Uldis Šmits: Krievijas tiesnesis – PSRS bija nelikumīgi radīta valsts 0
Diezgan neierastas diskusijas raisa ap mēneša vidu publicētais (pilnīgā versijā 17. februārī “EchoMSK”) Krievijas Konstitucionālās tiesas tiesneša Konstantīna Aranovska īpašais viedoklis kādā konkrēti nenosauktā lietā, kura bijusi saistīta ar kompensācijas prasību par padomju varas veikto represiju laikā atsavinātu īpašumu.
Viņš pauda, ka PSRS bija nelikumīgi radīta valsts, tāpēc mūsdienu Krievijai nav jāuzņemas juridiska atbildība par totalitārisma noziegumiem, bet likumā noteiktās upuru reabilitācijas un kompensācijas procesi jāīsteno, balstoties uz humānisma apsvērumiem un “ticību taisnībai”.
Polemikas galvenais iemesls, protams, bija tēze par Padomju Savienības izveidošanas nelikumību, kas acīmredzot neatbilst šā brīža oficiālajām nostādnēm.
Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs ne velti uzsvēra, ka iepriekš minētais ir tikai viena tiesneša īpašais viedoklis un nekas vairāk. Taču Aranovska teksts ir bagāts ar dažādām vēsturiskām un savā ziņā pat liriskām atkāpēm, kas tagadējo notikumu fonā arī izskan visnotaļ īpašā veidā.
Piemēram, prātojums, ka juridiski vai morāli Krievija vienkārši nespēj pārņemt šo pēctecības slogu no komunistiskās varas, kuras “vaina represijās un citās nepiedodamās ļaunprātībās, sākot ar Satversmes sapulces gāšanu, ir neizmērojama un burtiskā nozīmē nepanesama”.
Kaut gan “nav obligāti idealizēt Krievijas valstiskumu, nav arī pamata to sasaistīt tiesību pārmantojamībā ar totalitāru režīmu, vēl jo vairāk – ar represijām pret zemniecību un uzņēmēju slāni, ar gulagu un Lielo teroru, kad padomju varasiestādes pusotru gadu nepārtraukti ik dienas miera laikā nogalināja pusotru tūkstoti savu pilsoņu kā ienaidnieka armija karā”.
Kas noveda pie “nelabojamas katastrofas tautu un miljoniem cilvēku likteņos un atņemtas nākotnes”.
Tiesību speciālisti droši vien atradīs Aranovska apsvērumos arī pretrunas (piemēram, Krievijas no PSRS aizgūtās pilnvaras starptautiskajās organizācijās viņš neapstrīd). Taču viņa atzinumi par Padomju Savienības izcelsmi vai staļinisma iedabu diez vai pārāk atšķiras no, teiksim, mūsu domām. Patiesībā Konstantīna Aranovska mēreni disidentiskais viedoklis nav nekas īpašs.
Bet tāds kļūst, ņemot vērā viņa ieņemamo amatu, politisko situāciju Krievijā un tiesu varai atvēlēto lomu vēlīnā putinisma ērā.
Arī Krievijas Konstitucionālā tiesa nekad nav pārāk izcēlusies ar Kremli sarūgtinošiem pamatlikuma pantu traktējumiem, tomēr saskaņā ar Putina iniciētajiem grozījumiem šīs tiesas sastāvs tiks samazināts un Kremlis iegūs noteikšanu pār tiesnešu iecelšanu vai atcelšanu.
Pastāv pat sazvērestības teorijas, ka Putins tādējādi reaģējis uz šo te īpašo viedokli, vai gluži pretēji – tas tapis protestā pret Konstitūcijas tā saukto reformu jeb praksē jau piekopto varas dalīšanas principa iznīcināšanu un putinisma politiskās koncepcijas iemūžināšanu, kas daudzu izpratnē sāk atgādināt mūsdienu valdošo aprindu tieksmēm pielāgotu padomju tipa centralizētu sistēmu.
Savukārt varas aprindas, kā raksta vēsturnieks Andrejs Zubovs, vairs neslēpj savu pieķeršanos Ļeņina un Staļina valstij, turklāt, “ar visiem tās golodomoriem, sarkano un Lielo teroru, Katiņu, Molotova-Ribentropa paktu utt., utjp.”. Kas vēl samērā nesen bija vien atsevišķu visai maz ietekmīgu personu īpašais viedoklis. Bet laiki mainās…
