Anda Līce: Daudzos sēž mazi “putini”, viņiem tikai nav lielo iespēju 33
Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā ir pagājis gads, un notikumi pamazām mūs ievirza īstenībā, kurā valda bailes. Tur viss ir juku jukām: karš Ukrainā un Tuvajos Austrumos, terorisms Eiropā, arī jaunas ekonomiskās krīzes iespējamība. Pavērosim sevi, par ko mēs runājam satiekoties, ko lasām un klausāmies, kas sāk valdīt publiskajā telpā, nemaz jau nerunājot par domās pārcilātajiem scenārijiem, kas neļauj vakaros aizmigt. Kara seja, kas vecākajai paaudzei jau bija piemirsusies, bet jaunākajām ir sveša, atkal liek sevi manīt. To, ka ilgstoša uzturēšanās baiļu zonā atstāj postošas sekas, labi apzinās kara scenāriju rakstītāji un nežēlo pūliņus, lai temperatūru kāpinātu. Taču bailes arī mobilizē rīcībai un ne vienmēr tā izpaužas kā koferu kravāšana.
Pasaule šodien ir neizpratnē par autoritārā Putina tīkojumiem. Bet, piedodiet, cik daudzos sēž tādi mazi “putini”, viņiem tikai nav lielo iespēju un nākas izpausties vienīgi savā ģimenē, darba vietā vai kādā organizācijā. Ir veltīgi kaunināt tos, kuruprāt, meli un manipulācijas ir nevis kaut kas zemisks, bet gan līdzeklis savu mērķu sasniegšanai. Tas šķiet paradokss, taču viņi par bezmiegu nesūdzas. Lielais konflikts dzīvē un politikā, arī mākslā, pastāv starp divām pārliecībām – “viss ir atļauts” un “viss nav atļauts”.
Ir svarīgi neizlaist no acīm citu īstenību, bez kuras mēs nespēsim izturēt nedz ārējo, nedz iekšējo spiedienu. Pašlaik mēs tik saspringti lūkojamies tālumā ar domu, vai tikai tur jau nav redzami tanki, ka palaižam garām ikdienā notiekošas skaistas un dziedinošas lietas, kas ļauj pārvarēt neziņu un bailes. Palūkosimies kaut vai tikai februārī kultūras laukā notikušajā. Mēs nenovērtējam šo citu īstenību, kas mūs visus vairāk vai mazāk spēj iedvesmot. Mani, piemēram, garīgi uzlādēja Daces Lielās gleznu izstāde, Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvas kultūrā “Kilograms kultūras 2014” pasniegšanas ceremonija, leģendārā dzejnieka un tulkotāja Valda Bisenieka raidījumā “Saknes debesīs” teiktais, dziedātājas Aminatas uzvara konkursā “Supernova”. Šīm norisēm kopīga ir skaidrība un patiesums, pēc kura ir noilgojusies liela sabiedrības daļa. Esam noguruši no nemitīgas izlikšanās un vienkāršošanas gan dzīvē, gan mākslā. Kā atšķirt graudus no pelavām, tas ir visu laiku jautājums. Tāpat kā jautājums par drošību, uz kuru jau sen ir atbildējuši mūsu priekšgājēji un mums nekas no jauna nav jāizgudro, vien jāpūš nost putekļi no atmodas laika aicinājuma: “Ar gara spēku pret karaspēku!”
