“Īpašnieki priecīgi nav…” Saruna ar Rīgas kultūras pieminekļu galveno sargu Jāni Asari 0
Pagājis pusotrs gads, kopš Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pārtapusi par Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi (NKMP). Nosaukums nomainīts, taču problēmas, ar ko jāsaduras, lielā mērā ir tās pašas vecās, kā liecina kaut vai skandāls ar Rīgas Vērmaņdārza strūklakas zilo flīzīšu baseinu, kas nu izskatās pēc džakuzi vannas…
“Skaidrs, ka būtiskākais kultūras mantojuma saglabāšanas nosacījums ir īpašnieku izpratne,” teic NKMP Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs JĀNIS ASARIS.
Ne vairs “inspekcija”, bet “pārvalde”. Vai bez nosaukuma 2018. gada vidū kaut kā mainīti arī iestādes uzdevumi?
J. Asaris: Nekur Eiropā kultūras mantojuma iestāžu ar nosaukumu “inspekcija” praktiski vairs nav.
Filozofija attīstās tajā virzienā, ka vairāk jāuztur dialogs ar pieminekļu īpašniekiem,
jākonsultē, bet represīvā funkcija paliek tikai galējiem gadījumiem. Jo inspekcija agrāk tiešām daudziem asociējās tikai ar aizliegumiem un sodiem. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes nosaukuma tulkojums angļu valodā vairāk atbilst Eiropā lietotajiem šāda profila iestāžu nosaukumiem un ir saprotamāks.
Kas attiecas uz funkciju izmaiņām, tad viens no pamatelementiem ir jauna triju kategoriju aizsargājamo kultūras pieminekļu sistēmas ieviešana tuvākajā laikā.
018. gadā pieņemtie likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” grozījumi nosaka, ka būs valsts nozīmes kultūras pieminekļi, par kuriem rūpēsies NKMP, tad nāks jaunais starpposms – reģionālās nozīmes kultūras pieminekļi, kas atspoguļo mūsu kultūrvēsturisko novadu īpatnības. Tie arī paliks mūsu pārziņā.
Bet par trešo kategoriju – vietējās nozīmes kultūras pieminekļiem – turpmāk lielākā rūpe būtu jāuzņemas pašvaldībām.
2019. gada beigās aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā bija 8989 objekti. No tiem 5401 ir valsts nozīmes, bet 3588 vietējie. Nākotnē kāda daļa valsts nozīmes pieminekļu pāries reģionālajā statusā, bet vietējo skaits paliks apmēram tāds pats.
Saskaņā ar likumu pašvaldībām, kurās vietējās nozīmes kultūras pieminekļu skaits pārsniedz 300, jānodrošina pašvaldības kultūras mantojuma aizsardzības dienesta izveide. Jāsaka, šīs sistēmas ieviešana šobrīd kontekstā ar pašvaldību reformu ir ievilkusies.
Mūsu pārvaldei tikmēr lielākais izaicinājums ir līdz 2020. gada 31. decembrim pārskatīt valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu un izvērtēt, kurš atbilst reģiona, kurš vietējās nozīmes kultūras pieminekļa kritērijiem.
Iznāk, ka pārvaldes kapacitāte uz vietējās nozīmes kultūras pieminekļu uzraudzīšanas rēķina varētu pieaugt?
Mums būs vismaz lielāka iespēja reāli pārraudzīt tos objektus, kas atzīti par vērtīgākiem. Labi zināms, ka šobrīd visu to lielo objektu skaitu pārraudzīt un apskriet pie pašreizējām mūsu iespējām ir stipri grūti. Otra lieta, ka tad mums būs arī lielākas iespējas veikt pieminekļus popularizējošus pasākumus, kas vērsti uz sabiedrību, informēšanu, izglītošanu.
Aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā pēdējos gados vairāki iekļauti kā jauni, bet vairāki arī izslēgti kā zuduši. Piemēram, Rīgā izslēgtas ēkas Visbijas prospektā 26 un Zalkšu ielā 7, jo tās vairs neatbilstot pieminekļa statusam. Kāda ir “iekļauts – izslēgts” dinamika?
Pagājušajā gadā sarakstā tika iekļauts ap desmit objektu, bet izslēgti četri. Varbūt pagājušais gads nav īsti objektīvs rādītājs, jo pārvalde jau sāka strādāt pēc tiem kritērijiem, kas paredz piemēroties iepriekšminētajām trim aizsargājamo pieminekļu grupām.
Izslēgšana no saraksta notiek ļoti retos gadījumos – tikai tad, ja absolūti nekas vairs nav saglabājies.
