“Īpaši jāsargā vecie meži. Te velns slēpjas tajā definīcijā!” Saruna ar Arni Muižnieku 11
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Meža īpašnieku biedrība nupat nosvinēja savu piecpadsmito dzimšanas dienu. Tajā ir vairāk nekā 400 biedru, bet informāciju par visu aktuālo saņem 2000 cilvēki. Šajā laikā biedrība kļuvusi gan par meža īpašnieku jumtu, gan spēcīgu aizmuguri. No pašas pirmās dienas darbu šajā sfērā vada Arnis Muižnieks.
Vai atceries pašu pirmo biedrības sapulci?
A. Muižnieks: Protams, tajā piedalījās tikai septiņi meža īpašnieki. Tas bija 2005. gada 5. septembris. Tad arī tiku iecelts par valdes priekšsēdētāju. Pirms mēneša es jau biju aizgājis no Valsts meža dienesta, kurā strādāju meža resursu sektorā, jo meža īpašnieki bija mani uzrunājuši.
Tas bija gan liels izaicinājums, gan arī vilinājums – būt klāt pie kaut kā jauna radīšanas. Es šo izaicinājumu pieņēmu. Tad jau bija radusies sapratne, ka valstī jābūt spēcīgai organizācijai, kas aizstāv meža īpašnieku intereses.
Pēc tam viesnīcā “Rīga” notika preses konference, kurā piedalījās Kārlis Blūms, Gundars Skudriņš un es. Viens no žurnālistiem jautāja – Latvijā jau ir trīs meža īpašnieku organizācijas, kāpēc vajag vēl ceturto? Un tad mēs stāstījām, ko gribam sasniegt. Un tas ir panākts – pa šiem piecpadsmit gadiem savā sfērā esam kļuvuši par jumtu, zem kura meža īpašnieki var labi patverties.
Es neesmu tiesīgs neko pārmest tā laika meža īpašnieku organizācijām. Gan jau katrai bija savs iemesls, kāpēc tā izveidojās. Bet brīdī, kad pāri gāja vētra, meža īpašnieki konstatēja, ka platas muguras, aiz kuras tik grūtā brīdī aizslēpties, nav, un nolēma, ka nepieciešama jauna, spēcīga organizācija.
Pēdējā sanāksmē viens no lielākajiem gandarījumiem bija tas, ka Kārlis Blūms, kurš piedalījās biedrības dibināšanas sanāksmē un kuru es ļoti cienu, teica: “Kad mēs pirms piecpadsmit gadiem dibinājām biedrību, vai varējām iedomāties, ka šodien viss izskatīsies šādi?
Ka pilnsapulce, kurā atzīmējam savus piecpadsmit gadus, notiks vismodernākajā ar audioiekārtām aprīkotā zālē un ka mūs sveiks pats Valsts prezidents? Es skatos uz inteliģentajiem meža īpašniekiem, kas ir visriņķī, un priecājos.” Es šos vārdus uztvēru ļoti emocionāli, un tas bija arī mana darba novērtējums.
Kas ir galvenais, ko biedrībai izdevies panākt?
Tas, ko mums ir izdevies panākt, skar daudzas jomas. Viena no pamatlietām, ar ko strādājam, ir mežsaimniecības regulējumi. Nodokļu sistēma, kāda pašlaik ir Latvijā attiecībā uz privātiem meža īpašniekiem. Bet tas nav tikai mūsu biedrības nopelns.
Nevajadzētu sevi pārslavēt, ka tikai mēs to panācām. Tas notika sadarbībā ar citām meža nozares organizācijām, tomēr mēs bijām galvenie dalībnieki šī jautājuma risināšanā.
Pašlaik Latvijā privātajiem meža īpašniekiem ir ļoti saprātīgi nosacījumi attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokli par pārdotajiem kokmateriāliem vai augošu mežu. Tas tiešām palīdzēja atrisināt nozarē situāciju ar skaidras naudas darījumiem, iznākt no pelēkās zonas. Meža īpašnieki izvēlējās gulēt mierīgi.
