Inženierzinības: mācību priekšmets, kas varētu aizstāt štābiņu būvēšanu 0
Ilze Kuzmina, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Konsultanti:
Jaunmārupes pamatskolas datorikas, inženierzinību un fizikas skolotājs, “Skola2030” eksperts Jānis Rožlapa
Smārdes pamatskolas fizikas, ķīmijas, matemātikas, informātikas, dabaszinību un inženierzinību skolotājs Jānis Čilipāns
Tuvojas noslēgumam jau otrais mācību gads, kad 7. klases apgūst jaunu mācību priekšmetu – inženierzinības. Mācību priekšmeta paraugprogrammas autors, Smārdes pamatskolas fizikas, ķīmijas, matemātikas, informātikas, dabaszinību un inženierzinību skolotājs Jānis Čilipāns uzskata, ka, apgūstot inženierzinības, svarīgākā ir praktiskā darbošanās. Mūsdienu bērniem lielākoties nav gandrīz nekādu praktisko iemaņu, līdz ar to 8. klasē grūtāk sākt mācīties, piemēram, fiziku.
“Ja atceramies bērnību pirms vairākiem gadu desmitiem, tad mēs spēlējām kariņu, cēlām štābiņus, kāpām kokos, strādājām laukos. No tā mūsdienu bērniem nekā nav. Kad stāstu fizikā teoriju, bērniem nav nekādas praktiskās pieredzes, uz kā to likt virsū. Savukārt manā bērnībā skolotāji varēja atļauties būt teorētiķi, jo es kā skolēns teoriju liku uz prakses un man veidojās zināšanas. Tas ir iemesls, kāpēc inženierzinības nepieciešamas, lai bērns praktiski padarbotos un redzētu, kas notiek, ja dara tā vai citādi. Viena no problēmām gan ir tāda, ka daļa mūsdienu skolotāju domā, ka var mācīt tāpat, kā mācīja viņu skolotāji. Nē, mūsdienās tas vairs neiet cauri, jo bērniem vairs nav praktiskās pieredzes!” skaidro J. Čilipāns.
Atceras to, kas bijis interesanti
Piemēram, ja fizikā jāmācās par kinētisko enerģiju, bērniem, kas nav izspēlējušies inženierzinātnēs, mētājot plastilīnu vai apmētājuši kartona kasti ar dažāda izmēra un masas bumbām, ir grūtāk saprast, kāda ir elastīga ķermeņa enerģija.
“Praktiskā darbošanās inženierzinībās man ļauj vēlāk ekonomēt laiku fizikas stundās. Jo es atsaucos uz to, ko esam jau darījuši agrāk, un tad skolēniem ir vieglāk saprast fizikālās parādības. Atliek tikai pielikt klāt formulu,” paskaidro pedagogs. “Bērni ļoti labi atceras to, kas bijis interesanti, kas ļāvis kaut ko atklāt un saprast.”
Pats J. Čilipāns atšķirībā no kolēģiem inženierzinības māca jau ceturto gadu, jo, veidojot paraugprogrammu, to, kā mācīt šādu priekšmetu, viņš vispirms izmēģinājis skolā interešu izglītības ietvaros. Paraugprogrammā faktiski iekļautas reālas stundas, ko skolotājs Čilipāns vadījis Smārdes septītklasniekiem.
Jaunmārupes pamatskolas datorikas, inženierzinību un fizikas skolotājs, “Skola2030” eksperts Jānis Rožlapa piekrīt, ka ieviest inženierzinības bijis pareizs lēmums: “Tas ir ļoti labs atspēriens fizikai. Ja skolēni apguvuši inženierzinības, 8. klasē fizikā var veltīt vairāk laika teorijai. Ir atšķirība, kā fiziku uztver tie, kam inženierzinības nav bijušas, un tie, kam ir.”
No činkstēšanas līdz gandarījumam
Kā skolēni uztver jauno mācību priekšmetu? “Sākumā varbūt bija grūtāk, skolēniem šķita, ka viss ir ļoti sarežģīti, prasīja, kāpēc jādara tik grūtas lietas,” atbild J. Rožlapa. “Lai gan patiesībā liela daļa jēdzienu un darbošanās ir paņemta no dabaszinībām, ko bērni apgūst jau no 4. klases, tikai tagad tas ir padziļinātākā līmenī. Tagad gribēšana lielākoties ir, jo tā ir praktiska darbošanās. Bērniem patīk, ka viņu veikumam ir kāds gala rezultāts.”
