudējām tālredzību? Bijām pārāk bezrūpīgi?
– Kad jūsu minēto posteni atstāju un sāku strādāt par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju, pagāja tieši nedēļa, kad pie Zatlera kunga ieradās Ministru prezidents Godmanis un teica – ar to banku ir pavisam slikti, jāgatavojas lielām problēmām. Aizsardzībai 2% budžeta nekad netika sasniegti, bet bijām tuvu šai normai, un lielāko daļu līdzekļu zaudējām, uznākot krīzei. Samazinājums bija gandrīz par pusi. Kad liekas – jāglābj izglītības, veselības, arī iekšlietu sistēma, kultūra, kā pirmo strīpoja aizsardzības budžetu. Griešana tāpat skāra ārlietu budžetu, un šimbrīžam krīzes sekas neesam pilnībā pārvarējuši. Bet jāatzīst, ka agrāk NATO definīcijas nebija tik striktās, un mēs pie aizsardzības skaitījām arī robežsardzi, finansējām sporta būves un daudz ko citu. Tas nebija pareizi darīts, bet darīts atbilstoši tālaika izpratnei. Tagad būs grūti atgūt arī bezrūpības dēļ iekavēto, taču esmu pārliecināts, ka būs vienošanās politiskā, ne tikai deklaratīvā līmenī, un 2020. gadā šie divi procenti aizsardzībai būs. Tā nebūs zemē nomesta nauda. Mums jāstiprina vismaz trīs lietas: zemessardze, pretgaisa aizsardzības spējas un kiberdrošība.
– Jautājums par daudzkārt pieminēto NATO militāro klātbūtni. Kā tā izpaudīsies? Būs bāzes, lidlauki, karavīru brigāde?
– Diskusijas turpinās, galvenos lēmumus pieņems NATO samitā Velsā. Detaļās neiedziļināšos, tikai pamatelementos. Gan militārā, gan politiskā līmenī mums jāpanāk izpratne, kā cīnīties ar minēto “zaļo vīriņu” un tamlīdzīgiem XXI gadsimta riskiem. Otra lieta, kas jau notiek un jāturpina – šeit ierodas NATO karavīri, notiek dažāda līmeņa mācības, tādā veidā apgūstot Baltijas teritoriju, saprotot vietējo situāciju un trenējoties iespējamām krīzēm. Mēs noteikti gribētu redzēt pastiprinātu gaisa telpas patrulēšanu apstākļos, kad ik dienu mūsu robežām pietuvojas krievu lidmašīnas. Tā ka mēs runājam par pastāvīgu NATO karavīru klātbūtni. Varbūt rotējošu, nevis klasisko XX gadsimta karabāzu līmenī, bet lai te uz pusgadu ierodas ASV vai citu dalībvalstu vienības, lai trenējas, lai notiek apmācības viņiem un mums.
– Kā pusgadu pirms ES prezidentūras jūs raksturotu mūsu gatavību uzņemties šos pienākumus? Šķiet, Lietuvā šai pasākumā vairāk mēģināja iesaistīt sabiedrību, rīkot politiskas diskusijas, domāja, kā panākt izdevīgumu tieši Lietuvai. Kāpēc, piemēram, tieši Latvijas prioritāte ir digitālās ekonomikas attīstīšana, ko tas mums dos?
– Arī Latvijai bijušas plašas ekspertu diskusijas, par prezidentūru daudz spriests Saeimas Eiropas lietu komisijā, darbojas speciālā parlamentārā sagatavošanas grupa Āboltiņas kundzes vadībā. Protams, ir grūti dažas prezidentūrā paveicamas lietas pārtulkot no Briseles žargona tautas valodā. Eirokrātiskā mēle reizēm tā ielokās, ka grūti nākt atpakaļ pie cilvēkiem, skaidrot, ko tas nozīmē, saprasties. Par izdevīgumu runājot, Latvija to redz vismaz trīs lietās. Vispirms, attīstot kontaktus, ieskaitot divpusējos, ar Centrālāzijas un citām valstīm. 2013. gada dati liecina, ka kopumā ekonomiskā sadarbība ar šo reģionu pieauga par 40 procentiem. Kā prezidentūra varam veicināt šo ekonomisko attīstību, un tas attiecas tiklab uz Austrumu partnerības valstīm un arī Baltkrieviju, kur, neraugoties uz atsevišķām domstarpībām politiskos jautājumos, sadarbība ir ļoti laba. Daudzām valstīm jau šobrīd ir interese strādāt ar Latviju kā ES prezidētājvalsti, saprotot, ka noteiktā laika periodā mums ir iespēja ietekmēt lietas. To es gribu uzsvērt. Otra lieta ir ES Baltijas jūras stratēģija, kur mums vajadzētu aktivizēt, piemēram, enerģētiskās neatkarības vairošanas pasākumus. Treškārt, šī digitālā tirgus lieta. It kā skan smalki, bet, ja skatāmies, cik lielu vietu ekonomikā ieņem internets, tas ir pārsteidzoši. Tā jau pati par sevi ir ekonomikas nozare, un Igaunija, Latvija šai kontekstā pieder nozares pionieriem. Gribētos, lai caur vienotāku regulējumu mūsu jau tā spēcīgais IT sektors gūtu vēl plašākas iespējas.
