“Ir bažas, ka varam pazaudēt Rīgu!” Spunde atklāti par Staķa apvainojumiem 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No “Jaunās Vienotības” saraksta ievēlētais Rīgas domes deputāts KASPARS SPUNDE nesen paziņoja, ka izstājas no valdošās koalīcijas. Tas no pirmā skata varētu šķist kā personisks aizvainojums par tvitera ierakstu, ko viņam veltījis Rīgas mērs Mārtiņš Staķis. Tomēr, kā saka deputāts, iemesli ir daudz nopietnāki.
Jaatgādina, ka K. Spunde 12. martā tviterī bija paudis neizpratni, kāpēc Ukrainas kara bēgļu uzņemšanas centrs Kongresu namā strādā tikai darbdienās, uz ko M. Staķis viņam turpat atbildēja: “Kamēr deputāts Spunde kasa vēderu, Rīgas domes darbinieki, eksperti un brīvprātīgie sestdien un svētdien iekārto jaunu centru bijušajā RTU ēkā. Smagas krīzes un karš vienmēr izgaismo panikotājus un mutes bajārus.” Koalīcijai domē ir pārliecinošs vairākums, tāpēc politiski viena vai pat vairāku deputātu aiziešana nekādas īpašas sekas neatstāj, tomēr arī rīdzinieki par Rīgas varu izsakās arvien kritiskāk. Kas tur notiek?
Kāpēc šāds lēmums par aiziešanu no Rīgas domes valdošās koalīcijas – emocionāla mirkļa reakcija vai kas vairāk?
K. Spunde: Tā varbūt bija emocionāla reakcija, taču tas noteikti nebija mirkļa lēmums. Drīzāk var teikt, ka tas bija pēdējais piliens manā pacietības kausā. Karali veido galms, un, šķiet, Rīgas mēram Mārtiņam Staķim viņa pietuvinātie izveidojuši tādu priekšstatu, ka viņam ir jāatrodas ārpus kritikas. Vēl vairāk – pat jebkura doma, kas nesakrīt ar mēra pozīciju, tiek uztverta kā drauds. Kāpēc tā noticis? Es varu tikai izteikt minējumu.
Staķis domē tika ievēlēts no apvienības, kuras ietvaros visvairāk deputātu balsis saņēma ne jau abi ierastie sabiedrotie – “Kustība Par” un “Latvijas attīstībai”, bet pēdējā brīdī klāt paņemtā partija “Progresīvie”. Turklāt “Latvijas attīstībai” no frakcijas drīz vien atdalījās. Situācija ir tāda, ka mērs ir no “Kustībai Par”, kurai patiesībā domē ir tikai četras deputātu balsis, ieskaitot viņu pašu. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kas rada šo nedrošību un liek asi reaģēt uz kritiku, īpaši tad, ja tā nāk no koalīcijas iekšienes.
Staķa piezīme par krīzes izgaismotajiem “panikotājiem un mutes bajāriem” bija ļoti asa, lai gan tobrīd neizpratni par bēgļu centra nestrādāšanu brīvdienās bijāt paudis ne tikai jūs, bet arī daudzi citi.
Jā, un es gribu atgādināt, ka manā pirmajā ierakstā tviterī nebija tieša pārmetuma Mārtiņam, es vairāk reaģēju uz problēmu. Pats Čiekurkalnā biju aktīvi iesaistījies, lai palīdzētu risināt ar ukraiņu bēgļiem saistītos jautājumus, tāpēc šī bija tēma, kur gribēju nekavējoties reaģēt. Likās – nu kas te tagad notiek, vai tad karā ir brīvdienas?
Kādā statusā turpināsiet darbu domē? Vai nebūs tā, ka cietīs vēlētājiem dotie solījumi, atceroties, ka pārstāvat vienu no apkaimēm – Čiekurkalnu?