Kaut paveikt prasīto ne vienmēr ir viegli un gadās arī činkstēšana, beigās ir gandarījums. Piemēram, veidojot tiltu, ko var gatavot gan no spageti makaroniem, gan citiem materiāliem, tiltu slogo, lai noskaidrotu, cik lielu smagumu tas iztur. “Tas ir liels aizkustinājums, ja bērni redz, ka tilts iztur sešus vai pat deviņus kilogramus. Tilts veidots vairākas stundas, tāpēc vienmēr pārjautāju, vai skolēni tiešām gatavi to pārlauzt vai tikai sagaidīsim krakšķi. Visi gatavi lauzt līdz galam,” stāsta skolotājs. 40 minūšu stundās ne vienmēr visu var paveikt, taču praktiskos darbus daļa skolēnu labprāt ir gatavi veikt arī ārpus stundu laika. Savukārt grūtāk skolēniem ir apgūt jaunos jēdzienus. “Ar katru klasi gan tas ir citādāk: man ir piecas paralēlās klases un nekad nesanāk stundas novadīt vienādi,” atklāj J. Rožlapa.
J. Čilipāns, mācot inženierzinības, iesaka neko nesarežģīt – “nevilkt bikses pāri galvai”.
Kā pasaule darbojas?
Bet kas tad ir tas, kas skolēniem jāmāca vienkārši? Inženierzinības iekļautas tehnoloģiju mācību jomā, kurā skolēnam jāiemācās praktiski radīt sev un sabiedrībai noderīgus produktus, pakalpojumus. Inženierzinību mērķis ir sniegt priekšstatu, kā viss mūsu apkārtējā vidē darbojas. Papildu mērķis ir apgūt un pielietot praktiskajos darbos dizaina domāšanas principus, kas māca plānot un dokumentēt savas darbības, pierakstīt un analizēt testa rezultātus, izdarīt secinājumus un, galvenais, uzlabot izveidoto ierīci vai konstrukciju.
Programmā iekļautas četras sadaļas. Pirmā ir konstrukcijas – skolēniem jāsaprot, kas padara lietas un konstrukcijas stabilas, proti, kā uzbūvēt papīra vai makaronu tiltu, kā uztaisīt piemājas laipiņu, kā izveidot siltumnīcai stabilu karkasu, kāpēc un cik jālieto sakaru torņiem atsaites. Veidojot, piemēram, torni, skolēniem jācenšas izprast konstrukcijas likumsakarības.
Otrā tēma ir gāzes un šķidrumi ierīcēs, piemēram, kādā veidā šļirce darbojas kā sūknis, kā gaisa spiediena izmaiņas slēgtā traukā nodrošina šķidruma dozēšanu, vai arī ķermeņu peldēšana – kāpēc kuģis turas virs ūdens, kā gaisa plūsma gar lidmašīnas spārniem nodrošina tās pacelšanos un lidošanu un tamlīdzīgi.
Trešais lielais temats ir enerģija un tās pārvērtības. Tas saistīts ar dažādiem enerģijas veidiem, sākot ar Saules enerģiju, vēja enerģiju, siltuma enerģiju un tā ietekmi. Ceturtā tēma ir iedarbes pārnešana, piemēram, zobrati, un iekārtu vadīšana, kas saistīta ar algoritmu programmēšanu.
Jāņem vērā, ka stundu skaits nav liels – viena stunda nedēļā vai viens divu stundu bloks reizi divās nedēļās. Skola pati lemj, kā sadalīt šo nelielo stundu skaitu.
Kā to visu veidot?
Programma apzināti veidota tā, lai mācīt šo mācību priekšmetu nebūtu dārgi, bet varētu izmantot pieejamos materiālus, piemēram, pudeļu korķīšus, papīra dvieļu serdeņus, A4 lapu. Nav tā, ka skolai, lai mācītu inženierzinības, obligāti jāpērk, piemēram, 3D printeris. Tajā pašā laikā – ja ir vēlme inženierzinībās izmantot šādas tehnoloģiskās iespējas, arī to var darīt.