Tamdēļ Jūrmalā mums ir diezgan daudz apstrīdējumu no īpašnieku puses, jo saglabājam pieminekļa statusu arī tām koka ēkām, kas jau degušas, taču kurām agrāk veikti uzmērījumi, saglabājušies atsevišķi dekoratīvie elementi un kuru saimnieki iepriekš solījušies visu atjaunot. Īpašnieki par to, protams, īpaši priecīgi nav.
Bet dzīvojamā ēka Visbijas prospektā 26? Tagad to izslēdza, jo tās vairs nav, taču inspekcija jau 1988. gadā bija konstatējusi, ka tā atrodas tehniski ļoti sliktā stāvoklī. Tad ir jautājums – kas notika šos 30 gadus?
Nu, tas ir tieši saistīts ar mūsu kapacitāti un iespējām visus šos objektus jebkurā brīdī pārbaudīt un sagatavot atbilstošu dokumentāciju.
Turklāt vienmēr pastāv cerība, ka arī ar sliktā tehniskā stāvoklī esošiem objektiem situācija uzlabosies.
Visbijas ielā 26, ja nemaldos, padomju laikā bija atradusies kāda ārstniecības iestāde, un problēmas bija saistītas ar to.
Situācijas jau ir dažādas. Mēdz būt, ka objekts piesārņots ar kādu ķīmiju, tāpēc ilgstoši netiek uzturēts un galu galā zūd pilnībā.
Mēdz būt arī tā, ka, apsekojot objektus, jākonstatē, ka tajos stipri pasen veikti tādi darbi, kas no oriģinālās substances praktiski neko vairs nav atstājuši. Tas joprojām it kā skaitās valsts aizsargājams piemineklis, bet iekštelpās jau vairākkārt veikti eiroremonti, jo pārbaudīt situāciju visos dzīvokļos praktiski nav iespējams.
Pārvaldei droši vien ir kādi termiņi, kādos objekti jāpārlūko.
Pēc pašreizējā reglamenta vizuāli jāapseko pēc nepieciešamības, bet reizi piecos gados jāveic detalizētāka apsekošana.
Nesenā pagātnē bija diezgan bieži kašķi par lēto plastmasas logu likšanu vēsturiskajos objektos…
Vismaz attiecībā uz Rīgu un vēl vairākām pašvaldībām, kur kultūras pieminekļu īpašniekiem paredzēts līdzfinansējums, nodokļu un citas atlaides, ja viņi pienācīgi uztur savu īpašumu, situācija mainās uz labo pusi.
Lielākās problēmas ir tajos gadījumos, ja ēkai ir “n-tie” kopīpašnieki, kuri nespēj savstarpēji vienoties.
Saskaņojot jebkuru projektu, mēs liekam nosacījumu, ka “klibie” plastmasas logi, ja ēkā tādi jau ir, uzskatāmi vien par pagaidu risinājumu. Termiņi viņiem gan netiek uzstādīti, bet nekādus pieminekļa statusa nodokļu atvieglojumus šādi objekti nesaņem. Tas ir diezgan būtisks mehānisms, lai pamudinātu sakopt.
Kas ir tie objekti, ko aizsargājamo sarakstam pievieno kā jaunus?
No pēdējā laika lielākoties tās ir atsevišķas mākslas vērtības, vēsturisku notikumu vietas vai tādi, kas līdz nesenam laikam neatbilda “vecuma cenzam”. Piemēram, 1958. gada vitrāža bijušajā padomju jūrnieku klubā Krišjāņa Valdemāra ielā 1A.
Tendence ir tāda, ka jaunie arhitekti vērsuši mūsu uzmanību uz pēckara laika objektiem,
no kuriem dažs ir ļoti interesants arhitektūras paraugs.
Šobrīd gatavojam dokumentāciju Martas Staņas projektētajam Zvejniekciema kultūras namam un skolai. Kultūras nams ir 50. gadi, bet skola – pats sešdesmito sākums. Risinājumi tur ir laikmetam ļoti inovatīvi. Skolā bijusi iespēja no klases uzreiz iziet pagalmā.
Vēl sarakstā ik pa brītiņam nāk klāt jauni arheoloģijas pieminekļi. Piemēram, Atašienes pilskalns, kas ilgus gadus tika uzskatīts par noraktu.
Kam pēc jaunā likuma piekritīs pilskalnu uzraudzīšana – “centram” vai novadam?
Ja tur ir kultūrslānis ar atradumiem, fortifikācijas sistēma, tad pilnīgi skaidrs, ka tas ir valsts nozīmes piemineklis.
