Īpašumu lieta pašu ebreju strīda ēnā 20
Šodien Latvijā atkal ierodas ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Nikolass Dīns. Iepriekš mūsu valstī jau vismaz trīs reizes pabijis sūtnis Duglass Deividsons. Lai apspriestu holokausta laika ebreju kopienas sabiedriskā un reliģiskā īpašuma restitūcijas jautājumu, Dīns tiksies ar premjerministres biroja, Saeimas, Ārlietu ministrijas, kā arī Latvijas ebreju kopienas pārstāvjiem. Šīs vizītes, protams, nav nejaušas, tāpat kā nav nejaušs Ebreju draudžu un kopienu padomes spiediens uz Latvijas politiķiem par ebreju īpašumu restitūciju. Padomi vada viena no Latvijas turīgākajām personām, ziedotājs vairākām Latvijas partijām, Rietumu bankas valdes priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko. Īpašumu jautājums kopš šā gada sākuma atkal aktualizēts Saeimā.
Pirms Dīna vizītes Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš man teica, ka ebreju īpašumu restitūciju, par kuru atbild viņa vadītā komisija, risināšot ilgstoši, jo ir daudz neskaidru jautājumu. “Tas jādara taisnīgi un tautai saprotami, lēni un sistemātiski jāiet cauri visiem aizspriedumiem un argumentācijai,” sacīja Kalniņš.
Turpretī Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Krupņikovs, kurš piedalās Saeimas Ārlietu komisijas sēdēs, vēlas, lai ebreju īpašumu lietu atrisinātu vienā piegājienā, nevelkot garumā. Un viens piegājiens nozīmētu to, ka nespriestu par pieciem īpašumiem, par kuriem jau sagatavoti likumprojekti, bet gan par 275 īpašumiem. D. Krupņikovs: “Mēs tos gribam izvērtēt un vienreiz šai lietai pielikt punktu. Kopā ar Saeimas deputātiem un juristiem vajadzētu apsēsties pie viena galda un vienoties – ja nav iespējams atdot īpašumu, tad varētu atlīdzināt kadastrālo vērtību. Ja agrāk bija runa par 45 miljoniem eiro, tad patlaban tā summa ir krietni mazāka, jo no saraksta ir izņemti tie īpašumi, kuri pieder privātpersonām. Latvijā tāpat kā Lietuvā vajadzētu veidot ebreju atbalsta fondu līdzīgu kā Kultūrkapitāla fonds. Nauda atrastos Valsts kasē, un to pārraudzītu Finanšu ministrija. Desmit gadu garumā valsts ieskaitītu noteiktu naudas summu kā atlīdzību par zaudētajiem īpašumiem. Naudu tērētu dažādiem projektiem, uz to varētu pretendēt arī ārvalstīs dzīvojošie ebreji, ja iesniegtu kādu ievērības cienīgu projektu. Neviens jau nestāvēs ar nazi pie kakla, ja arī kādu gadu finanšu problēmu dēļ tā nauda netiks ieskaitīta.”
Jāpiebilst gan, ka pirms četriem gadiem ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons pēc Saeimas Ārlietu komisijas sēdes žurnālistiem izteicis savu viedokli, ka ebreju kopienai ir jāatdod holokausta laikā atņemtie īpašumi, nevis jāatmaksā nauda.
Likums vienai organizācijai
Taču ne visiem Latvijas sabiedrībā, tajā skaitā arī pašiem ebrejiem, Krupņikova pozīcija ir pieņemama. Ebreju organizāciju vidū nav vienprātības, vai īpašumu atgūšanas prasība ir juridiski pamatota un kam ir juridisks pamats pretendēt uz šiem īpašumiem. Šajā jautājumā nav skaidrības arī Saeimas Ārlietu komisijai, jo tās rīcībā nav pat visaptveroša Latvijas ebreju sabiedrisko un reliģisko organizāciju saraksta. Komisija balstās uz to, ko iesniegusi Ebreju draudžu un kopienu padome, kuras paspārnē esot 34 organizācijas. Ebreju īpašumu lietu sarežģī arī domstarpības, kas radušās starp Suharenko vadīto organizāciju un rabīnu Menahemu Barkahanu, kurš ir Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir”, Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs. Konflikts ir aizgājis pat līdz tiesai – “Šamir” vērsusies ar prasību pret Ebreju draudžu un kopienu padomi par izlikšanu no telpām Rīgā, Stabu ielā. Strīds notiek arī par to, kura ebreju organizācija ir tiesīga pārstāvēt visus Latvijas ebrejus.