Arī J. Rožlapa stundās cenšas izmantot vienkāršus materiālus, kas nav īpaši jāiegādājas, dažkārt pat vairs nevajadzīgas lietas, kam inženierzinībās “iedod otro dzīvi”, tomēr šo to “aizņemas” arī no fizikas laboratorijas, sevišķi ja jāmācās par gaismu, spēku vai berzi.
Kas māca?
J. Čilipāns uzskata, ka inženierzinātņu apguvi skolās apgrūtina arī tas, ka daudzi skolotāji pārzina tikai savu mācību priekšmetu, bet neko daudz nezina par to, ko māca kolēģi. Taču inženierzinības apvieno dažādu mācību priekšmetu elementus. Pedagogi, kas māca inženierzinības, parasti ir kāda cita mācību priekšmeta – visbiežāk fizikas vai dizaina un tehnoloģiju (mājturības) – skolotāji. Pašam J. Čilipānam toties ir pieredze sešu dažādu mācību priekšmetu mācīšanā, tāpēc viņam vieglāk “pārvaldīt” inženierzinātņu daudzšķautņainību.
J. Rožlapa piekrīt, ka sadures punkti ir ar vairākiem mācību priekšmetiem, tomēr vislielākā sasaiste ir ar fiziku. Viņš pats sākotnēji bija tikai fizikas skolotājs, inženierzinībām nepieciešamās zināšanas apguvis kursos. “Pašā sākumā man arī bija liela neziņa, ko un kā darīt,” neslēpj skolotājs. “Taču palēnām, ejot cauri tam visam, rodas idejas, kā mācīt.”
Par to, kas tad ir inženierzinību skolotājs un cik pedagogu Latvijā šobrīd māca šo priekšmetu, ir gana daudz neskaidrību. Raksta tapšanas gaitā tā arī neizdevās noskaidrot, cik skolotāju ir sagatavoti inženierzinību mācīšanai. Jaunā satura ieviesējiem – projektam “Skola2030” – tādu datu nebija. Taču tas nenozīmē, ka nav bijis nekādu kursu. J. Čilipāns stāsta, ka vadījis tos gan dažādu novadu, gan Rīgas pedagogiem.
Par un pret “gājputniem”
Normatīvajos aktos nav arī definēts, kādi skolotāji var mācīt inženierzinības: par to lemj direktors, taču ieteicams šo mācību priekšmetu uzticēt kādam no dabaszinību skolotājiem. J. Čilipāns uzskata: ja šo priekšmetu māca skolotājs, kas nemāca dabaszinības, inženierzinību apguvei jānotiek, piemēram, fizikas skolotāja uzraudzībā. Tas tāpēc, lai skolotāji par vienādām parādībām bērniem neiemācītu dažādu terminoloģiju. “Lai būtu vienāda valoda, vienāda terminoloģija un zināmā mērā arī vienotas prasības,” paskaidro J. Čilipāns.
Liepājas Raiņa 6. vidusskolas direktors Kārlis Strautiņš uzskata, ka katrai skolai nav nepieciešams savs inženierzinātņu skolotājs. Tā kā stundu šajā priekšmetā ir maz, būtu jāsagatavo nedaudzi ļoti profesionāli pedagogi, ko skolas savā starpā dalītu. J. Čilipāns to komentē šādi: “Absolūti neko labu nevaru teikt par to, ka skolotājs ielido skolā, novada pāris stundu un aizlido. Šie te gājputni, kā es gribētu viņus nosaukt, neiepazīst skolēnus un vietējos apstākļus. Katrā skolā darba organizācija tomēr ir nedaudz citādāka.”
Bez teorijas tomēr neiztikt
“Esmu dzirdējis, ka ir skolotāji, kas šo mācību priekšmetu grib mācīt kā tādu vidusskolas teorētisko kursu. Tad tas ir galīgās auzās,” tā J. Čilipāns.
