Arvīds Reķis: Spēlējot hokeju, mājās biju pusdzīvs 0
Izspiedu no sevis maksimumu – tā atzīst viens no Latvijas pašaizliedzīgākajiem hokejistiem aizsargs Arvīds Reķis, kurš šopavasar 40 gadu vecumā atvadījās no ledus laukumiem un tagad iemēģina pavisam jaunus dzīves apavus. Lielāko daļu profesionāļa karjeras aizvadīja Vācijā, desmit sezonas nospēlējot Augsburgā, kur arī nodibināja ģimeni un dzīvo joprojām, ar dzīvesbiedri Francisku audzinot trīs bērnus.
Šis ir pirmais rudens, kad tev nav jāspēlē hokejs. Kā jūties?
A. Reķis: Es jau diezgan laicīgi zināju, ka tā būs pēdējā sezona, un iekšēji biju tam gatavs. Man bija iespēja pagarināt līgumu, tomēr izlēmu beigt – vecums, traumas. Protams, pietrūkst hokeja. Sanāca beigt ar patīkamām emocijām – regulārajā turnīrā bijām trešie, pusfinālā zaudējām septītajā spēlē. Mazliet skarbi, bet man tas ir labākais rezultāts 12 Vācijā pavadītajos gados.
Vai hokeja spēles tagad ej skatīties?
Jā, varu apmeklēt visas Augsburgas komandas spēles. Nezinu, vai tas ir mūža abonements, bet vismaz šosezon – jā. Pirms sezonas pirmās mājas spēlēs bija sarīkots oficiāls atvadu pasākums, visi ar ģimeni bijām uz ledus. Emocionāli un patīkami, ka klubs to noorganizēja.
Vai pirmais gads pēc karjeras beigšanas nav sarežģītākais?
Dažādi stāsti dzirdēti, daudzi teic, ka negrib nekādu saistību ar hokeju, bet agri vai vēlu atgriežas. Es neesmu pavisam aizgājis, jo, cik atļauj laiks, pastrādāju kā palīgtreneris U-11 komandā, kurā spēlē mans dēls Lenarts. Viņam sanāk diezgan labi, vēl nav izteikts sadalījums uzbrucējos un aizsargos. Labi lasa spēli, un man šķiet, ka būs uzbrucējs.
Vidējais dēls Eliahs arī spēlē, droši vien viņu grupai pievienošos vēlāk. Abi trenējas arī futbolā, bet galvenais ir hokejs. Būt pilna laika trenerim – par to nevienā brīdī neesmu domājis. Viss mūžs pavadīts hokejā, gribējās kaut ko mainīt.
Ar ko šobrīd nodarbojies?
Septembra sākumā sāku darboties uzņēmumā “Kunzmann”, kas ražo karstvīnu, sulas. Pagaidām gan vēl mācos – apgūstu pārtikas tehnoloģijas eksperta pienākumus. Jāsaprot, kā tas viss darbojas, cik daudz un kas jāpievieno. Spektrs, ko varēšu darīt, ir diezgan plašs. Pirmos divarpus gadus būs jāapvieno skola un strādāšana, viegli nebūs, laikietilpīgs process. Esam iegādājušies arī vairākus nekustamos īpašumus, ko izīrējam.
Kā nonāci līdz pārtikas industrijai?
“Kunzmann” ir viens no Augsburgas “Panther” sponsoriem. Pirms vairāk nekā gada iepazinos ar tā vadību, runājām un nonācām līdz šādam kopsaucējam. Sapratu, ka biroja darbs nav domāts man, bet šī sfēra nav garlaicīga, katru dienu jauni izaicinājumi, esi kustībā, un diena paskrien ātri. Vai man jābūt arī uzņēmuma sejai? Nē, vienkāršs darbinieks.
Hokeju spēlēt bija vieglāk vai grūtāk?
Zini – tagad pamostos, un vairs nekas nesāp. Katrā profesijā ir savi plusi un mīnusi. Uz karjeras beigām es to diskomfortu jutu arvien izteiktāk. Visi kļūst ātrāki, man jātrenējas vairāk, lai turētu līdzi, jāievēro disciplīna – pareizi ēst, atpūsties, gulēt. Lielākā problēma bija atjaunošanās, kas prasīja arvien ilgāku laiku.
Kāda tev bija karjera?
Interesanta. Prieks bija spēlēt hokeju, darīt to, kas man patīk. Domāju, ka izspiedu no sevis maksimumu. Visu karjeru biju puslīdz vienā līmenī. Mans pluss bija tas, ka komanda zināja, ko var no manis gaidīt, diezgan stabils aizsargs.
Tu spēlēji ļoti pašaizliedzīgu hokeju, un treneri pat mēdza teikt, ka esi kā otrs vārtsargs.