Advokāts Aldis Alliks, kurš vairāk nekā divdesmit gadus nodarbojies ar īpašumu denacionalizāciju un kurš ir Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir” juridiskais padomnieks, uzskata, ka Ebreju draudžu un kopienu padomei nav juridiska pamata pretendēt uz ebreju īpašumiem, jo šī organizācija nepārstāv visus 6700 Latvijā dzīvojošos ebrejus.
A. Alliks: “2007. gadā ir pieņemts un 2008. gadā stājies spēkā Rīgas ebreju reliģiskās draudzes likums (to Aigara Kalvīša valdības laikā izstrādāja Tieslietu ministrija, kuru vadīja Latvijas Pirmās partijas biedrs Guntars Grīnvalds. – M. L.). Likuma 2. pantā ir norādīts, ka “ebreju reliģiskās draudzes nav izveidojušas reliģisku savienību Latvijā”. Neņemot to vērā, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome ilgstoši ir uzurpējusi ebreju reliģisko draudžu savienības lomu. Minētā padome ir reģistrēta biedrību un nodibinājumu reģistrā kā biedrība. Taču šajā biedrībā Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskā draudze “Šamir” neietilpst. Nav saprotams, kādu iemeslu dēļ Latvijas valsts ir “legalizējusi” un tādējādi īpašu statusus piešķīrusi tikai vienai ebreju reliģiskajai organizācijai – Rīgas ebreju reliģiskajai draudzei. Bet Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei ir piešķirts īpašs, reliģisko draudžu savienībai pielīdzinošs statuss. Tas ir pretrunā ar Satversmi un Reliģisko organizāciju likumu.
Rīgas ebreju reliģiskās draudzes statūti apliecina, ka šī draudze dēvē un līdz ar to deklarē sevi kā “ebreju reliģisko centru Latvijā”, turklāt norāda, ka ir “Rīgas ebreju draudzes, kas pastāvēja līdz 1940. gadam, tiesību un saistību pārņēmēja”. Latvijas Republikas likumi un tiesu prakse nekad nav atzinusi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dibinātu sabiedrisku un reliģisku organizāciju tiesības, pašpasludinot sevi par līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā pastāvējušu sabiedrisku un reliģisku organizāciju “tiesību un saistību pārņēmējiem”. De iure un de facto par tādām var kļūt tikai tad, ja tas tiek atzīts no valsts puses.
Uzskatu, ka tas ir nepamatoti un netaisnīgi un ir jāpārskata likuma atbilstība faktiskajai realitātei. Ar visu pietāti pret jebkuru konfesiju, taču man īsti nerīmējas kopā, ka šī ietekmīgā cilvēku grupiņa, kuru vada viens no Latvijas turīgākajiem cilvēkiem Arkādijs Suharenko, uzskata, ka rabīns Menahems Barkahans ir mazāks ebrejs nekā šie cilvēki.
Starp valsti un Rīgas ebreju reliģisko draudzi 2006. gadā ir noslēgts līgums (to parakstīja toreizējais tieslietu ministra pienākumu izpildītājs Krišjānis Peters un Rīgas reliģiskās ebreju draudzes vadītājs Davids Kagans. – M. L.), kura preambulā ietverta norāde, ka valsts atzīst “ebreju konfesijas īpašo lomu sabiedrības vērtību sistēmā, kā arī nozīmīgo ieguldījumu sabiedrības morāles un socializācijas procesā”. Tas padara vēl neskaidrāku jautājumu, ar kādām tiesībām “ebreju konfesijas” lomu valsts skatījumā drīkst uzņemties tikai un vienīgi Rīgas ebreju reliģiskā draudze.”
