Mežāzis (22.12 – 20.01) 7
Mums visiem savas dzīves laikā jāuzzina, kāpēc Mežāži nāk šajā pasaulē: prasme valdīt pār sevi sniedz mums brīvību izpaust mūs Augstāko dabu.
Kad Mežāzis tā vietā, lai meklētu apstiprinājumu savam nozīmīgumam ārējā pasaulē, iegūst Iekšēju varu, viņš izmanto savas izcilās spējas, lai darītu patiešām svarīgas lietas, kas sniegs viņam iekšēja apmierinājuma sajūtu. Mežāzis sapratīs, ka galvenais ir cienīt sevi un savu viedokli, savu priekšstatu par to, kas ir patiešām svarīgi.
Rezultātā viņš sāk dzīvot tā, kā prasa viņa Gars. Šajā gadījumā Mežāzis ne tikai sāk sevi dziļi cienīt, bet arī iedvesmot citus, māca viņus ar savu piemēru dzīvot tādu pašu dzīvi.
Mežāzis atklāj sev patieso pašsavaldības nozīmi, kad viņa galvenie mērķi ir saistīti nevis ar ārējo, bet iekšējo pasauli. Citiem vārdiem sakot, Mežāzim ir jāsaprot, ka pats galvenais ir iemācīties kontrolēt savu apziņu.
Viņš apgūs, kā neļaut ārējiem apstākļiem diktēt, ko viņam darīt, domāt un just, bet izvēlēties pašam neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Pašsavaldība – tā ir pašuzupurēšanās, tā ir māksla valdīt pār sevi, māka uzkrāt spēkus.
Kad Mežāzis izmanto savu mērķtiecību, lai atbrīvotos no negatīvajām emocijām, sāk attiekties pret visiem labvēlīgi, viņa iekšējā gudrība un plašā daba palīdzēs viņam daudz paveikt jebkurā lietā. Tad Mežāzis varēs būtiski ietekmēt savu un citu cilvēku dzīves.
Ja Mežāzis necenšas saprast, kas viņam patiešām ir svarīgi, veiksmi viņš sev nosaka pēc tā, kā to izprot citi cilvēki. Viņš sāk ticēt, ka būt par svarīgu cilvēku iespējams tikai tad, ja par tādu tevi uzskata apkārtējā pasaule, un Mežāzis cenšas visiem spēkiem iekarot citu cilvēku atzinību. Šī vēlme ir pati lielākā Mežāža problēma un pats galvenais karmiskais skolotājs.
Tā vietā, lai veidotu savu dzīvi saskaņā ar savām vēlmēm, Mežāzis tērē savu dārgo laiku (dažkārt arī dzīvi), lai atbilstu citu gaidām, saņemtu atzinību, tā vietā, lai atzītu pats sevi. Viņš var nodarboties ar “vajadzīgo lietu” un komunicēt ar “vajadzīgajiem cilvēkiem”, bet rezultātā nesaņemt neko citu kā vilšanos.
Agri vai vēlu vairākums to Mežāžu, kuriem ārējā atzinība ir vienīgais viņu nozīmīguma apstiprinājums, atklāj, kā šāda atzinība ir maldinoša un nenes vēlamo apmierinājumu, jo viņi ir spiesti dzīvot saskaņā ar citu cilvēku standartiem un gaidām.
Šī vilšanās var novest pie tā, ka Mežāzis atklāj sev augstāko mērķi. Tā vietā, lai meklētu sava nozīmīguma apliecinājumu ārējā pasaulē, viņam šāds apstiprinājums ir jāatrod sevī, uzdodot sev jautājumu, kas viņam ir svarīgs, demonstrējot pašsavaldību un darot visu iespējamo, lai īstenotu savus plānus – tieši tad Mežāzis saņems patiesu apmierinājumu no dzīves.
Iemācīties sevi pieņemt, kāds esi, – lūk, katra Mežāža galvenais laimes un panākumu noslēpums. Kad viņš sevi ciena un vērtē sevi, diez vai viņš centīsies “izspiest” atzinību no citiem cilvēkiem.
Kad Mežāzis zina, ka dara svarīgu lietu, viņš visus spēkus novirza tam, kas viņam šķiet svarīgs. Pretējā gadījumā viņš izšķiedīs savus spēkus, lai atbilstu pārāk augstajām citu cilvēku prasībām. Mežāzis tikai tad varēs nodzīvot patiesi laimīgu mūžu, ja dzīvos tā, kā viņam patīk.
Saturns ir planēta, kas liek cilvēkam iziet cauri grūtākajiem pārbaudījumiem un vienlaicīgi dod viņam pietiekamus spēkus, lai tiktu ar tiem galā. Tieši tāds ir Mežāzis – viņš bieži saskaras ar problēmām un tiek galā ar tām, pateicoties savai pacietībai.
Kad Mežāzis zina, ka vajag pagaidīt, un tad dzīve pati viņu novedīs pie mērķa, viņš visnotaļ labi tiek galā ar savu karmisko uzdevumu. Mežāzis var gūt panākumus ne tikai pacietības dēļ, bet arī tad, ja viņam piemīt skaidra apziņa, pašsavaldīšanās, gudrība, izturība, prasme pārvarēt šķēršļus.