Es atdevu visu, ko varēju, lai būtu rezultāts. Metieni jābloķē. Ar kādām traumām esmu spēlējis? Pēdējā bija šopavasar, kad sprandā nobīdījās disks –
spranda sāp, rokas tirpst, un pirksti kļūst nejutīgi. Tā es izslēgšanas spēles aizvadīju, ārsti grozīja galvu un brīnījās, kā varu spēlēt.
Es nežēlīgi gribēju spēlēt, adrenalīns. Tas ir bīstami, bet viss beidzās veiksmīgi. Pēc sezonas bija pagrūti, visu vasaru pie dakteriem staigāju, un lēnā garā kļūst labāk.
Kuru vienu vai divas spēles atcerēsies visvairāk?
Vienu spēli atcerēšos visu mūžu – Soču ziemas olimpiskajās spēlēs pret kanādiešiem. Un otra ir 2005. gadā olimpiskās kvalifikācijas turnīrā pret Baltkrievijas izlasi. Viņiem derēja neizšķirts, mums vajadzēja uzvarēt, un trešā perioda izskaņā no 2:4 izrāvām 5:4.
Tie abi ir izlases mači.
Jā, izlasē vienmēr bija gods spēlēt. Tās abas bija ļoti svarīgas spēles, viena beidzās labi, otra – gandrīz labi. Pret Kanādas izlasi iekšēji bija miers un ticība, ka var kaut kas sanākt. Viņiem arī uz beigām jau bija spiediens, mums nebija ko zaudēt. Pretiniekus vienmēr vajag respektēt, bet nevajag baidīties. To svarīgi atcerēties, arī spēlējot pret nomināli vājāku komandu.
Cik īpaši bija Rīgas “Dinamo” pavadītie gadi?
Tie bija svarīgi. Kad aizbraucu no Rīgas 1995. gadā, šķita, ka Latvijā vairs nespēlēšu, bet ar KHL un Rīgas “Dinamo” izveidošanu tas kļuva iespējams. Prieks, ka komanda mani paņēma. Tie iespaidi paliks uz mūžu, bija interesanti spēlēt. Rīgā neticami fani, jutos pagodināts spēlēt vienā maiņā ar Sandi Ozoliņu.
Palikuši atmiņā arī dažādas ainas ārpus laukuma, piemēram, kā lidmašīnai tīra sniegu no spārniem ar slotu.
Tas bija kaut kur Krievijas austrumos, precīzi neatceros. Parasti šādam nolūkam uzlej speciālu šķidrumu. Vēl ar telefona gaismiņu skatās šasiju, vai viss vietā. Viesnīca Novokuzņeckā atsvieda gadus 20 atpakaļ, gultas ar atsperēm.
Kad runājām pirms pieciem gadiem, ieminējies, ka gribētu kaut ko studēt. Esi šo vēlmi piepildījis?
Nav sanācis, jo spēlējot ir maz brīvā laika. Vācijā, lai palīdzētu darbā ar bērniem, vajadzīga trenera licence. Tā kā ilgi esmu spēlējis, šobrīd man atļauj darboties bez tās, bet nākamajā vasarā gan būs jāiegūst trenera C kategorija.
Trīs bērni arī paņem ļoti daudz laika un enerģijas.
Protams, garlaicīgi nav nekad. Man ir paveicies, ka sieva Franciska māk visus nomierināt. Spēlējot hokeju, mājās biju tāds pusdzīvs, principā nelietojams, un viņa uzņēmās visus mājas darbus.
Vai jums mājās joprojām skan trīs valodas – vācu, angļu un latviešu?
Jā. Pamatā ir vācu valoda. Jāatzīst, ka diezgan grūti bērniem mācīt latviešu valodu. Gribētos, lai runā vairāk. Kad dzīvojām Rīgā, tas sanāca dabiski. Vecākais arī tad bērnudārzā un ar maniem vecākiem runāja latviski, bet ar mani – nekad. Dēli minimumu zina, mazā vēl savā valodā runā. Domāju, viņi tāpat vienmēr zinās, ka daļēji ir latvieši.
ARVĪDS REĶIS
Dzimis 1979. gada 1. janvārī Jūrmalā
Bijušais hokeja aizsargs
Absolvējis Jūrmalas Pumpuru vidusskolu
Dzīvesbiedre Franciska, dēli Lenarts (10), Eliahs (7), meita Alma (1)
Latvijas izlasē piedalījies septiņos pasaules čempionātos un trijās olimpiskajās spēlēs
Visvairāk karjeras laikā spēlējis dažādās Ziemeļamerikas līgās, Vācijā un Rīgas “Dinamo”
Vaļasprieks: ceļošana