Es turpināšu darbu domē un darīšu visu no manis atkarīgo, lai pildītu saviem vēlētājiem dotos solījumus. Ir jau šis tas izdarīts, un noteikti būs vēl iespējas. Būšu neatkarīgais deputāts – ārpus partijām un ārpus koalīcijas. Protams, tagad būs daudz grūtāk virzīt savu iniciatīvu.
Savulaik, kad kā viens no Rīgas Apkaimju alianses līderiem cīnījāties ar iepriekšējo domes vadību par atkritumu monopolu, bija bažas, ka šīs aktivitātes var atspēlēties apkaimei, varbūt sekos kāda atriebība. Vai tagad Čiekurkalns nedabūs ciest, ka tās pārstāvis domē sanaidojies ar pilsētas mēru?
Es nedomāju, tas jau būtu nekrietni.
Bet ir kaut kas tāds, ko jūs cerējāt panākt, bet līdz šim nav izdevies?
Man ir viens lielāks solījums, kas tika ierakstīts arī “Jaunās Vienotības” programmā, bet kas diemžēl nav pavirzījies tālāk. Tā ir ideja, ka 25% no nekustamā īpašuma nodokļa varētu atdot apkaimē kā garantēto investīciju. Čiekurkalna gadījumā tas būtu no pusmiljona līdz miljonam gadā. Tas nav daudz, bet vismaz varētu veidot fondu un risināt sāpīgākās problēmas. Rīgā tās, pirmkārt, ir neremontētās ielas.
Čiekurkalnā tā īsti ceļi nav remontēti 30 gadus, un šis būtu veids, kā pamazām to varētu sākt darīt. Vai arī centralizētā kanalizācija – tas ir kauns, ka joprojām Rīgā ir vietas, kur tā nav pieejama… Taču es arī saprotu, ka situācija ar naudu Rīgas domē ir diezgan bēdīga. Man jau pirms vēlēšanām bija skaidrs, ka Rīga pēc “Saskaņas” un “Gods kalpot Rīgai” valdīšanas būs atstāta diezgan nožēlojamā stāvoklī.
Kāda bija “Jaunās Vienotības” reakcija pēc jūsu aiziešanas no koalīcijas? Vai tur tagad nenožēlo, ka ņēma sarakstā bezpartijiskos?
No ievēlētajiem deputātiem mēs divi neesam partijas biedri – es un Rita Našeniece. Man jāsaka paldies “JV”, ka viņi mūs paņēma sarakstā, jo nepartijiskiem kandidātiem citas iespējas piedalīties pašvaldību vēlēšanās nav. Pilsoniskie saraksti pie mums nav atļauti, un šajā ziņā Latvija ir diezgan unikāla atšķirībā no citām valstīm. Manuprāt, tas ir absolūti nepareizi, un tas noteikti ir jāmaina.
Taču tas nozīmē, ka jāmaina likums, ko Saeimā ievēlētās partijas nav ieinteresētas darīt, jo tad palielinātos konkurence un nāktos dalīties ar varu. Apkaimju biedrībām ir diezgan liels uzticības kredīts, jo to pārstāvji ir tuvāk cilvēkiem. Pilsētas vara, it īpaši iepriekšējā domes sasaukuma laikā, bija kļuvusi anonīma un tāla. Mēs gadiem lauzāmies uz tikšanos pie Ušakova. Tajā pašā laikā apkaimes pārstāvim var pienākt klāt uz ielas un aprunāties.
Tātad partijām pat bija izdevīgs šāds pienesums…
Ja mēs paskatāmies vēlēšanu rezultātus un balsojumu karti, tad Čiekurkalns bija vienīgā vieta, kur “JV” bija līderos.
Bet vai tagad ar “JV” esat pārrunājuši situāciju pēc jūsu aiziešanas no koalīcijas?
Nē.
Viņiem vienalga? Neviens pat nepiezvanīja?