Viņš kritizē arī izdevniecības “Lielvārds” veidoto inženierzinību materiālu, kas publicēts vietnē “Soma.lv”. Tur inženierzinības esot pārāk teoretizētas: “Ja mācās, izmantojot tikai šo materiālu, tad tā ir grāmatas lasīšana, nevis praktiskās pieredzes gūšana. No otras puses: labi, ka ir vismaz šāds materiāls, jo citādi nebūtu nekā, ko dot bērniem attālinātajā mācību procesā. Jāņem arī vērā, ka vecāki ir diezgan pieraduši mācīties pēc grāmatām.”
Tikmēr J. Rožlapa atzīst, ka “Soma.lv” vietne viņam ir labs palīgs, jo tomēr arī inženierzinībās pavisam neiztikt bez teorijas.
Taču jāatceras: inženierzinībās bērniem nav jāiemācās, piemēram, vielu īpašības, bet aptaustīt, izjust pašam, kā viela no vielas atšķiras, to gan vajag. Tāpat, piemēram, jārunā par fizikālām parādībām, kas saistītas ar drošību: kāpēc, piemēram, braucot ar velosipēdu pa šoseju, īpaši jāuzmanās no smago mašīnu radītās gaisa plūsmas.
Lai rosinātu bērniem domāšanu, J. Rožlapa stundās izmanto arī ārzemēs tapušus video par projektiem, ko īstenojuši skolēni citās valstīs.
Vēl kāda nianse: “Skola 2030” uzstādījums bijis, ka, gatavojot materiālus inženierzinību apguvei, tiem jābūt vērstiem uz skolēnu. Taču šis mācību priekšmets ir jaunums arī skolotājiem. Tāpēc J. Čilipānam bijis jādomā, kā “caur materiālu skolēnam palīdzēt skolotājam”.
Jautāts, vai tagad, kad pagājuši daži gadi kopš paraugprogrammas izveides, viņš saskata, kas tajā būtu maināms, J. Čil ipāns atzīst, ka materiālā iekļautās darba lapas vajadzētu pārveidot. “Jāņem gan vērā, ka paraugā ir materiāli, kas ir derīgi tieši man. Citiem tie būtu jāpielāgo,” viņš piebilst. “Brīnos, ja kāds Facebook prasa: padalieties ar stundu plāniem inženierzinātnēs! Katram būtu jāveido tie pašam atkarībā no tā, kāda ir klase, kādi materiāli ir pieejami un kādi ir citi apstākļi.”
Tajā pašā laikā skolotāju savstarpējā pieredzes apmaiņa ir ļoti noderīga. J. Rožlapa spriež, ka, vadoties gan no paša, gan no citu kolēģu pieredzes, viņš sapratis, ko pats inženierzinību mācīšanā gribēs pamainīt.
Attālināto mācību kaitējums
Inženierzinību mācīšana tika uzsākta iepriekšējā mācību gadā, kas lielākoties tika pavadīts attālināti. Tāpēc svarīgs jautājums – vai var uzskatīt, ka pērnā gada septītie, kas nu jau mācās 8. klasē, ir apguvuši šo mācību priekšmetu?
J. Rožlapa atzīst, ka attālinātajās mācībās “grūti klājās”. Tiesa, šogad, kaut mācības ir klātienē, tāpat daļai skolēnu inženierzinības ik pa laikam jāapgūst attālināti. “Ceru, ka nākamais mācību gads beidzot būs tāds, kurā inženierzinībām varēsim ķerties klāt par visiem simts procentiem,” tā J. Rožlapa, netieši atzīstot, ka līdz šim pilnvērtīgi jaunais mācību priekšmets tātad apgūts nav.
Piemēram, skolotājs gribētu ar skolēniem veikt eksperimentus par elektrības ķēdi, bet, ja skolēns ir mājās, tas nav iespējams. Turklāt, salīdzinot klātienes un attālināto darbošanos, aktīvāka skolēnu iesaiste “noteikti ir klātienes darbā”.
J. Čilipāns uzskata, ka varēja mācīt arī attālināti, taču “jautājums ir par to, kā darbs tika organizēts. Ja skolotājs uzdeva pašiem veikt darbus, izmantojot mājās pieejamos materiālus, tādā gadījumā domāju, ka skolēni netika apdalīti. Es darbojos tā, ka skolēnam bija jāpilda uzdevumi, pēc tam paveiktais jāprezentē vai nu tiešsaistes stundā, vai iesūtot foto vai video”.