Veterānu asociācija un citi
Kādas organizācijas tad ietilpst Ebreju draudžu un kopienu padomē? Piemēram, viena no organizācijām ir Latvijas Ebreju kara veterānu asociācija. “Kādam taču būtu jānoskaidro, vai tur gadījumā nav biedri, kas sadarbojušies ar VDK un citām represīvajām PSRS institūcijām. Ebrejiem īpašumi tika atņemti padomju laikā, un vai te gadījumā neveidojas dubultā morāle – tie, kas atņēma, tagad tos prasa atpakaļ?” vaicā Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvis un premjerministres parlamentārais sekretārs Rihards Kols.
Man izdevās sazināties ar asociācijas vadītāju Zinoviju Segalu. Viņš nerunā valsts valodā un arī to nesaprot. Segals pastāstīja, ka organizācijā esot 80 un 90 gadus veci vīri, kuri Otrā pasaules kara laikā cīnījušies padomju armijas rindās. “Zinu, ka Ebreju draudžu un kopienas vadītājs Arkādijs Suharenko nodarbojas ar ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu. Lai nodarbojas! Mums, deviņdesmitgadīgajiem, nekādus īpašumus vairs nevajag. Daudzi ebreji savus īpašumus atguva deviņdesmitajos gados. Piemēram, brāļi Brauni atbrauca no Austrālijas, saņēma atpakaļ savu māju Čaka ielā, kur es dzīvoju, pēc tam pārdeva un aizbrauca atpakaļ uz Austrāliju,” pastāstīja asociācijas vadītājs.
Savukārt Ebreju draudžu un kopienu sastāvā ietilpstošās biedrības “Goraļ” vadītājs Aleksandrs Blumšteins, kurš ir inženiermehāniķis, neslēpa, ka par restitūcijas tēmu nedomājot, esot daudz svarīgāki jautājumi. Viņa vadītā biedrība sastāv no četrām personām, kuras rūpējas par “ebreju etniskās identitātes saglabāšanu un attīstību, tolerances un starpetniskā dialoga veicināšanu sabiedrībā”, kā arī citiem jautājumiem.
Citas organizācijas vadītājs Iļja Krumers koordinē piecu ebreju reliģisko draudžu darbu (“Talsi” , “Beit-Midraš” , “Bnot Isroel”, “Kašruts” un “Skola un māja”), kurās, pēc Krumera sacītā, ir ap 100 personu. Visas šīs draudzes ir reģistrētas vienā dzīvoklī Rīga, Pulkveža Brieža ielā. Koordinators norādīja, ka draudzes pilnībā uzticas Ebreju draudžu un kopienu padomei, jo tā juridiski daudz labāk zinot, kā atgūstami īpašumi.
Deputāts R. Kols ir pārsteigts, ka Ārlietu ministrija, sagatavojot piecus speciālos likumprojektus par piecu īpašumu atdošanu Ebreju draudžu un kopienu padomei, balstījusies uz šīs organizācijas statūtiem. “Statūtus taču var grozīt dienas laikā. Tajos var ierakstīt jebko, jo likumā nav rakstīts, ka tiem jāatbilst objektīvajai realitātei. Neizpratni raisa arī fakts, ka sākotnēji likumprojektos bija rakstīts, ka, gadījumā ja organizācija beidz pastāvēt, īpašumi nonāk valsts rīcībā. Taču šis pants no likumprojekta ir izņemts, kas rada šaubas par pieminētās padomes patieso īpašumu atgūšanas mērķi. Tiesa, restitūcijas lieta ir jārisina, tā nevar karāties gaisā, īpaši zinot, ka tā jau ieguvusi starptautisku skanējumu, bet tajā ir ļoti daudz zemūdens akmeņu, kuri jāceļ ārā un jāapspriež,” saka Kols.
