Zivis (20.02 – 20.03) 7
Mēs visi dzīves laikā uzzinām, ka pašuzupurēšanās ir svēta lieta. Zivīm šī patiesība ir svarīgākā dzīvē. Tiekot vaļā no sava rakstura negatīvajām iezīmēm, mēs pamodinām savu Augstāko dabu, kuras vārds ir Bezgalīga mīlestība.
Zivis tiecas kļūt par daļu no pilnības, mistiskās mūžīgās pasaules – no tās pasaules, no kuras mēs visi esam atnākuši. Tikai iemācoties atteikties no savām vēlmēm, pakļaujoties dabiskajai lietu kārtībai, Zivis spēs iemantot vēlamo harmoniju. Zivīm ir jāiemācās pilnībā atdot sevi, apgūt pašaizliedzīgu kalpošanu – tad tās varēs iziet ārpus savu iespēju robežām, novērtēt visu savas dvēseles plašumu, dāsnumu, bezgalību. Tad Zivis varēs palīdzēt citiem cilvēkiem, dāvāt viņiem Bezgalīgu mīlestību, saprast viņus un just līdzi.
Vairākas Zivis uzskata, ka pašuzupurēšanās – tās ir mokas un sevis upurēšana. Zivis sāk domāt (un maldās), ka viņām no visa ir jāatsakās – jāpārstāj rūpēties par sevi, jāupurē personīgās intereses un nav jāaizsargā tas, kas viņām dārgs – viss tikai tāpēc, lai šķistu labs cilvēks. Taču tā vēl nav Svēta pašuzupurēšanās – tas nozīmē vienkārši nerūpēties par sevi.
Zivīm ir jāiemācās upurēt tās rakstura iezīmes, kas traucē cilvēkam atvērt savu Augstāko Es, atteikties no tukšām fantāzijām, emocionālās atkarības, bailēm, tad viņas varēs atrast sevi. Pašuzupurēšanās, kāda jāiemācās Zivīm, nevar viņas padarīt mazāk nozīmīgas – kad Zivis upurē savu Zemāko Es, tās kļūst spēcīgākas, attīstītākas, dzīvespriecīgākas.
Zivis jūt iedvesmu, kad saprot, ka augstākais kalpošanas veids ir kalpošana sev un savam Garam. Kad Zivis sāk dzīvot saskaņā ar Augstākā Es prasībām, tās atsakās pakļauties zemākiem impulsiem un vēlmēm, tās atrod Dievišķo savā dvēselē, pārvēršas par gudrām un mīlošām glābējām.
Zivīm piemīt divējāda daba – tās var apbrīnot reālās pasaules skaistumu un vienlaicīgi viegli atteikties no materiālām lietām garīguma labad. No vienas puses, Zivis ir ļoti pieķērušās reālajai pasaulei, bet, no otras puses, – pastāvīgi cenšas savienoties ar Dievišķo.
Šī divējādā daba sniedz Zivīm milzīgu daudzumu iespēju. Zivis uzreiz saprot, kas notiek apkārt, vienmēr aktīvi piedalās dažādās aktivitātēs, bet vienlaicīgi ir ļoti jūtīgas garīgajā jomā. Pateicoties spējai vienlaicīgi redzēt gan materiālo, gan garīgo, Zivīm jāiemācās saskatīt Dievišķo sākumu katrā radībā, kas mīt uz Zemes.
Daļa Zivju uzskata, ka tām ir jāizdara izvēle starp garīgo un materiālo. Tas nav pareizi. Viena no Zivju galvenajām dzīves mācībstundām ir atrast līdzsvaru starp šīm divām lietām. Zivis varēs iegūt laimi un mieru, ja uz visu dzīvē, pat ikdienišķām lietām, lūkosies kā uz platformu, lai garīgi pilnveidotos. Lai arī ar ko Zivis ikdienas dzīvē nenodarbotos (vakariņu gatavošanu, karjeras veidošanu vai bērnu audzināšanu), tām viss jāuztver kā bezgalīgs ceļš sava Gara pamodināšanai.
Zivju divējādā daba var kļūt arī par iemeslu daudzām problēmām. Zivis vienlaicīgi tiecas darīt daudzas lietas, apgūt dažādas profesijas un kontaktēties ar daudziem cilvēkiem. Tad, kad Zivis ir aizņemtas ar vienu lietu, daudz interesantāka tām šķiet kāda cita nodarbe.
Bieži tas noved pie tā, ka Zivis apšauba savu izvēli, baidās, ka nespēs pilnībā realizēties izvēlētajā profesijā. Viņu centieni doties uzreiz visos virzienos, īstenot visas savas aizraušanās, var novest pie pārpūles, dzīves enerģijas liekas izšķiešanas.
