Atis Klimovičs: Krievijas agresija nozīmīgi satuvinājusi Baltiju un Ukrainu 17
Diskusijās par karu Ukrainā jeb maskēto Krievijas iebrukumu šajā valstī Latvijā runāts vienīgi kā par negaidītu Maskavas ekspansiju, palielinātiem draudiem Baltijas valstīm un arī visai Eiropas drošības sistēmai kopumā. Tam bijis nopietns pamats, jo Kremļa agresīvā uzvedība daudzus vedinājusi uz pārdomām par Krievijas līdera adekvātumu un viņa spējām rīkoties vēl izaicinošāk. Tomēr aiz visa tā, pilnīgi saprotamām bailēm no kara izplešanās tālāk uz Rietumiem, nepamanītas palikušas dažādas nianses, kas no Eiropas un tajā skaitā Latvijas skatupunkta būtu vērtējamas pozitīvi. Spējas saskatīt karadarbībā pozitīvu ieguvumu šķiet pilnīgs absurds. Un tomēr arī tā iespējams paskatīties uz šiem traģiskajiem notikumiem. Par to, kāda bijusi ukraiņu atbrīvošanās cena (Kremļa vadītā asinsizliešana turpinās kopš Maidana notikumiem), lai pirmie runā ukraiņi. Atšķirībā no Latvijas, kur daudzi joprojām apgalvo, ka Ukrainas notikumos neko nevarot saprast, paši ukraiņi nevar atļauties šādu “neizpratni”, jo draudi ir pārlieku reāli. Saprot acīmredzamo, ka ne jau ukraiņu tanki iebraukuši Krievijā, bet krievu militārā tehnika pārkāpusi neatkarīgas valsts robežas.
Karš pusotra gada garumā nopietni skāris visu šīs valsts sabiedrību, kas šajā laikā piedzīvojusi nopietnas pārmaiņas. Taču tās ir pilnīgi pretējas tam, ko, uzsākot savu avantūru, cerēja ieraudzīt Maskava. No nelielas pašvaldības deputāta līdz pazīstamam galvaspilsētas žurnālistam visi piemin lielo upuru skaitu un vienlaikus norāda uz pieaugušo nācijas vienotību. Pat ar zināmu lepnumu norāda uz jaunu sevis apzināšanās līmeni, plaša sabiedrības slāņa izveidošanos, kas izjūt atbildību par sevi, savām ģimenēm, ukraiņu valodu un valstiskumu. Karš norūdījis un licis pārvērtēt pašus eksistences pamatus. Licis atskatīties uz Krievijas agresiju triju gadsimtu garumā. Iznākumā stiprinājusies pārliecība par savu vietu citu valstu vidū Eiropā, un tā nav tikai primitīva vēlme labi dzīvot Eiropas Savienībā.
Beidzamā gada laikā pieredzētais daudziem Ukrainas iedzīvotājiem palīdzējis citādi paskatīties uz citiem neseniem un arī senākiem notikumiem. Pat Donbasā tagad viens otrs atskārtis, ka 2008. gadā Gruzijā arī norisinājies Krievijas iebrukums, nevis īstenota Tbilisi militārā avantūra. Daudzus vairs nenākas pārliecināt, ka 1940. gada notikumi Baltijā saucami par okupāciju. Traģiskais kara posts Ukrainu satuvinājis ar Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm. Taču tas neattiecas tikai uz viedokli par vēstures tematiem. Visos līmeņos (politiskajā un sadzīviskajā) pozitīvi novērtēts Baltijas valstu un Polijas atbalsts Ukrainas aizstāvēšanās karā pret Krieviju. Šis laiks arī noteikti izmantojams ekonomisko projektu īstenošanai Ukrainā. Vairākos apgabalos, sevišķi izceļams Čerņigovas novads, Latvijas uzņēmējus gaida sevišķi labvēlīgi biznesa apstākļi. Jādomā, darījumu iespējas Ukrainā un plašais šīs valsts tirgus paver labas iespējas, kā pasargāt sevi no “neskaidrībām” Krievijas saimnieciskajā telpā.
Daudzveidīgās palīdzības nozīmi ne vienmēr iespējams atbilstoši novērtēt. Piemēram, ukraiņu bērnu uzņemšanu Latvijā. Tie, kas satikuši šos bērnus, zina stāstīt par viņu pozitīvajiem iespaidiem mūsu valstī, un tas noteikti ir liels ieguldījums, veidojot mūsu kopējo – Ukrainas un Latvijas – nākotni Eiropā.
