Strēlnieks (23.11 – 21.12) 7
Mēs visi dzīves laikā uzzinām to patiesību, kuras dēļ pasaulē nāk Strēlnieki: Labais un Dievs ir it visā.
Strēlnieks ir iedvesmas zīme, viņš vienmēr jūtas lieliski. Kamēr cita Uguns zīme, Lauva, jūtas kā karalis, Strēlnieks zina, ka viņam ir jāizpilda uzdevums, ko Augstākais karalis. Strēlnieks zina, ka ir kāds augstāks spēks, kas ved viņu uz lieliem mērķiem. Šīs sajūtas avots ir viņa Gars, ticība sev un ticība dzīvei. Strēlnieks ir pārliecināts, ka nākotnē viņu gaida tikai labais, un tāpēc viņš ir gatavs riskēt tur, kur citi atkāpjas.
Daļa Strēlnieku daudz laika pavada baznīcā – viņi domā, ka tieši tur uzzinās par savu augsto misiju. Citi cenšas savienoties ar Dievu patstāvīgi un šādi izpauž savu bijību pret Visuma grandiozumu.
Lai kādu ceļu neizvēlētos Strēlnieks, svarīgi, lai viņš meklētu vienotību ar Dievišķo it visā, ar ko viņš nodarbojas. Un tad viņš kļūs jautrs un interesants cilvēks, kas spēj iedvesmot citus, parādot viņiem ceļu uz Gaismu.
Strēlnieks neizbēgami izies cauri neticības periodiem, kad domās, ka viņa pastāvēšanai nav jēgas, kad dzīve šķitīs mokoši garlaicīga. Tieši šajā periodā viņam jāiemācās ieraudzīt Labo un Dievu – gan sevī, gan dzīvē.
Šādā posmā Strēlnieks jūtas vīlies it visā, zaudē dzīves orientierus, taču visu, ko viņš dara, viņš vēlas darīt liela mērķa vārdā. Drūmas neticības lēkmes Strēlnieku piemeklē reti, taču tas viņam ir visbriesmīgākais laiks. Zaudējot ticību, nezinot, kāpēc viņš dzīvo, Strēlnieks sāk domāt, ka viņa pastāvēšanai nav nekādas jēgas.
Patiesībā tieši neticības periodos, kad Strēlnieks zaudē cerību, jēgu, dzīves mērķi, Liktenis dod viņam iespēju ielūkoties savas dvēseles dziļumos, lai atklātu jaunu dzīves jēgas līmeni.
Kad sagrūst Strēlnieka ideāli, kad viņš pārstāj saprast, kas notiek, kas ir labs, bet kas slikts, viņš atbrīvojas no iepriekšējām vēlmēm un dogmām, kas bremzēja viņa attīstību. Kad Strēlnieks zaudē izpratni par dzīves nozīmi, viņš kļūst atvērtāks, un tas palīdz viņam saprast īstās patiesības un ieraudzīt galvenās vērtības. Cilvēka Iekšējais gars vienmēr zina, kur meklējama īstā patiesība, kas pārvalda šo pasauli (atšķirībā no viņa prāta un Ego), Strēlniekam tas jāsaprot.
Dzīves bezjēdzības sajūta var izraisīt depresiju, taču vienlaikus spēj parādīt Strēlniekam, kāda ir viņa dzīves jēga. Nevajag censties pēc iespējas ātrāk pārdzīvot šādus periodus. Padzīvot kādu laiku bezjēdzīgi – tajā arī slēpjas pati lielā jēga. Šādos periodos Strēlnieks sāk novērtēt vienkāršus priekus, vienkāršu dzīvi, – to dēvē par apgaismību.
Strēlnieks pēc dabas ir ļoti nepacietīgs. Ne viss viņa dzīvē mainās tik ātri, kā viņš to vēlētos, un tas viņu ļoti apbēdina. Strēlniekam ir jāsaprot, ka gaidīšanas laiks – tas ir laiks, kad Gars veic savu maģisko darbu. To saprotot, viņš varēs dzīvot tā, kā to prasa dabiskā notikumu gaita.
Viens no Strēlnieka galvenajiem karmiskajiem uzdevumiem ir tikt galā ar aizraušanos ar dažādām izpriecām. “Ēd, dzer, priecājies” – lūk, tipiska Strēlnieka dzīves devīze. Viņš uzskata, ka ir pelnījis pašu labāko un cenšas nodoties priekiem arvien vairāk
Strēlnieks prot saņemt – vairāk nekā jebkura cita Zodiaka zīme. Citi cilvēki bieži uzskata, ka nav pelnījuši naudu, mīlestību vai izpriecas. Strēlnieks necieš no šāda kompleksa – viņš vienkārši pieņem visu, ko dod dzīve, un no tās viņš gaida daudz.