Dīns viesosies arī pie “Šamir”
“Šamir” pārstāvis jurists Alliks uzsvēra, ka patlaban, apspriežot īpašumu restitūciju, vairs netiek runāts par kādām kompensācijām, bet atlīdzību, tiek runāts ne vairs par īpašumu atgūšanu, bet piešķiršanu. “Juristus interesē, kāds ir atlīdzības juridiskais pamats? Vai politiskā griba var būt juridiskās atlīdzības pamats? Ko teiks pārējās nacionālās minoritātes?” vaicā Alliks un atzīst, ka īpašumu pārmantojamības problēma valstī nav līdz galam atrisināta. Gan okupācijas laika Civilkodekss, gan arī pašreizējais Civillikums paredz – ja nav mantinieku, jo visi gājuši bojā, tad neviens juridiski uz īpašumu nevar pretendēt, tas pieder valstij.
“Latvijas valstij nav ne morāla, ne juridiska pienākuma atdot ebreju organizācijām īpašumus, var būt runa tikai par Latvijas valsts labas gribas žestu, turklāt šim labdabīgajam žestam jānāk brīvi. Dīvaini izklausās, ka politiķi saka: mēs gribam šādu žestu izrādīt, bet atnāk cilvēki un diktē, kā tam žestam būtu jāizpaužas. Sak, ja jūs nedarīsiet to un to, tas nebūs nekāds labās gribas žests un mēs ejam mājās. Mulsināja deputātu pazemīgā, lūdzošā pieeja – nu ņemiet savus piecus īpašumus un lieciet mūs beidzot mierā! Ārlietu komisijas deputāti parādīja savu nezināšanu Latvijas vēsturē, izņemot divus deputātus Jāni Dombravu un Rihardu Kolu, kuri manās acīs izcēlās ar to, ka bija pētījuši, lasījuši, iedziļinājušies šajā jautājumā, varēja manīt, ka viņi vēlas izprast situāciju,” tā Alliks. Viņš ir nepatīkami pārsteigts, ka no holokausta viens otrs mēģina taisīt biznesu, iedzīvojoties no savas tautas ciešanām, bet citi, kas te ierodas no ārvalstīm, piemēram, Jefraims Zurofs un viņa domubiedri – Krievijas propagandas rupori – stāsta, ka te atdzimst nacisms.
“Padome, kurai būtu jāapvieno visi Latvijas ebreji, ir pateikusi ļoti skarbus, nepatīkamus, godu un cieņu aizskarošus vārdus gan par rabīnu, gan arī “Šamir”,” saka Alliks.
Savukārt D. Krupņikovs norādīja, ka Latvijā ir divi likumīgi atzīti rabīni un ka Menahems Barkahans neesot to skaitā, jo Tieslietu ministrija viņu neesot reģistrējusi. Taču likums neuzliek par pienākumu ministrijai to darīt – ministrija piefiksē to informāciju, kuru tai iesniedz draudze.
Savstarpējie ebreju organizāciju strīdi ir palikuši zem āmura arī īpašumu lietu. Par savstarpējo nesaprašanos tikšot informēts arī īpašais ASV sūtnis holokausta jautājumos N. Dīns, kurš trešdien viesosies Geto muzejā, sacīja “Šamir” izpilddirektore Viktorija Šaldova.
Pēc Saeimas komisijas pagājušās nedēļas sēdes A. Alliks arī sarunā ar žurnālistiem piebilda: “Draudze “Šamir” nav lūgusi ārvalstu pārstāvjiem vai kādām starptautiskajām organizācijām izdarīt spiedienu uz Latvijas valdību, kā arī nav centusies ar ziedojumiem partijām nostādīt kādus politiķus pozīcijā “esam izdarījuši jums pakalpojumu, un arī jums vajadzētu kaut ko mums pretim”.”
