“Ir apkaunojoši dzimtenē nejusties laimīgam!” Kāpēc Aija pēc 20 gadiem atgriezās mājās 126
Daina Šulca, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms trim gadiem Aija Plance no Anglijas piejūras pilsētiņas Gosportas atgriezās uz dzīvi dzimtajā pilsētā Rīgā. Pašā sākumā Aija gan dzīvoja laukos pie vecākiem, palīdzot mammai dārzā un tētim bišu dravā. Aija no tēva mācījās dravnieka arodu, un kā terapija pēc neplānotās un pēkšņās atgriešanās no Gosportas bija savas zemes izciršana no krūmājiem, brikšņiem un aizaugām. “Soli pa solim redzēju, ka, atbrīvojot zemi no visa liekā, arī manas domas kļuva sakārtotas,” saka Aija.
Prombūtne no Latvijas Aijai nav ritējusi tikai Anglijā – tas ir tikai beidzamais ārvalstīs pavadītais laiks. Saka – kāds esi tu pats, tāda ir tava dzīve, un tas ir tikai likumsakarīgi, ka divdesmit gadu laikā Aija dzīvojusi gan Amerikā, gan Dienvideiropā un Anglijā. Viņa saka: “Man vienmēr ir bijusi vilkme uz ārzemēm, bet es vienmēr esmu atgriezusies mājās – pie savām saknēm.”
Izbraukšanas stāsts no Latvijas sākās jau pirms divdesmit gadiem – uz Amerikas Savienotajām Valstīm. 1997. gadā Aija pirmo reizi aizbrauca pie tantes uz Ameriku, vienkārši ciemojās un nodzīvoja tur veselu mēnesi. Otrais lidojums uz Ameriku bija trīs gadus vēlāk – uz krietni ilgāku laiku, un tam par iemeslu bija nelaimīga mīlestība. Aija toreiz sev teica: “Ja es Latvijā nevaru būt laimīga, tad tas ir apkaunojoši,” un sāka kravāt koferus.
“Domāju, ka šoreiz neatgriezīšos”
Aijas tante dzīvo skaistā, ziedošā Virdžīnijas štata pilsētiņā Linčburgā. Lielākais kontrasts salīdzinājumā ar Latviju bija vietējo iedzīvotāju laipnība, uzmanība, gatavība rūpēties un ļoti pieklājīgās savstarpējās attiecības.
“Citi teic, ka tā ir liekulība, bet es – ne, drīzāk tas ir tāds ļoti simpātisks naivums. Varbūt es vienkārši nevaru atšķirt liekulību no īstuma, bet viņi visu laiku bija gatavi man palīdzēt, pat sarunāt darbu Ņujorkā,” saka Aija. Viņas ceļš aiz okeāna sāka jau iemīties visai pārliecinoši, izveidojās laimīga personīgā dzīve – prozaiski un reizē romantiski, ar tantes kaimiņu Toniju, nopietni un skaisti. “Es domāju, ka neatgriezīšos, mēs kopā kalām nākotnes plānus. Viņš bija tipisks amerikānis – naivs, izglītots, vienmēr gatavs atbalstīt,” atceras Aija.
Pēc gada beidzās Amerikas vīza un bija jārisina jautājums – turpināt dzīvot nelegāli vai tomēr atgriezties, un Aija devās atpakaļ uz Rīgu. Draugs Linčburgā bieži zvanīja Aijai un stundām runāja pa telefonu, nežēlojot ne naudu, ne laiku. Viņš apmaksāja Aijas mācības Rīgas Dizaina un arhitektūras skolā, kas toreiz bija privāta izglītības iestāde un vietējiem diezgan dārgs prieks. Aijai bija 35 gadi.
Draugs regulāri apciemoja viņu, bet lielā distance izdarīja savu. Attiecības attālināti turpinājās trīs gadus. “Man vēl arvien Amerika ir ļoti tuva un pašsaprotama,” atceroties šo laiku, saka Aija, “ir cilvēki, kam nepatīk doties prom no mājām, īpaši uz ilgāku laiku, piemēram, manai māsai, bet ar mani ir gluži pretēji. Patīk ilgākā laikā iepazīt jaunas vietas un jaunus cilvēkus. Īslaicīgi ceļojumi mani nogurdina vairāk nekā sniedz gandarījumu.”