Domāju, ka viņiem šāds pavērsiens bija pārsteigums. Kad mēs tviterī diskutējām ar Staķi, es paralēli informēju frakcijas kolēģus mūsu informācijas apmaiņas vietnē, ka ir šāda vārdu kauja ar Mārtiņu Staķi, paudu arī savu pozīciju. Pagāja vairākas stundas, bet es nesaņēmu nevienu atbildi.
Tajā brīdī jāsāk domāt, cik vērtīgs komandas loceklis esi… Es gan saprotu arī “JV” pozīciju – nevēlēšanos saasināt attiecības ar mēru. Joprojām esmu ļoti pozitīvās domās par mūsu iepriekšējo sadarbību ar “JV”, taču šķita, ka būtu pelnījis lielāku protekciju no frakcijas puses.
Plašāks jautājums – kas īsti notiek Rīgas domē? Dzirdu no ļoti daudziem rīdziniekiem vilšanos par to, kā darbojas jaunā vara, par ko viņi vēlēšanās balsoja, jo cerēja uz pozitīvām pārmaiņām. Taču tagad nāk atziņa, ka nekas labāks par Ušakova valdīšanas laiku te nav, bet dažbrīd paliek pat trakāk. Vai tā nav taisnība?
Pārmaiņas noteikti ir, taču ne viss ir tā, kā bija cerēts. Pārmaiņu koalīcija nāca ar savu uzstādījumu par atvērtību, skatu uz apkaimēm kā prioritāti. Šajā ziņā te ir arī mana vilšanās, jo praksē tas pagaidām īsti nav piepildījies. Tāds triviāls piemērs – kad galvaspilsēta tiek saposta svētkiem, ārpus Rīgas centra tā nav izrotāta. Sajūta, ka Rīga beidzas pie bulvāru loka.
Bez svētku rotām varbūt vēl varētu iztikt, taču cilvēkus satrauc daudz ikdienišķākas lietas. Piemēram, aizvadītā ziema – daudzi saka, ka tāds ledus un sniega kalni iepriekš neesot pieredzēti. Kur problēma?
Vienkāršākā atbilde te būtu jau pieminētais līdzekļu trūkums. Ar ziemu mums tiešām nebija paveicies. Zinu, ka par satiksmi atbildīgie “JV” kolēģi pielika tiešām lielas pūles, lai varētu sakārtot ielu tīrīšanu, tāpat traucēklis bija iepriekš noslēgtie ielu uzturēšanas līgumi, ko ātri nevar mainīt. Varbūt ne viss vienmēr izdevās, taču es redzēju, ka ir centieni tīrīt arī trešās kategorijas ielas, kas iepriekš, vismaz Čiekurkalnā, tika darīts ļoti reti.
Tātad vainīga ziema un Ušakova “mantojums”, bet ne tas, ka pašreizējā vadība neprot saimniekot?
Ne jau Staķis vai Ķirsis pats tīra ielas. Ir noslēgti līgumi ar trešajām pusēm, kas sniedz šo pakalpojumu.
Un tad soctīklos parādās ieraksti no Staķa frakcijas deputātēm, kas sola sākt tīrīt atsevišķas “pilotietves”, par ko visi uzjautrinās, bet patiesībā ir skumji. Brīžiem rodas iespaids, ka galvaspilsētā politiku virza ne tik daudz rūpes par iedzīvotājiem, bet gan ideoloģiski gājieni, kas saistīti ar zaļo kursu un tamlīdzīgām idejām. Tāpēc svarīgākais ir nevis risināt tiešām nopietnākās problēmas, bet ātri un nepārdomāti sazīmēt visur veloceliņus vai arī bez situācijas apzināšanas aizliegt gāzes katlus.