Saturns ir gudrības un mērenības planēta, un Mežāzim ir jābūt apveltītam ar abām īpašībām. Viņš apkārtējiem šķiet ļoti “vecs un vieds”, un, iespējams, viņam patiešām ir “veca dvēsele”. Interesanti – jo jaunāks ir Mežāzis, jo vecāks viņš jūtas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņš vienmēr, sākot no agras bērnības, izjūt sevī lielu atbildības sajūtu. Tā ir tāda atbildība, ka dzīve Mežāzim šķiet pārāk grūta, un šī sajūta kļūst par daļu no viņa rakstura. Mežāzis jūt, ka viņam jānes kaut kāda nasta, un tāpēc viņam vienmēr jābūt ļoti nopietnam. Daļa Mežāžu nav pārāk emocionāli no dabas, citi domā, ka viņiem jākļūst par stoiķiem, lai demonstrētu savu atbildību.
Ja Mežāzis pārāk nopietni attiecas pret dzīvi, tā sāk viņu apgrūtināt. Viņš noslēdzas sevī, uztver dzīvi kā grūtu misiju – kā kaut ko tādu, kas jāiztur, nevis jāizbauda. Jūs uzreiz pazīsiet šādu Mežāzi – viņš pastāvīgi pūš un elš, it kā teiktu: “Kā es esmu noguris”. Un tā ir taisnība – viņam taču pastāvīgi jānes sev uz muguras nasta.
Mežāzis, kurā pārāk attīstīta Saturna tumšākā puse, kļūst par pesimistu, nemierīgu un nepatīkamu cilvēku viņš visā redz tikai trūkumus. Viņš pats sevi neuzskata par pesimistu – vienkārši par reālistu. Mežāzis var uzskatīt sevi par reālistu, ja pret problēmu risināšanu attiecas kā pret radošu procesu.
Viens no Mežāža karmiskajiem uzdevumiem tikt galā ar pieradumu nervozēt par sīkumiem. Viņa raižu iemesls var būt jebkas un jebkurš. Pesimisms un satraukums liecina par to, ka Mežāzis ir zaudējis ticību Visuma pilnīgajai uzbūvei, ka viņš iecēlis sevi par atbildīgo par visu, kas notiek pasaulē (tā ir Mežāzim raksturīga augstprātības forma).
Mežāzim ir jāatsakās no savas pārliecības par to, ka kādam jākontrolē notiekošais, un tad viņš varēs garīgi pilnveidoties. Dzīve atkal un atkal to Mežāzim mācīs. Vairāki Mežāži agri uzzina, ka pasaulē jau pastāv pilnīga kārtība, ka šī kārtība pastāvēs vienmēr neatkarīgi no mūsu vēlmēm, un izmanto priekšrocības, ko sniedz šīs zināšanas.
Mežāzim jātiecas pēc tā, lai katrā lietā atrastu sev prieku. Un tad katra lieta šķitīs viņam interesanta, tad viņš varēs parādīt savu humora izjūtu un padarīt attiecīgo lietu aizraujošu citiem cilvēkiem.
Interesanti – jo vecāks kļūst Mežāzis, jo jaunāks jūtas. Iespējams, tas notiek tāpēc, ka ar laiku viņš pārstāj sajust nospiedošo atbildības nastu (īpaši par citiem).
Pakāpeniski Mežāzis nonāk pie secinājuma, ka patiešām var paveikt visu, kam ķeras klāt, un viņa saistības pārstāj kļūt tik apgrūtinošas. Tas ļoti uzmundrina Mežāzi. Vidējā vecumā Mežāzis ir laimīgāks, priecīgāks un mazāk rūpju nomākts nekā jaunībā. Bet vecumā viņš var kļūt pat vieglprātīgs!
Saturns ne tikai apvelta Mežāzi ar retu ambiciozitāti, bet arī rada šķēršļus ceļā uz šo ambīciju īstenošanu. Daudzi Mežāži nesaprot, kāpēc dzīve no viņiem prasa vairāk nekā no citiem cilvēkiem. Viņiem šķiet, ka citiem ir dots tas, kas viņiem nav, ka citiem ir vieglāk gūt panākumus. Mežāži sāk apskaust citus par viņu panākumiem, uzskatot, ka viņiem ir tikusi slikta loze.
Zināmā mērā Mežāzim nākas iziet cauri lielākiem pārbaudījumiem nekā citiem cilvēkiem. Galvenā mācībstunda viņam – iemācīties pārvarēt šķēršļus un panākt meistarību izvēlētajā jomā.
Tādējādi šķēršļi ir daļa no Mežāža dzīves mācībstundas. Tomēr tad, ja Mežāzis pārāk kritiski attiecas pret sevi un sava darba rezultātiem, viņš pats padara savu dzīvi grūtāku. Mežāzis pārāk daudz gaida no sevis, nespēj izpildīt savas prasības, un rezultātā jūtas iztukšots. Protams, dažkārt Mežāzim šķiet, ka citiem dzīvot ir vieglāk – tas tāpēc, ka viņi vienkāršāk attiecas pret dzīvi un nešausta sevi, ja viņiem kaut kas neizdodas.
Šajā ziņā citu cilvēku dzīve, protams, ir vieglāka. Tomēr dzīve noteikti palutinās Mežāzi ar panākumiem, ja viņš izvirzīs sev mērķi pilnveidoties garīgi, kad viņš sāks cīnīties ar savām bailēm un raizēm, atteiksies no savas egoistiskās vēlmes piespiest pasauli mainīties tā, kā gribas viņam.