Daudzus jautājumus, kas attiecas uz dabas aizsardzību, arī izdevies atrisināt. Tomēr šajā sfērā kardinālas izmaiņas panākt nav izdevies. Runājot par upju aizsargjoslu apsaimniekošanu. Mēs cīnījāmies par to, lai vismaz baltalkšņu audzes ļauj novākt upju un ūdensteču aizsargjoslās.
Baltalkšņi krīt iekšā upē, un tas pasliktina ūdens kvalitāti. Vēl pirms kādiem gadiem tos nebija ļauts cirst, bet tagad ir. Varbūt to vajadzētu attiecināt vēl uz kādu sugu. Ceru, ka nākotnē, izstrādājot upju apsaimniekošanas plānus, mēs nonāksim pie vēl saprātīgāka risinājuma.
Lauku attīstības programma un atbalsta pasākumi. Pateicoties Meža īpašnieku biedrības darbam, šajos gados meža īpašnieki savam atbalstam saņēmuši vairākus miljonus. Ir bijuši gadi, kad atbalsta nauda jaunaudžu kopšanai ir beigusies, bet mēs esam vērsušies pie ministrijas un norādījuši šī pasākuma nozīmi. Tad arī izdevies iegūt papildu naudu.
Bet ministriju pakustināt ir grūti…
Kad runa ir par naudu, lēmumi nav viegli. Nauda ir tik, cik ir, – kuram iedosi, kuram neiedosi. Es negribētu teikt, ka meža īpašnieki ir tie, kas saņem visu, ko vajadzētu saņemt. Jo vajadzības ir krietni lielākas, to dēļ pieejamās atbalsta summas vajadzētu reizināt ar divi vai trīs. Tad būtu liels ieguldījums nākotnes meža attīstībā.
Notika spraigas diskusijas arī par meža apsaimniekošanu elektrolīniju aizsargjoslās, jo bija vēlme paplašināt šīs aizsargjoslas un trases. Tā bija liela cīņa. Mums gan neizdevās panākt to, ka tīkla īpašnieks atpērk no meža īpašnieka kokus, ko viņi nocērt kā bīstamus.
Tagad meža īpašnieks var audzēt mežu aizsargjoslās ar plantāciju nosacījumiem tik tālu, cik tie neapdraud trasi. Un var tos nocirst, kad vajag, nav jāgaida Meža likumā noteiktais vecums. Agrāk tie tika nocirsti šā tā, sagāzti mežaudzē mazos klucīšos, nodarot meža īpašniekam zaudējumus.
Pateicoties mūsu darbam, spēles noteikumi kļuvuši daudz labāki. Te jau varētu skaitīt, kādas izmaksas izraisa birokrātiskās procedūras. Agrāk, lai ieaudzētu mežu, bija jāsauc mērnieks, jāfiksē situācijas izmaiņas, tas viss maksāja. Tagad ir daudz vienkāršāk. Pa šiem piecpadsmit gadiem daudzi jautājumi atrisināti.
Vai darba plāns jaunajam atbalsta periodam jau apstiprināts?
Ja mēs runājam par turpmāko periodu, tad kā dāsni atbalstāmas vajadzētu saglabāt tās aktivitātes, kuras meža īpašnieki sparīgi izmanto un līdz ar to palielina mežu nākotnes vērtību, kā arī noturību pret klimata pārmaiņām. Tā, protams ir jaunaudžu kopšana un neproduktīvo audžu nomaiņa. Šīs aktivitātes obligāti jāsaglabā.
Esam iesnieguši valdībai lūgumu atrast iespēju piešķirt papildu naudu meža kopšanai un neproduktīvo audžu nomaiņai. Situācijā, kāda veidojas Covid-19 dēļ, mežā strādāt ir droši un tas ātri ienes naudu ekonomikas apritē lauku reģionos. Tas arī sniedz lielu pievienoto vērtību saistībā ar produktīvu nākotnes mežu izveidi. Diemžēl naudas šim pasākumam nav.