Laiks Milānā un Barselonā
Aija pēc profesijas ir dizainere. Mācības Rīgas Dizaina un arhitektūras skolā viņa atceras kā vienu no gaišākajiem un laimīgākajiem periodiem savā dzīvē. Mācību laikā Aija sāka skicēt un zīmēt, un tas turpinās vēl šodien. Viņa radījusi apjomīgas mākslas darbu sērijas – keramikas trauki un veidojumi un grafisko zīmējumu kolekcija autortehnikā, kas publiskās vietās izstādīti gan Norvēģijā, gan Anglijā, gan Rīgas reģiona reemigrantu “online” izstādē “Radošie reemigranti. Atvērti Latvijai”.
Pēc dizaina skolas beigšanas Aija piedalījās Eiropas atbalstītajos “Leonardo da Vinči” projektos un pusgadu nostrādāja Milānā, pēc tam trīs mēnešus Barselonā, veidojot arhitektoniskos prototipus, maketus un piedaloties starptautiskajā dizaina mesē “Salone del Mobile. Milano 2006”, kas ir šīs metropoles ikgadējais, starptautiskais notikums Nr. 1.
“Uz Milānu cilvēki brauc strādāt. Tur ir ļoti straujš dzīves ritms. Iespējams, ka Sicīlijā dzīve ir daudz savādāka. No rītiem, braucot sabiedriskajā transportā, redzēju, ka gandrīz deviņdesmit procentiem pasažieru zem acīm bija maisiņi – noguruma un pārstrādāšanās pazīme. Es brīnījos, ar kādu jaudu viņi tur dzīvo! Intensīvs darbs, un vakaros vēl var aiziet uz krodziņu.”
Itālija un Spānija – Eiropas dienvidi, Vidusjūras valstis, bet, kā Aija saka, “cilvēki tur ir atšķirīgi. Es iepazinu itāliešus kā ļoti atklātus, enerģiskus, bet spāņus savukārt – atturīgus un pieklājīgus. Tas, protams, ir tikai mans iespaids. Milānā mani visvairāk pārsteidza ne visai glītie grafiti zīmējumi uz seno, vēsturisko ēku fasādēm un suņu saimnieku ignorance, nerūpējoties, kas paliek aiz viņu mīluļiem pēc pastaigām pilsētas ielās vai parkos.”
Dienvideiropā viņa iepazina citu reliģiju cilvēkus un pirmo reizi mūžā saskārās ar to, ka vīrietis sievietei var aizliegt ģērbties, kā viņa vēlas, vai aizrāda par krustiņu kaklā un liek to noņemt. To redzot, Aija nodomāja: “Mans brīvais gars ir pārāk brīvs.”
“Coca-Cola” korķīšu skaitīšana
Aijas dzīve ārzemēs mijās ar periodiem Latvijā. Viņa Rīgā ir strādājusi reklāmas aģentūrā un vairākos preses izdevumos – pusaudžu laikrakstos “Laba”, “Mana”, pēdējais darbs medijos – izzinošajā žurnālā “Uzzinu nu!”, kas diemžēl 2015. gada maijā bankrotēja. Atkal vajadzēja meklēt darbu.
Pieredze nopietna – gan izdevējdarbībā un reklāmā, gan dizaina un arhitektūras uzņēmumos, labas itāliešu un angļu valodas zināšanas. Aizsūtot savu CV uz rekrutēšanas aģentūrām, protams, ka Aiju aicināja uz intervijām. Sākumā bija jāizpilda sarežģīti testi, jāpiedalās sarunās, bet rezultātā Aijai piedāvāja darbu uz noteiktu laiku – skaitīt korķīšus “Coca-Cola” reklāmas akcijā.
“Ko es varu darīt?” domāja Aija. Galvā atkal pazibēja doma – “ja es Latvijā nevaru būt laimīga, tad tas ir apkaunojoši”. Un viņa sāka meklēt darba iespējas ārzemēs. Bija varianti – Amerika, Anglija vai Francija. Aija izvēlējās Angliju, jo tur brauca ne uz gluži tukšu vietu – ar draudzeni bija sarunāts, ka varēs sākumā dzīvot pie viņas, palīdzēs arī ar darba atrašanu. “Izvēle ir tāda, kāda tā ir. Notikumi saliekas paši no sevis,” saka Aija, un četrus mēnešus pēc darba zaudēšanas Rīgā viņa ieradās Anglijā.
