Īpašais gadījums – lai nelikvidē Sēliju! 1
Lielā ģimeniskumā pagājušajā sestdienā Nacionālajā bibliotēkā (LNB) sarīkojumā “Sēlijai būt!” pulcējās galvaspilsētā sabraukušie sēļi un sēļu draugi.
Kā gan pasākumu nerīkos Latvijas gudrības gaismas pilī un garīgo vērtību krātuvē, ja Sēlijā šūpulis kārts latvju literatūras dižgariem un rakstniecības dieviem, kuru grāmatas iegūlušas LNB zelta fondā. Raugi, Sēlijas puse ir dzimtene Rainim, Akurateram, Jaunsudrabiņam, vecajam Stenderam, Jānim Veselim, Jānim Stradiņam.
Šoreiz sēļiem bij rūpju pilna sirds. Priekšā esošā administratīvi teritoriālā reforma draud sapluinīt sēļu zemi un likvidēt vietējo novadu neatkarību. Jēkabpils, Neretas, Viesītes, Aknīstes, Jaunjelgavas, Ilūkstes un Salas – septiņus sēļu apdzīvotos novadus, kur bija spēkā pašnoteikšanās, mērnieku laikos šķērēs un dalīs, pievienojot Daugavpilij, Jēkabpilij, Aizkrauklei. Diezin vai lielai pilsētai interesēs mūsu ceļu stāvoklis, mūsu pakalpojumi, mūsu projekti – klātesošie bēdājās.
Sēļu senči gleznā nostūrī Daugaviņas māmuliņas labajā krastā dzīvojuši 14 000 gadu. Sēļi bijuši varena valstu (cilšu) savienība, grimuši aizmirstībā, tad augšāmcēlušies.
Galvenokārt akadēmiķa Stradiņa un LU mācībspēku pamodināti 90. gados, vietējie cilvēki vēlas, lai Sēliju no jauna ieraudzītu Latvija. Tas nav sentiments, jo sēļi ir reāli – glabā pārmantotās tradīcijas, iet kopā Dziesmu svētku gājienā, atceras, kādi krietni cilvēki bijuši tēvutēvi, un viņiem pieder teritorija kultūrvēsturiskā un ģeogrāfiskā apgabala robežās.
Šeit dzīvojošo cilvēku sastāvs nav bijis iekonservēts. Laika gaitā tas mainījies, būs grūti atrast tīrasiņu sēli. Tomēr ir vietsēži, ir pa pusei sēļi un ir galīgi ienācēji. Sēļu zeme izverd tik stipras dzīvības sulas, kuras iedzerot kā spēka zāles vietējie iedzīvotāji tiek apbalvoti ar rezonējoša patriotisma devu un īpašu mentalitāti. Raksturā ir spīts, stiprums, lepnums par dzimto zemi un pašapziņa par novada vērtībām.
Iedzīvotāju skaits krītas, bet sēliskums pārvietojas kopā ar aizceļojušiem – ar platā ē lietāšanu, ar skapī iekārtu etnogrāfisko tērpu, ar sēļa Sukatnieka vīnogu audzēšanu jauno māju dārzā, ar batviņu zupīti vakariņās.
Un globalizācijas pretdabiskā spiediena apstākļos arī aizbraucēji no Sēlijas arvien meklē iespējas atgriezties pie saknēm. Profesores Rūtas Muktupāvelas vārdiem runājot – cilvēkam svarīgi saprast, kas viņš tāds ir. Ir liecības, ka novada dabas skaistums, kur mijas pauguraine ar līdzenumiem, krāšņas vietas ainavisms ir veidojis un ietekmējis sēlisko karakteri, augšminēto rakstnieku poētiskumu.
Bet Sēlija bijis kā kalpa zēns, puspiemirsts, tālīns apgabals pie visām varām. Arī tagad Ilūkstes novada galva Stefans Rāzna aicināja neticēt teritoriālās reformas māņugunīm, kas sola vest pa platu, līdzenu ceļu gaišā nākotnē.
Savukārt sēļu draugs, LNB direktors Andris Vilks sacīja: “Ja noliedzam novadu esību, tad noliegsim izloksnes, dialektus, kas zina, arī valodu un valstiskumu. Tas nedrīkst notikt.” Ja ilūkstiešus nodos Latgales pakļautībā, ir uztraukums, ka novads atpaliks, kļūs trūcīgāks un zaudēs latvisko identitāti. Jaunjelgava nevēlas tikt “pārdota” Aizkrauklei, un viscaur Sēlijā sēļu noskatītā nākotne ir dzīve vienā novadā. Iespējams, ar trim centriem Viesītē, Jaunjelgavā, Ilūkstē.
Šis tiešām ir īpašs gadījums, kas jāņem vērā zemju mērniekiem.
Klusās Sēlijas mazpilsētās laiks rit citādā tempā nekā tādās metropolēs kā Rīga. Ja lūgsnas nelīdzēs mātei Latvijai atzīt pameitu Sēliju un celt to īstās meitas kārtā, spītnieki sēļi var noskaisties un konfrontēties ar Rīgā mītošo nelabo. Dižsēlis, gara auguma brigādes ģenerālis, domātājs un karavadonis Juris Vectirāns viens pats var uzņemties cīņu ar apspiedējiem, taču karavīram nāks talkā civilisti.