Svarīgi arī dabas aizsardzības jautājumi. Kā nu kurš tos saprot. Mēs saprotam, ka esam tie, kas sargā dabu, jo mēs taču esam tie, no kuru darbībām atkarīgas tās vērtības. Nevis no tiem, kas sēž pie galda un stāsta, kāda ir mežu apsaimniekošana.
Darba grupai, kas izveidota ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas rīkojumu, jautājumā dabas aizsardzības aprobežojumiem ir jānonāk pie saprātīga slēdziena un jāpasaka, kādai jābūt taisnīgai atlīdzībai.
Kāda situācija šobrīd ir dabas aizsardzības frontē?
Svarīgi, kā tālāk attīstīsies dabas aizsardzības sistēma Eiropā un Latvijā. Mēs zinām Eiropas Zaļā kursa uzstādījumus, kas izriet no bioloģiskās daudzveidības stratēģijas, – ka vismaz 30% no Eiropas sauszemes teritorijas jābūt aizsargātai un 10% stingri aizsargātai. Īpaši jāsargā vecie meži. Te velns slēpjas tajā definīcijā.
Pašlaik jau ir daudz aizsargājamās teritorijas mežos – nacionālie parki, dabas liegumi, mikroliegumi, aizsargjoslas. Tas viss jāskaita kopā un jāskatās, kas mums ir pašlaik. Lai nav tā, ka citas valstis šīs teritorijas saskaita ziemeļos vai kalnos, kur saimniekošana īsti nav iespējama, savukārt mums ir jāatdod mūsu produktīvākā zeme, kas ir mūsu galvenais resurss.
Nav atrisināts jautājums par minimāli nepieciešamo kociņu skaitu, veicot meža atjaunošanu, jo mežsaimnieki saka, ka vajag stādīt mazāk kociņu nekā pašlaik, jo nav jēgas nopirkt dārgus un ļoti labus stādus, stādīt un pēc kāda laika tos izcirst, jo tie savā starpā konkurē. Tas ir jautājums par meža ciršanas caurmēriem un prasība, lai šādi nocirstā mežā vietā stādītu selekcionētu materiālu. Par to diskusija vēl būs.
Ko šajos gados bija visgrūtāk izdarīt?
Man personīgi visgrūtāk runāt ar biedriem par viņu individuālajām problēmām. No vienas puses, ir grūti atteikt biedram, sakot, ka varu tikai ieteikt, kā rīkoties. Biedrība nevar ar visiem spēkiem mesties šīs problēmas risināšanā.
Ja problēma, ko paceļ kāds biedrs, attiecas uz daudziem meža īpašniekiem, tad mēs varam ar visiem spēkiem to risināt. Bet, ja tas ir tikai konflikts ar kādu no ierēdņiem vietējā līmenī, tad mēs varam ieteikt, kur vērsties. Jo visu mēs nevaram atrisināt, tam nepietiek resursu. Tīri emocionāli es to cilvēku saprotu, un ir grūti viņam atteikt. Bet tas ir jādara, citādi mēs uz priekšu netiksim.
Ir ļoti grūti strādāt ar ministrijām un saņemt vienotu pieeju kāda jautājuma risināšanā. Bieži sanāk tā, ka viena ministrija sāk jautājumu virzīt, bet ir otra un trešā ministrija, kas kaut ko neizprot, un jautājums iestrēgst. Manuprāt, ministrijām jāstrādā kā saskaņotam mehānismam neatkarīgi no politiskās vadības.
Ir valstis, kur šādās darba grupās piedalās augsta līmeņa lēmumu pieņēmēji, strādā meža nozares pārstāvji un stāsta par saviem izaicinājumiem. Nepieciešams, lai arī Latvijā būtu tāds forums, kurā ministrijas uzklausītu nozari un tad kopā nolemtu, ko darīt. Tas dotu ļoti lielu pienesumu kopīgai attīstībai.