Naudas lietas jāraksta uz papīra
Aizbraucot uz svešu valsti, cilvēki parasti nezina, ar ko sākt – kādi dokumenti jānokārto, kā atvērt bankas kontu, kur iet, lai saņemtu uzturēšanās atļauju? Aijas stāsts par iejušanos Anglijā ļoti atgādina Latvijas reemigrantu atgriešanos dzimtajā zemē, kad svešumā pavadīti pieci, septiņi vai vēl vairāk gadu – tā tikai liekas, ka viss zināms, bet jautājumu patiesībā ir ļoti daudz, un, cik labi, ka ir kāds, kas pastāsta un palīdz.
Aija uz Sauthemptonu Anglijā aizbrauca bez starta kapitāla un ar draudzeni vienojās – kad sāks pelnīt, atlīdzinās savu uzturēšanos. Draudzene strādāja vecu ļaužu aprūpes namā. Aija pieteicās darbā par viesnīcas istabeni, kur saņēma ļoti mazu algu. Draudzene sāka skatīties ar aizdomām, domāja, ka Aija naudu neatdos, un pēc diviem mēnešiem paziņoja, ka vairs nevar pie viņas dzīvot, ka jāiet prom. Bija Ziemassvētku laiks.
“Es izgāju laukā no dzīvokļa. Man nebija ne jausmas, kur es tagad varētu iet? Visapkārt tik skaisti – Ziemassvētku rotājumi, bet sirdī gandrīz vai panika – ko man tagad darīt? Braukt atpakaļ uz Rīgu? Duāla sajūta – Ziemassvētku gaidas un dzīve bez pajumtes. Nejauši uzzināju, ka turpat netālu dzīvo vienas manas Latvijas draudzenes brālēns, kurš uzreiz pieteicās palīdzēt.
Tā ir tik laba sajūta, ka tur, svešumā, rokasspiediena attālumā ir savējais. Es atradu istabu pie vienas ļoti laipnas kundzes – viņa ļoti līdzinājās latvietei, bet nebija. Sāku strādāt tajā pašā veco ļaužu aprūpes namā, kur draudzene, kas mani izlika no mājām, un katru mēnesi viņas kontā ieskaitīju naudu, līdz viss bija atdots. Man bija sāpīgi, ka viņa domāja, ka varu piekrāpt un neturēt savu vārdu,” atceras Aija.
Vai varēšu? Vai izturēšu?
Latvijā Aija bija darījusi pilnīgi citus darbus. Anglijā izturēt viņai palīdzēja mammas audzināšana – kas jādara, tas jādara. Nedrīkst sevi žēlot. Darbs veco ļaužu aprūpes namā, kur lielākoties uzturējās cilvēki ar psihiskām slimībām, bija ļoti smags – 12 stundas maiņu darbs. Sākumā Aija strādāja nakts maiņās, taču organisms sāka protestēt, un viņu pārcēla darbā dienas maiņās.
“Es biju pārsteigta, cik daudz Anglijā ir pansionātu! Nelielajā pussalā Gosportā, kurā dzīvoju, bija divdesmit vecu, psihiski slimu cilvēku aprūpes nami. Par uzturēšanos tajā laikā bija jāmaksā 2000 mārciņu mēnesī un papildus vēl klāt nāca izdevumi par zālēm. Pacienti dzīvo ļoti labos apstākļos, bet viņus tur neārstēja. Ceļš uz šiem pansionātiem ir viena virziena biļete. Viņi tur aizbrauc nomirt, un parasti pēc iekārtošanas aprūpes namā veco ļaužu dzīve turpinās tikai divus trīs gadus,” stāsta Aija.
Viņas darbs bija apkopt, ēdināt un apģērbt pansionāta iemītniekus. Samaksa bija par stundām, un Aija mēnesī nopelnīja apmēram 1000 mārciņu atkarībā no maiņu daudzuma. Pansionātos pārsvarā strādāja iebraucēji – no Lietuvas, Polijas, citām Austrumeiropas valstīm, ļoti maz bija vietējo angļu.