Uzziņa
Ebreju draudžu un kopienu padome
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes biedri un sadarbības partneri ir 34 ebreju organizācijas no deviņām pilsētām. Padome pārstāv ap 6000 Latvijas ebreju.
Tā izveidota 2003. gadā, lai apvienotu organizācijas, kas darbojās vai atjaunoja savu darbību 90. gadu sākumā, un lai kopīgi attīstītu izglītību, kultūru un sportu, palīdzētu maznodrošinātajiem un risinātu ebreju restitūcijas jautājumu.
Atbilstoši statūtiem padome ir ebreju organizāciju un kopienu, kas pastāvēja Latvijas Republikā līdz 1940. gada 17. jūnijam, juridiskā mantiniece.
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes biedri:
Rīgas ebreju reliģiskā draudze
Rīgas ebreju kopiena
Rēzeknes ebreju draudze
Ludzas ebreju draudze
Daugavpils ebreju reliģiskā draudze
Daugavpils ebreju kopiena
Liepājas ebreju draudze
Jūrmalas ebreju biedrība
Jēkabpils ebreju kopiena
Jelgavas ebreju biedrība
Ventspils, Kuldīgas un Talsu ebreju biedrība
Ventspils ebreju biedrība “Hevre Hahomim”
Habad-Ļubavič draudze
Ebreju organizācijas – Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes sadarbības partneri:
Atklātais sabiedriskais fonds “Liepājas ebreju mantojums”
Latvijas ebreju – bijušo geto un koncentrācijas nometņu ieslodzīto biedrība
Latvijas Ebreju – kara veterānu asociācija
Ebreju kopienas centrs “ALEF”
Ebreju jaunatnes centrs
Maksa Goldina biedrība “Ebreju kultūras mantojums”
Ebreju slimnīcas “Bikur Holim” biedrība
Ebreju slimnīcas “Linas Hacedek” biedrība
Latvijas ebreju labdarības un sociālās palīdzības centrs “WIZO-Rahamim”
Ebreju reliģiskā draudze “Talsi”
Ebreju reliģiskā draudze “Beit-Midraš”
Ebreju reliģiskā draudze “Bnot Isroel”
Ebreju reliģiskā draudze “Kašruts”
Ebreju reliģiskā draudze “Skola un māja”
Kultūras un izglītības biedrība “Migrash”
Biedrība “Emuna”
Ebreju izglītības un humanitāro projektu atbalsta fonds “Gesher”
Latvijas sporta klubs MACCABI
Latviešu ebreju olimpisko sporta veidu asociācija
Biedrība “Goraļ”
Shvut Ami Baltija, Riga beis midrash Zichron Yitshak Mitin
Avots: Ebreju draudžu un kopienu padome
Draudze un biedrība “Šamir”
Ebreju reliģiskā draudze un biedrība “Šamir” jau vairāk nekā desmit gadus nodarbojas ar Latvijas ebreju mantojuma un holokausta piemiņas iemūžināšanu. Organizācija nenodarbojas ar savu biedru reģistrēšanu.
“Šamir” tika organizēta Izraēlā 1972. gadā, bet Latvijā, sākot no 1991 gada. Biedrība oficiāli reģistrēta 2004. gadā.
Draudzes un biedrības darbībai ir trīs virzieni: sociālais, reliģiskais un izglītības.
Izglītības darbības ietvaros tiek organizēti semināri vēstures skolotājiem un izglītības programmas vecāko klašu skolēniem, izdotas grāmatas, organizēti kultūras pasākumi, izstādes, zinātniskie pētījumi.
“Šamir” flagmaņa projekts ir Rīgas geto un Latvijas Holokausta muzejs. Muzejs atvērts 2010. gada septembrī, un kopš tā laika muzeju apmeklējuši vairāk nekā 40 000 cilvēki no Latvijas un citām valstīm. Organizācijas galvenais mērķis ir iemūžināt bojā gājušo 75 000 Latvijas un 25 000 Rietumeiropas ebreju piemiņu, attīstīt toleranci un veidot demokrātisku sabiedrību.
Avots: “Šamir”