Šajā gadījumā Zivīm jāatceras, ka laime nav bezgalīga tiekšanās pēc visa uzreiz, tā nav spēja paveikt visas lietas. Zivis var pārvērst savu dzīvi pasakā, ja pilnībā nodosies kādai konkrētai lietai. Tikai tad tās varēs pilnībā saprast katra savas dzīves brīža dziļumu un vērtību.
Cits Zivju karmiskais uzdevums ir nepadoties Neptūna negatīvajai ietekmei un nekļūt par meli. Zivīm ir liels kārdinājums nedaudz piemelot, lai padarītu savu dzīvi nedaudz interesantāku. Zivis mīl fantazēt un tic, ka spēs pārliecināt jebkuru par itin visu. Zivis domā: “Ja mani neviens nav pieķēris melos, tas nozīmē, ka viss kārtībā.
Zivis melo ne tikai citiem, bet arī sev. Un ar laiku sapinas melos – viņu priekšstats par pašu sevi tik ļoti atšķiras no realitātes, ka viņas zaudē jebkādu saikni ar savu iekšējo Es. Šajā gadījumā Zivīm jāatzīst pašām sev, ka tām ne vienmēr ir taisnība un jācenšas būt godīgām pret sevi.
Galvenā ilūziju mācībstunda – šī pasaule nepavisam nav tāda, kādu mēs to iedomājamies. Mēs domājam, ka esam “dumji cilvēki”, bet patiesībā mēs esam lielais Gars, kas mīt cilvēku ķermeņos. Pārbaudījums, caur kuru ir jāiziet Zivīm, ir pacelties virs reālās dzīves ilūzijām, dzīvot tā, kā to prasa mūsu dvēsele, ar mīlestību pret pasauli un cilvēkiem.
Dažkārt Zivis cenšas nevis vienkārši palīdzēt, bet glābt otru. Tas notiek, kad Zivis tic, ka šis otrs netiek galā ar kaut kādu pārbaudījumu, ja viņas jūtas spēcīgākas par šo cilvēku. Kad vajadzība glābt otru kļūst svarīgāka par nepieciešamību likt cilvēkam meklēt izeju no situācijas, Zivis neapgūst savu galveno dzīves mācībstundu.
Bet tad, ja Zivis uzskata sevi un šo cilvēku par situācijas upuriem, nevis vaininiekiem, situācija sarežģījas vēl vairāk. Savos centienos glābt otru cilvēku Zivis bieži metas palīdzēt, nemaz nepajautājot, vai citiem šī palīdzība ir vajadzīga.
Šādā veidā Zivis veicina citu cilvēku vājības un vienlaicīgi veido sev negatīvu karmu. Šāda uzvedība traucē attīstīties gan pašām Zivīm, gan tiem, kam tās palīdz. Zivis māna pašas sevi – aizver acis uz savām problēmām, cenšoties risināt citu nedienas.
Vēl viena problēma, ar kuru saskaras Zivis – daudzi labprāt pieņem viņu palīdzību, taču neko nedod pretim. Tas var novest pie spēcīgas vilšanās – Zivis taču bija pārliecinātas, ka nesavtīga palīdzība nevar palikt neievērota. Vienīgais cilvēks, par kura glābšanu Zivis patiešām ir atbildīgas, ir viņas pašas. Par Zivju galveno uzdevumu jākļūst rūpēm pašām par sevi – tikai veselam un laimīgam cilvēkam ir pietiekami daudz spēka, lai atbalstītu tuvākos – tas nav egoisms, bet rūpes par savu dvēseli, par garīgā līdzsvara uzturēšanu.
Zivīm jāgūst pārliecība, ka caur sāpēm un ciešanām tās iegūst jaunus spēkus, saplūst ar savu Augstāko Es. Dažkārt tas tā tiešām ir. Taču cilvēks pilnveidojas ne tikai caur ciešanām. Jā, ciešanas ir spēcīgs garīgās attīstības līdzeklis, jo tas sagrauj cilvēcisko Ego un atver cilvēkam viņa patieso būtību.
Tomēr tas nav vienīgais ceļš uz garīgu harmoniju. Zivis var izvēlēties vienkāršāku un patīkamāku pilnveidošanās veidu un panākt tādus pašus rezultātus. Tas ir atkarīgs no pašām Zivīm – vai tās varēs caur sāpēm un ciešanām nonākt pie prieks un miera, vai kļūs apkārtējiem par mīlestības un sapratnes iemiesojumu, glābšanas un garīgās atmodas simbolu.