Tā nav materiālistiska pieeja, bet vienkārši mīlestība pret izpriecām. Strēlnieks bieži uzskata, ka viņa galvenais uzdevums ir saņemt no dzīves visus iepriecinājumus, bet cenšoties pēc tā, viņš panāk pretējo – novirzās no savu karmisko uzdevumu izpildes.
Kad Strēlnieka dzīve sāk sastāvēt no vienām vienīgām izpriecām, viņš aizmirst par patiesajām vērtībām un dzīves jēgu. Viņš sāk ticēt, ka sev nedrīkst neko liegt pat tad, ja nav iespējas dabūt visu, ko gribas. Strēlnieki sliecas uz ekstremālām izpriecām pat tad, ja viņi tajās “sadeg”.
Strēlniekam jāseko tam, lai viņš neriskētu ar patiešām svarīgām lietām cerībā uz savu veiksmi. Jupiters apveltījis Strēlnieku ar augstprātību, un viņš sāk ticēt, ka ir neuzvarams. Strēlnieks sāk ticēt, ka veiksme pavadīs viņu it visā, pat tad, ja viņš liks uz kārts kaut ko ļoti svarīgu. Viņš vienkārši netic, ka var zaudēt. Liela gudrība ir teicienā, ka vienmēr vajag ticēt savai veiksmei, taču ne mazāka gudrība ir audzināt sevī mērenību, māku atteikties no kaut kādām vēlmēm.
Cita Strēlnieku kļūda – dažkārt viņi augstprātīgi domā, ka ir tiesīgi spriest par citiem cilvēkiem. Strēlnieks nevis vienkārši pie sevis nosoda cilvēku (kā mēs visi darām laiku pa laikam), viņš savu viedokli izsaka skaļi. Strēlnieks sāk spriest, kas ir labi, kas slikti, kas pareizi un nepareizi, un pārstāj ieklausīties savā viedajā sirdī, pārvēršoties no varoņa par fanātiķi.
Strēlnieks sāk uztiept citiem savas idejas – viņš tērē tam visus savus spēkus. Viņš uzskata sevi par Dieva vēstnesi, kura aicinājums ir glābt grēciniekus. Lai Strēlnieks atkal pārvērstos par taisnīgu cilvēku, viņam jāpārstāj pret sevi attiekties pārāk nopietni. Vislabākās zāles un pats labākais skolotājs – spēja pasmieties par sevi. Smejoties par sevi, cilvēks sevi atver plašākai dzīves izpratnei. Strēlniekam ir jāsaprot – īstai patiesībai nevajag, lai to aizstāvētu, tā pati var aizsargāt sevi. Galvenais ir nevis augstu ideālu pilnība pati par sevi, bet iedvesma, ko šie ideāli sniedz cilvēkam, pamudinot viņu uz pilnveidošanos.
Strēlniekam ir jāsaprot sava sūtība un jāiemācās pieņemt dzīvi, kāda tā ir, redzēt Labo it visā un atrast iemeslu, lai priecātos par ikkatru savas pastāvēšanas minūti. Galvenos atklājumus viņam jāizdara savā dvēselē.
Galvenās Strēlnieku bailes ir bailes no jebkuriem ierobežojumiem, no visa, kas var laupīt viņu neatkarību, patstāvību un iespējas izvēlēties. Viņam jāzina, ka ir brīvs, ka viņš var atklāt pasauli, tāpēc vismazākais mājiens uz neiespējamību brīvi pārvietoties, liek viņam sajusties kā slazdā.
Vislabākais risinājums Strēlniekam – izveidot sev dzīvi, kurā būs pietiekami daudz brīvības. Ja Strēlniekam nav iekšējas brīvības sajūtas, viņš nespēs mierīgi pārdzīvot ikviena cilvēka dzīvē neizbēgamos brīžus, kad viņš nevar darīt to, ko vēlas. Strēlnieks sāk domāt, ka viņu ir sažņauguši skrūvspīlēs, ka viņš zaudē savu patieso sūtību.
Dažkārt tas tā patiešām ir – dažreiz vajag nospļauties uz saistībām un turpināt iet uz savu sapni. Tomēr parasti šādas sajūtas pamatā ir nepareiza pasaules uztvere. Iespējams, ārējā brīvība Strēlniekam šķiet nepieciešams nosacījums iekšējai brīvībai. Varbūt viņš vienkārši ir aizmirsis, ka brīvība, pirmkārt, ir dvēseles stāvoklis.
Tieši tajos brīžos, kad Strēlnieks jūtas nebrīvs, viņam sevi jāatbrīvo no iekšienes – jāsavienojas ar savu iekšējo plašumu un brīvību, jāizvēlas pozitīva attieksme pret dzīvi ārējas nebrīvības apstākļos. Šī pieredze iemācīs viņam saprast, ka patiesā brīvība vienmēr ir cilvēkā pašā.