J. Rožlapa piekrīt, ka daļu tēmu tā var apgūt, un arī viņš līdzīgi organizējis darbu.
Tiesa, varēja gadīties, ka skolēnam mājās nav, piemēram, līmes pistoles, kas nepieciešama kāda darba veikšanai. “Taču veikalā to var nopirkt par trīs eiro, tā ka neredzu problēmu,” tā J. Čilipāns.
Taču runa jau nav tikai par materiālu pieejamību, iespēju saņemt uzdevumu un atrādīt paveikto. Vai skolēni spēja saprast, kas jādara un kāda no tā jēga, ja saņēma no pedagoga vēstuli ar tekstu “Uzcel torni ar atsaitēm!”?
“Tas ir jautājums konkrētam skolotājam, ja kāds tādā veidā tiešām uzdeva uzdevumu,” atbild J. Čilipāns. “No otras puses, šajā priekšmetā ir jāapgūst arī problēmu risināšana. Viena lieta ir tehniskā puse, bet otra – inženiertehniskās domāšanas cikls, kas faktiski arī ir problēmu risināšana.”
Skolotājs ir pārliecināts, ka skolēniem ir jāmācās risināt problēmas. Tieši tāpēc, ka mūsdienu jaunieši izvairās no problēmu risināšanas, ir arī tik zemi rādītāji, piemēram, matemātikas eksāmenā – topošais absolvents ierauga grūtu uzdevumu un nemaz nemēģina to risināt, atrisina tikai vieglos.
Tam varētu piekrist, taču jautājums – vai skolēni tiešām iemācās risināt problēmas tikai tad, kad pārnestā nozīmē iemesti ūdenī, būdami peldētnepratēji? Vai arī aiziet pa burbuli un atmet inženierzinātnēm ar roku?
Vispārēja izvērtējuma par to, kā attālinātajās mācībās veicies ar inženierzinātņu apguvi, nav. Visticamāk, cik skolu, skolotāju un skolēnu, tik arī pieredžu.
Vērtīgs inženierzinību mācību materiāls pieejams vietnē “Tava klase”. Tajā atrodamas 12 Jāņa Čilipāna vadītas nodarbības, kas pārklāj visus četrus inženierzinātņu tematus.
Apgūstot inženierzinības, skolēnam vajadzētu:
apgūt inženiertehnisku risinājumu un modelēšanas prasmes;
iegūt izpratni par materiālu un konstrukciju stiprību un saderību;
plānot un izvērtēt savu darbu;
izmantot dizaina domāšanas procesu kā inženiertehnisku problēmu risināšanas veidu.
Inženierzinības sāka apgūt 2020. gada septembrī. Tās mācās tikai 7. klasē, un tām paredzēta tikai viena stunda nedēļā.
Ar inženierzinātņu skolotājiem vajadzētu dalīties
Viedokļus uzklausīja Lāsma Gaitniece
Liepājas Raiņa 6. vidusskolas direktors, pedagoģijas maģistrs Kārlis Strautiņš: Inženierzinības māca 7. klasē. Stundu skaits nav liels – viena stunda nedēļā jeb, mūsu gadījumā, viens bloks reizi divās nedēļās. Lai cik smagnējs pirmajā brīdī šķistu mācību priekšmeta nosaukums, tā mērķis ir sniegt priekšstatu, kā viss mūsu apkārtējā vidē darbojas. Papildu mērķis ir apgūt un pielietot praktiskajos darbos dizaina domāšanas principus, kas māca plānot un dokumentēt savas darbības, pierakstīt un analizēt testa rezultātus, izdarīt secinājumus un, galvenais, uzlabot izveidoto ierīci vai konstrukciju.
