Māris Zanders: “Ir bijis sliktāk” 4
Nepietiek ar retoriku “mēs tiksim galā!”, “mēs uzvarēsim!” un līdzīgi, ja cilvēki draudus uztver atšķirīgi. Cilvēkam, kuram naktī neļauj aizmigt domas par viņa finansiālo nākotni, daudz nepalīdz apgalvojums, ka epidēmija Latvijā tiek kontrolēta salīdzinoši veiksmīgi.
Viens no sarežģītākajiem veidiem emocionālā līdzsvara saglabāšanai vai atgūšanai ir racionāli pilnīgi pamatotais apsvērums, ka cilvēki vēstures gaitā ir, kā saka, ne to vien piedzīvojuši un tikuši tam pāri. Grūts šis veids ir tāpēc, ka – vismaz man tā šķiet – daudzos gadījumos tas nestrādā. Zināšanas, ka, piemēram, Rīga – pilsēta, kurā esmu dzimis un dzīvoju, – ir pārdzīvojusi postošus karus, epidēmijas, ugunsgrēkus un visas citas iespējamās krīzes, man neko nedod. Lai virzītos tālāk, vispirms derētu saprast, kāpēc nedod.
Lai kāda būtu retorika publiskajā telpā, mēs nedzīvojam kara apstākļos. Lasot memuārus vai pētījumus par dzīvi Rīgā, teiksim, Pirmā pasaules kara izskaņā, jāsecina, ka šodienas neērtības, neziņa un bailes ir sīkums, salīdzinot ar to laiku. Vēstures doktors Jānis Šiliņš savulaik rakstīja, ka Pirmā pasaules kara gados Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no 2,5 līdz 1,3 miljoniem cilvēku – pilnīgs “kosmoss”, vai ne? Jā, bet tad bija karš! Kara apstākļiem raksturīgas visdažādākās šausmas, bet šobrīd kara nav.
Mēs varam šķendēties par apkārtējo pasauli un līdzcilvēkiem, tomēr kopumā uzskatām, ka esam nepārprotami virzījušies augstākas attīstības virzienā. Attiecīgi tas, ka cilvēce ir pārdzīvojusi daudz postošākas pandēmijas, ir mazs mierinājums, jo tas bija “kaut kad agrāk”, kad cilvēku rīcībā nebija tādu zināšanu un instrumentu, kādi ir šobrīd. Mazliet brutāli formulējot, ko var gribēt no 19. gadsimta, kad ļaudis cieta no holeras, tīfa un kā tik vēl ne, bet mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā!
Visbeidzot – vēsturiskie salīdzinājumi ir vājš mierinājums tāpēc, ka cilvēks var no sirds just līdzīgi agrāk dzīvojušo ciešanām un zaudējumiem, tomēr ar briesmām “šeit un tagad” saskaras nevis agrāk dzīvojušie, bet tieši viņš/viņa. Īsi sakot, manuprāt, velti gaidīt, ka cilvēki reālam, nevis iedomātam uzmundrinājumam varētu lietot no vēstures viedokļa pilnīgi korekto tēzi, ka “ir bijis vēl sliktāk”.
Virzoties tālāk, ir vērts pamēģināt – vispirms katram pašam – saprast, kas izraisa vislielākās bažas: iespēja saslimt, pandēmijas ekonomiskās sekas, ierastā dzīvesveida un plānu sabrukums utt. Skaidrs, ka šie elementi visbiežāk “vārās vienā katliņā”, tomēr nošķīrums der, lai mēģinātu saplānot savu dzīvi tuvākā pusgada – gada nogrieznī. Un baiļu dažādību ir vērts ņemt vērā arī varas pārstāvjiem komunikācijā ar sabiedrību. Nepietiek ar retoriku “mēs tiksim galā!”, “mēs uzvarēsim!” un līdzīgi, ja cilvēki draudus uztver atšķirīgi. Cilvēkam, kuram naktī neļauj aizmigt domas par viņa finansiālo nākotni, daudz nepalīdz apgalvojums, ka epidēmija Latvijā tiek kontrolēta salīdzinoši veiksmīgi. Tikpat labi var iedomāties cilvēku, kurš vairāk uztraucas par apdraudējumu veselībai, un viņam varas piesardzīgais optimisms var likties nepamatots. Citiem vārdiem sakot, gan indivīda dialogā pašam ar sevi, gan lēmumu pieņēmēju sarunā ar sabiedrību dažādās bailes ir izrunājamas atsevišķi. Turklāt svarīgi paturēt prātā, ka bailes, ja tā var teikt, ir līdzvērtīgi vērtējamas, pat ja vienam cilvēkam otra cilvēka baiļu iemesli liekas mazāk nopietni, ne tik aktuāli utt.
Turpinot tēmu par pēdējos gados tik bieži dzirdēto empātijas jēdzienu, manuprāt, būtu piesardzīgāk savstarpējā komunikācijā (tostarp informatīvajā telpā) jāizturas pret psiholoģisko pašaizsardzības mehānismu “krīze paver arī iespējas”. Saskatīt mākonim zelta maliņu ir laba īpašība, turklāt dažkārt zelta maliņa patiešām pastāv, tomēr jāsaprot, ka apkārtējiem tā tas var nebūt. Te varētu atgriezties teksta sākumdaļā tādā aspektā, ka, jā, tiešām, vēsture liecina, ka pēc lieliem satricinājumiem starp sekām ir bijušas arī jēdzīgas pārmaiņas (ja pavisam “melni” – pēc mēra daudzviet palielinājās strādājošo ienākumi, jo trūka darbaroku, savukārt kari, jo īpaši Krimas, 19. gadsimtā veicināja medicīnas attīstību). Tomēr, atkārtošos, šādas analoģijas nestrādā. Tās pat var kaitināt.
Rezumējot – daudzi no mums šobrīd mēģina uztaustīt pamatu zem kājām dzīvei jaunos apstākļos; jārēķinās, ka tas nav un nebūs visiem kopīgs mierinājums, risinājums, skaidrojums; ir nepieciešama papildu piesardzība sava viedokļa publiskā paušanā, lai cik iespējams izvairītos no individuālo versiju sadursmes.