“Tā bija tikai mana trešā nakts maiņa. Nupat kā biju sākusi strādāt aprūpes namā. Es iegāju pie kādas pacientes – vecas un vājas sievietes. Medmāsa, kurai laikam bija koka sirds, man bezkaislīgi pateica, ka viņa mirst. Un tā arī notika. Pēc tam medmāsa teica – tev viņa jānomazgā. Es atbildēju, ka to pašreiz nevaru, ka nekad neesmu to darījusi,” Aija atceras, “tā bija mana pirmā sastapšanās ar nāvi, un es tobrīd nebiju emocionāli gatava ko tādu darīt. Tas man bija vienkārši par daudz…”
“Nezināju, ka nāve ir tik vienkārša”
Aija emocionāli sasaistījās ar šiem vecajiem cilvēkiem, un viņu nāves gadījumi bija ļoti personiski.
“Ir pagājuši gadi, bet es šos cilvēkus atceros. Viņi mira, un es pārdzīvoju. Bija viens vecs onkulītis – slavens pulksteņu meistars no Londonas. Viņš man ļoti pieķērās, un es viņam arī. Reiz es atvēru durvis, onkulītis sēdēja uz dīvāna, bet, man ienākot, tik tikko varēdams, steberēdams piecēlās kā džentlmenis un teica – lūdzu, apsēdies. Onkulīti pārcēla uz citu stāvu, bet es viņu gāju apciemot – kādu dienu redzēju, ka viņam birst asaras, es teicu – būs labi, bet mans vecais draugs dziļi, dziļi ieskatījās man acīs un atbildēja: “Nekas nebūs labi.”
Tā mēs abi sēdējām, viens otra rokas turēdami, un arī man bira asaras, jo es labi zināju, ka viņam ir taisnība. Viņš aizgāja no šīs pasaules pēc nepilnām divām nedēļām,” Aija turpina, “redzēju nāvi savā acu priekšā. Gulēja vecītis, visi kauliņi un locītavas bija savilkti. Es viņu regulāri aprūpēju. Dežūras laikā gāju apskatīt, viņš šķelmīgi skatījās uz mani un sūtīja gaisa bučas. Pēc pāris minūtēm es redzēju, ka viņš dziļi ievelk elpu un izpūš pēdējo dvašu. Es domāju – vai tiešām tā ir nāve? Tik nepieklājīgi vienkārša? Pirmo reizi mūžā aizgājējam aizvēru acis un noskaitīju Tēvreizi. Nezināju, ka nomirt ir tik vienkārši, ka nāve var būt tik parasta… to nevar aizmirst un pie tā nevar pierast.”
Anglijas miers
Aijai bija angļu draugs Lī. Viņi dzīvoja kopā un bija saderinājušies, domāja par nākotnes plāniem – Lī pārcelsies uz Latviju, apprecēsies un uz Aijas zemes cels māju.
“Gosportā mēs dzīvojām ļoti vienpatni, klusu un mierīgi. Es pat nezinu, kāda ir īsta angļu ģimene, jo Lī maz kontaktējas ar savu tēvu un brāli. Komunikācija ar ģimeni atjaunojās tad, kad es ienācu Lī dzīvē,” viņa saka. Draugs negribēja, ka Aija strādā tik psiholoģiski un fiziski smagu darbu. Viņas spēki bija gandrīz izsīkuši un imunitāte bija uz nulles. Aija atvadījās no vecīšiem aprūpes namā un sāka strādāt pie kādas ļoti bagātas ģimenes par dārznieci.
Par tur pavadīto laiku stāsta: “Mani pārsteidza viņu vienkāršība. Viņiem bija māja ar skatu uz jūru, ļoti turīgi ļaudis, bet viņi neko nepārspīlēja. Viņi nebrauca ceļojumos uz Maldivu salām vai kādām citām eksotiskām un dārgām vietām. Saimnieks uzvilka gumijas zābakus, paņēma lāpstu un nāca man palīgā strādāt dārzā. Viņš varēja atļauties nebūt vienkāršs, bet viņš bija vienkāršs. Es no viņa iemācījos attieksmi pret darbu – to, ko vari izdarīt tagad, neatliec uz rītdienu.”
Ir divas lietas, kas nenoskaidrotas palikušas atmiņās par Angliju. Aija saka: “Es tā arī nesapratu, kāpēc angļi silti nesaģērbj savus mazos bērniņus, kas vēl guļ ratiņos, – paši saģērbušies, bet bērns gandrīz pliks! Un otra lieta – veselības aprūpe. Šķiet, ka angļu ārstu vienīgās brīnumzāles pret visu ir paracetamols!”