Es biju viens no retajiem koalīcijā, kas balsoja pret gāzes un cietā kurināmā katlu aizliegšanu, par ko arī saņēmu dažādas replikas. Jā, tas ir absolūti ideoloģizēts jautājums, un tam bija jāpieiet pavisam no citas puses. Arī velosatiksme ir tas karogs, ar ko “Progresīvie” iesoļoja domē, un tagad viņi, protams, mēģina parādīt, ka tā ir viņu prioritāte. Es pats noteikti esmu par velo infrastruktūras sakārtošanu, taču ne šādā veidā – ar šo nelaimīgo Čaka ielas eksperimentu un tamlīdzīgi.
Tā vispār bija kļūda – saukt to par “eksperimentu”, tas tagad kļuvis par lamu vārdu. Manuprāt, te lielākā problēma ir tieši komunikācija. Mēs visu laiku kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Tā ir ābece – vispirms izdiskutē jautājumu ar sabiedrību un tad nonāc pie risinājuma. Nevis pilnīgi voluntāri lēmumi ar ideoloģiskiem uzstādījumiem, karogs rokās un uz priekšu. Tā tas nestrādā!
Ir ievērots, ka Rīgas mērs nemīl runāt par nepatīkamiem jautājumiem un problēmām, viņš no tā izvairās. Piemēram, par sniegu un ledu runāja vicemērs Vilnis Ķirsis no “JV”, tagad par problēmām ar ukraiņu bēgļu uzņemšanu – Linda Ozola no JKP. Staķis vairāk runā svētkos vai kaut kādas ideoloģiskas uzrunas. Kāpēc tā?
Iespējams, tāda ir komunikāciju stratēģija, un, kā jau teicu, mērs tiek sargāts no negatīvās publicitātes. Te gan rodas jautājums, cik lielā mērā galvaspilsētas vadītājs ir gatavs uzņemties līderību…
Visus koalīcijas partnerus tas apmierina? Vilnis Ķirsis ir gatavs uzņemties “peramā zēna” lomu, un “JV” frakcija ar to ir mierā?
Man ir grūti komentēt. Mani tas neapmierina, par citiem es nevaru atbildēt.
Pirms kāda laika vērsāt uzmanību uz to, ka domē slepenībā tiek veidota kaut kāda īpaša Rīgas vizuālā identitāte. Kas tā tāda?
Jā, tas bija iepriekšējais mūsu strīds ar Staķi tviterī. Man kā grafiskajam dizainerim rūp, kā vizuāli izskatās Rīgas tēls, un jau agrāk bija doma, ka vajag to visu sakārtot. Uzzinot, ka pie tā sākts darbs, es redzēju iespēju, ka tur varētu noderēt arī manas zināšanas, jo es ar to profesionāli nodarbojos jau vairāk nekā 15 gadus. Palūdzu, lai mani kā deputātu konsultatīvā kārtā iekļauj darba grupā, bet man tika atteikts.
Tikai pēc tam, kad sāku par to runāt publiski, mums, deputātiem, vispār tika dota iespēja iepazīties ar to, kas tur tiek darīts. Te parādās dubultstandarti – it kā tiek teikts, ka Rīgas dome ir par atklātību, sabiedrības iesaisti, bet tajā pašā laikā informācija tiek slēpta pat no ievēlētiem deputātiem. Tādus personiskus apvainojumus, kādus es šajās diskusijās saņēmu no Mārtiņa Staķa, iepriekš biju saņēmis tikai no Ušakova vai Burova – tad mēs tikām saukti par “pajoliņiem”, tika bakstīts ar pirkstu pie deniņiem. Bet skumjākais, ka tagad tas nāk no koalīcijas partnera, faktiski no komandas kapteiņa.
Pērn novembrī bija diskusija par Rīgas domes apsveikumu valsts svētkos, tomēr visvairāk pārsteidza, ka tie bija sagatavoti arī krievu valodā, savā ziņā turpinot “Saskaņas” īstenoto divvalodību. Tolaik tviterī paudāt: “Krievu valodas izmantošana oficiālā Rīgas domes apsveikumā, turklāt tik neveiklā izpildījumā, ir nonsenss, kas nekavējoties jāizņem no apgrozības! Lienošā divvalodība kategoriski nav pieņemama.” Kāda tad domē ir šī politika?