Biju izbrīnīts, kad uzzināju, ka Kolkasraga bāka aizsargājamo objektu sarakstā iekļauta tikai 2016. gadā.
Industriālā mantojuma objektiem, tajā skaitā bākām, vispār lielākā vērība pievērsta tikai pēdējos gados.
Situācija mēdz būt tāda, ka jā – objekta vērtība visiem ir skaidri redzama, bet šim objektam arī nav nekāda apdraudējuma.
Kolkasraga bākas gadījumā aizsargājamo statusu dot pamudināja bākas apmeklēšanas iespēju palielināšanās, kas palielina arī apdraudējuma momentu.
Pēdējā laikā pieminekļu stāvoklim daudz seko sociālie tīkli, kuros ir aktīvisti, kas ceļ vairāk vai mazāk pamatotu trauksmi, ja notiek kas nelāgs vai aizdomīgs. Teiksim, Vērmaņdārza strūklakas vai Augusta Folca skulptūras “Kannu nesējs” no Matīsa ielas 21 Rīgā gadījumi.
Tas, ka pastāv sabiedrības interese, ir ļoti būtiski. Mēs pirms dažām dienām skatījām kārtējo projektu 19. gadsimta beigu koka ēkai Rīgā, Baložu un Kapseļu ielas stūrī.
Tā nav piemineklis, bet atrodas citu tuvumā esošu pieminekļu aizsardzības zonā.
Vienu brīdi vispār bija priekšlikums to ēku nojaukt un uzbūvēt vietai neadekvāta apjoma un neraksturīgu būvi. Taču diskusijās šobrīd radīts ļoti normāls risinājums – ēkas pamatapjoms ar visu tornīti tiks saglabāts un tam pievienots jauns, mūsdienīgs, apkārtējā vidē iederīgs apjoms.
Man šobrīd grūti pateikt, vai tie, kas ieklāja raibās flīzītes vēsturiskajā Vērmaņdārza strūklakas baseinā, to pārkrāsošanu bija iecerējuši jau pašā sākumā vai tomēr apķērās tikai tad, kad sacēlās protesti sabiedrībā.
No Rīgas Mājokļu un vides departamenta esam saņēmuši atbildi, ka šobrīd baseinam izstrādāti seši dažādi krāsojuma varianti, kuri mums tikko iesniegti izvērtēšanai.
Vēl daudz runu bija par pazudušo metāla figūru no bijušās vīna pagraba ēkas Matīsa ielā. Pat stiprinājumi, kas figūru turēja pie nama, esot demontēti!
Uz ēkas remonta laiku to figūru demontēja oficiāli, ar pārvaldes atļauju.
Vienu brīdi no īpašnieka puses bija doma, ka jāveido kopija, jo tā būtu lētāk.
Tomēr tēlnieks Edvīns Krūmiņš, kurš ir pietiekami pieredzējis restaurācijā, pārliecināja, ka labāk restaurēt esošo. Šobrīd viss ir procesā. Kaut kad uz pavasari figūra jau varētu atgriezties vietā.
Vecais stiprinājums bija problemātisks no figūras līdzsvara viedokļa – metāla stienis, kas gāja cauri kājai. Tur būs cits risinājums, lai tēls būtu stabils un neapdraudētu garāmgājējus.
Bet kā gadījies, ka Jaunā Rīgas teātra vēsturiskā ēka Lāčplēša ielā 25 uz celtnieku un pasūtītāja strīda laiku ir atstāta pat bez pagaidu jumta?
Jaunā Rīgas teātra ēka ir piemineklis, bet kā “vēsturiska notikuma vieta”, nevis arhitektoniski. Tādēļ jau pašos sākumos projektā tika pieļautas dažādas pārbūves.
Starp vērtīgajām saglabājamajām detaļām ir Eduarda Smiļģa kabineta interjera elementi, konstruktīvie risinājumi kāpņu telpās, grīdu iesegumi un tamlīdzīgi. Bet tās lietas jau tika uzreiz demontētas un pārvestas uz noliktavu Ūnijas ielā. Cik zinu, “Valsts nekustamie īpašumi” nesen noslēguši līgumu ar “Būvuzņēmumu Restaurators” par ēkas konservācijas darbu veikšanu.
Es varu tikai piekrist, ka situācija ir dīvaina,
taču jāņem vērā, ka būvdarbu laikā tur parādījās arī ietekme uz blakus esošajām ēkām, parādījās plaisas. Diemžēl Rīgas ģeoloģiskā struktūra un grunts ir tādas, kas var radīt problēmas.