Gosportā Aijas un Lī mājas dzīve bija harmoniska, jo abu intereses un uzskati saskanēja. Viņi bija iecienījuši tuvējo burātāju vietu “The Solent”, kur bieži devās izbraucienā ar kajakiem, citas dienas ceļoja ar divriteņiem, vairākkārt apmeklēja skaistos dabas parkus. Aktīvie posmi mijās ar mierīgu, rutīnas mājas dzīvi, rosoties piemājas dārziņā un skatoties televizoru. Televizors ir daudzu angļu ikdienas neatņemama sastāvdaļa, arī Aijas un Lī mājās televīzijas skatīšanās bija ļoti iecienīta nodarbošanās.
“Sākotnēji es tik daudz neskatījos televīziju, bet zīmēju. Pēc kāda laika arī es sāku, bet tomēr vienlaikus darīju ko citu – izšuvu. Pēdējā manas Anglijas dzīves posmā es brīvajā laikā tikai skatījos televīziju. Tā bija totāla laika izšķiešana. Man bija sajūta, ka degradējos kā personība.”
Aijai vienmēr ir bijis plāns braukt atpakaļ uz Latviju, dzīve ārzemēs bija kā sajūta lidostas uzgaidāmajā telpā – tūlīt, tūlīt došos prom. “Tas traucēja pilnībā integrēties angļu sabiedrībā,” viņa saka, “un tad – vienā reizē kā plaukstas sasitiens bija pēkšņs privāts notikums attiecībās, kas lika pieņemt lēmumu – es atgriežos Rīgā. Tas bija dramatiski, jo tas bija pēkšņi un tobrīd vēl īsti neplānots. Man nebija iekrājumu, un manā dzīvoklī dzīvoja māsas dēls, bet es atgriezos Latvijā, jo to pieprasīja tā brīža situācija. To nevar salīdzināt – cik bagāta ir mūsu kultūras dzīve. Atver Latvijas karti un iedur ar pirkstu kādā vietā – tur vienmēr kaut kas notiek, tur vienmēr ir ko redzēt.” Nav jābūt Vecrīgai, kur pagāja visa Aijas bērnība un skolas gadi, – notikumu pie mums ir tik daudz, ka grūti izvēlēties, uz kurieni doties.
“Nekad neesmu tik daudz pelnījusi”
Atgriezusies Latvijā, Aija uzsāka biškopības apmācības Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesionālās pilnveides izglītības programmā un vienlaikus meklēja darbu. Viņu uz pārrunām uzaicināja viens no lielākajiem IT apmācību uzņēmumiem Latvijā, kas organizē “JavaGuru” kursus.
“Pirmo reizi mūžā, ejot uz darba interviju, es nebiju uztraukusies, jo nebija par ko – es no šīs jomas neko nesapratu, bet vienlaikus es zināju, ka man šis darbs ir jādabū,” Aija atceras, “intervijā atklāti pateicu, ka neko nezinu no šīs sfēras, bet ka man ir raksturīpašības, kas atbilst darba pienākumu veikšanai – IT apmācību kursu menedžmentam.” Tūlīt pēc sarunas un daudzu jautājumu noskaidrošanas jaunais darba vadītājs teica: “Man nevajag vairāk domāt. Tu esi pieņemta.” Tā bija veiksme, atvieglojums un ļoti liela apņēmība vienlaikus.
Aija jau vairāk nekā divus gadus strādā uzņēmumā “IT Guru Software Development”, kas iesaistīts arī Eiropas Savienības līdzfinansētu programmēšanas kursu rīkošanā.
Viņa saka: “Es mūžā nekad tik daudz neesmu pelnījusi kā tagad! Šis darbs Latvijā ir cēlis pašapziņu, un man nekad nav bijis tik labs priekšnieks. Sākumā, lai izprastu specifiskos terminus, varu teikt – “es zemi ēdu”, bet tomēr ielauzījos šajā sfērā un esmu pateicīga savām smadzenēm, ka varēju to izdarīt. Ja cilvēku novērtē, tad rodas dubults spēks darboties. Tagad darbs ir mana dzīves perspektīva – man nebija 25 gadi, kad to sāku, bet gan 51, un tas nebija viegli. Ir sākusies augšupejoša līkne. Mana dzīve Rīgā ir intensīva, piesātināta un interesanta.”