Ik pa laikam parādās dažādi brīnumi. Man nepatīk tā noskaņa, kas ir gaisā, pret to rodas pretestība. Es savos uzskatos esmu diezgan nacionāli domājošs, un mēs redzam, kādi ir augļi līdzšinējai integrācijas politikai ar mazākumtautību skolām, kas faktiski ir krievu skolas. Ja runā par šo apsveikumu krievu valodā, es neticu, ka kāds domes darbinieks to darīja uz savu galvu. Rīgas domes sadarbības padomē, kur tika skatīti šie apsveikuma varianti, nevienā brīdī neparādījās apsveikums krievu valodā, skaidri zinot, ka tas neizietu cauri. Kā signāls tas ir ļoti slikts.
Kas īsti notiek ar pieminekli Pārdaugavā, nezinu, kā tagad pareizāk saukt šo putinistu galveno simbolu Latvijā…
Okupācijas piemineklis!
Lūk, bet oficiālais nosaukums joprojām ir “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem”. “Saskaņa” jau divus gadus nav pie varas galvaspilsētā, bet tur pat skaidrojošā plāksnīte nav pielikta, nerunājot par kādiem izlēmīgākiem soļiem.
Ideja par skaidrojošo plāksni domē bija, kolēģi no NA/LRA frakcijas pat bija sagatavojuši iespējamo tekstu, bet tas viss tika noraidīts. Pamatojums – deputātiem neklājas nodarboties ar vēstures interpretāciju. Tā mēs joprojām muļļājamies. Man šķiet, ka šogad 9. maijs un notikumi ap šo pieminekli varētu būt lakmusa papīrs, lai parādītu, kas ir kas. Es ļoti ceru, ka Rīgai pietiks spēka nesaskaņot nekādus pasākumus pie šī pieminekļa. Ja pie okupācijas pieminekļa sapulcēsies cilvēki, kas mēģinās slavināt PSRS un Putina Krieviju, vicinās Krievijas karogus un demonstrēs Georga lentītes… Baidos, ka mēs varam piedzīvot ļoti nepatīkamas sekas.
Politikā ienācāt kā Rīgas apkaimju alianses pārstāvis, un tādi bijāt vairāki dažādos sarakstos. Bet tagad daļa darbojas kopā Staķi un “Progresīvajiem” un, kā saprotu, ir diezgan apmierināti ar lietu kārtību. Jūs savukārt esat kritisks. Vai šī kustība kopumā nav sašķēlusies, ja salīdzina ar to, kas bija pirms vēlēšanām?
Šis jautājums jāsadala divās daļās. Rīgas Apkaimju alianse turpina darboties un attīstīties. Tā ir tik liela un spēcīga kā nekad, un šo kustību vairs nav iespējams apstādināt. Rīgas domei noteikti vajag stiprināt sadarbību gan ar aliansi, gan atsevišķi ar dažādām apkaimju biedrībām. Kas attiecas uz apkaimju pārstāvju startu Rīgas domes vēlēšanās 2020. gadā, tolaik pēc manas iniciatīvas tika izveidota domubiedru kopa “Rīgas līga”.
Doma sākumā bija turēties kopā. Mēs veicām sarunas ar lielāko daļu partiju, bet beidzās ar to, ka mēs tikām sašķelti. Palika sajūta, ka tas tika darīts apzināti. “Progresīvie” un “Attīstībai/Par” piedāvāja divām kolēģēm iet viņu sarakstā, bet ne man, ne Ritai Našeniecei šāds piedāvājums netika izteikts. “Jaunā Vienotība” bija gatava ņemt sarakstā mūs visus, taču tad jau tā kļuva par individuālu izvēli…. Man pašlaik patiešām ļoti rūp nākamās domes liktenis. Ir bažas, ka, neko nemainot, mēs varam pazaudēt Rīgu.