Pirms kāda laika bija arī runas, ko VEF tilta rekonstrukcijas gadījumā darīt ar tā bruģa klājumu.
Pagaidām par to bijušas tikai dažādas koncepcijas un vīzijas diskusiju līmenī. Tur viens no priekšlikumiem ir, ka bruģi varētu atstāt virzienā uz Rīgas vēsturisko centru vai starp tramvaja sliedēm, savukārt no tilta vidus uz VEF pusi likt asfaltu, bet ir arī vēl citi priekšlikumi. Diemžēl VEF tiltam no vēsturiskās substances, no tā, kāds tas bija uzbūvēšanas brīdī 1906. gadā, ir palicis gauži maz.
Uz interviju atnācāt tieši no tiesas sēdes, kur tika lemts par bēdīgi slaveno ēku Rīgā, Raņķa dambī 14, kas jau gadiem kā grausts stāv tukša, līdzās Kalnciema ielā 2b esošajam graustam.
Jā, nama tagadējie īpašnieki apstrīd pagājušā gada augusta lēmumu par Raņķa dambja 14 iekļaušanu kultūras pieminekļu sarakstā. Vai tas esot pietiekami juridiski pamatots?
Mēs tiesā pārstāvējām Kultūras ministriju, jo iekļaušana notika ar ministrijas rīkojumu. Tā bija pirmā tiesas sēde.
Viņu advokāts apgalvo, ka nav ticis pietiekami ņemts vērā īpašnieku viedoklis.
Bet mūsu prasība tikai bija, lai tiktu saglabāts ēkas apjoms pilsētvidē, plus fasādes arhitektoniskā apdare, jo iekšā tur diemžēl vairs nekādi interjeri nav saglabājušies. Viņi iekšpusē var pat mainīt plānojumu un konstrukcijas. Spriedums būs 30. janvārī.
Vai nerodas iespaids, ka saimnieki bija iecerējuši nojaukt arī šo ēku?
Tas Kalnciema ielas 2b nams, kas nodega un tika gandrīz pilnībā nojaukts, atrodas līdzās. Ja vēl nebūtu bijis tā ugunsgrēka… Bet tas darīja mūs uzmanīgus, tādēļ arī izvērtējām un lēmām šo statusu piešķirt.
Līdz tam šīm ēkām vispār nebija nekādas aizsardzības, jo tās atrodas ārpus Rīgas vēsturiskā centra UNESCO aizsardzības zonas. Visi jau arī agrāk zināja, ka Kalnciema iela 2b ir arhitekta Jāņa Alkšņa, bet Raņķa dambja 14 – Konstantīna Pēkšēna darbs, taču apdraudējuma it kā nebija.
Ilggadējs sāpju bērns Vecrīgā mums ir Dannenšterna nams.
Tas tiešām ir sāpju bērns. Domāju, tas bija viens no tiem objektiem, kuru tomēr vajadzēja saglabāt valsts vai pašvaldības īpašumā.
Kā zināms, tur savā laikā bija iecere izveidot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīciju. Bet izlēma atdot privatizācijai, un rezultāts ir tāds, kāds ir. Nams ir apsekots. Nevar sacīt, ka tas iet bojā. Ēka ir noslēgta un nav pieejama trešām personām.
Bet neizmantota māja ir neizmantota māja.
Man, atklāti sakot, grūti pateikt, kāpēc īpašnieki tālāk neko nedara ar šo vēsturisko celtni, jo Rīgai tas tiešām ir unikāls objekts. Pieredze rāda, ka ar laiku tomēr viss var mainīties.
Tādā ziņā pozitīvs gadījums ir agrākais “grausts nr. 1” Marijas ielā 6. Š
obrīd vismaz ir saskaņots normāls atjaunošanas projekts un, manuprāt, ir jau arī izsniegta būvatļauja.
Ja nemaldos, tur būs viesnīca. Viss ārējais apjoms tiks saglabāts. Savā laikā jau arī šo objektu īpašnieki rosināja izslēgt no pieminekļu saraksta ar domu, ka tur varētu būvēt ko pilnīgi jaunu.
Ceru, ka viss pozitīvā virzienā attīstīsies arī ar to lielo daudzstāvu ēku, kas gadiem stāv tukša Matīsa un Brīvības ielas stūrī tur, kur “laimētava” apakšā. Arī tur iecerēta viesnīca.
Vai uzskatāt, ka vēsturiskais mantojums tiek pietiekami aizsargāts?