Inženierzinības ir praktisks priekšmets. Pārsvarā stundu laikā tiek veikti dažādi eksperimenti, līdz ar to šī priekšmeta pasniegšanai der pedagogs, kurš vada dažādus pulciņus – kuģu modelēšanu vai citus. Mūsu skolā saistībā ar inženierzinībām diemžēl radusies problēma, jo kopš 15. novembra nav skolotāja. Mūsu iepriekšējās skolotājas pamatizglītība bija būvinženiere, papildus inženierzinībām viņa pasniedza arī citus mācību priekšmetus. Patlaban esam jauna skolotāja meklējumos. Runājot konkrēti par Liepāju, būtu pilnīgi pietiekami ar vienu vai diviem inženierzinību skolotājiem, kuri specializētos tikai šajā priekšmetā un nosegtu visas pilsētas skolas. Tas būtu risinājums, taču jāsaprot, ka tādā gadījumā skolu vadītājiem jāmaina domāšana. Parasti jau cenšas skolotāju pieturēt, iedot viņam vēl citus priekšmetus, ko mācīt vienā un tajā pašā skolā. Rezultātā pedagogs, kurš ar savu aizrautību un zināšanām būtu ļoti labs konkrēti inženierzinībās, māca vēl matemātiku, fiziku u. c. priekšmetus, bet citās skolās nav iespējas nodrošināt specifisko priekšmetu.
Kas attiecas uz materiāli tehnisko bāzi, saistībā ar inženierzinību mācīšanu mūsu skola speciāli neko nav iegādājusies. Uzskatu, ka mums aprīkojums ir pietiekams, piemēram, 3D printeri, kas ļauj izdrukāt un lietot konstruktoru pirmās tēmas apguvei. Inženierzinību mācīšanai iespējams pielāgot jebkuru kabinetu, kur var griezt, līmēt vai darboties ar kartonu, lai izveidotu torni. Viens no uzdevumiem šajā priekšmetā bija pēc iespējas augstāka torņa uzbūvēšana un nostiprināšana pret apgāšanos, ko audzēkņi veica skolas gaitenī, jo bija nepieciešama brīva telpa.
Uztaisīju siltumnīcu no saldējuma kociņiem
Liepājas Raiņa 6. vidusskolas 7.a klases skolnieks Francis Grava: Inženierzinības apguvu šogad pirmajā mācību semestrī. Vispirms mēs mācījāmies par konstrukcijām, tas ir, ēku pamatiem, kā tos stabilizēt. Tas man šķita ļoti interesanti. Arī mēs paši no salmiņiem līmējām četrstūrus – it kā gatavotu pamatus; skatījāmies, kā tie liecas, un diskutējām, kas darāms, lai konstrukcija būtu stabila, negāztos. Sākumā bija sarežģīti, taču jau nākamajās stundās sapratu, kas no manis tiek gaidīts, – tad kļuva vieglāk. Lai nopelnītu atzīmi, pašam bija jāizvēlas, ko izgatavot, tas arī jāizgatavo un jāprezentē pārējiem. Es izvēlējos no saldējuma kociņiem veidot siltumnīcas karkasu. Pēc tam bija jāpārbauda, cik lielu svaru tas spēj izturēt. Mans karkass izturēja 200 gramu svara.
Man šis mācību priekšmets patika, jo tajā daudz jādarbojas ar rokām. Rakstīt kladē ir garlaicīgāk. Pieļauju, ka iegūtās zināšanas varētu noderēt arī manai nākotnes profesijai. Vēlētos kļūt par interjera dizaineri.
Kā mamma jūtos apjukusi
Divu meitu – Laumas un Lindas, kuras mācās Rīgas Angļu ģimnāzijas 7. un 10. klasē, – mamma Lita Konopore: Pēc manām domām, cilvēku ar vispusīgu izpratni inženiertehniskajās zinātnēs praksē raksturo tas, vai viņš pēc santehniķa vai elektriķa norādījumiem būs spējīgs aiziet uz veikalu un iegādāties nepieciešamās lietas. Manai meitai Laumai, kura patlaban mācās 7. klasē, pirmajā semestrī bija priekšmets inženierzinības.
Pēc tematiem, kas uzrādīti e-klases dienasgrāmatā, spriežu, ka tie izraudzīti tādi, lai bērni, kuri apgūst šo priekšmetu, varētu iepriekšminēto spēt izdarīt, taču man ir bažas, ka patiesībā tas tā nav. Kad savai meitai vairākkārt jautāju, ko inženierzinībās īsti māca, viņa nebija spējīga saliktos teikumos man to pastāstīt. Meita runāja atsevišķās frāzēs, piemēram, vienā stundā bija par gāzēm, citā – par kaut kādām konstrukcijām. Proti, es no viņas nesaklausīju, ka meita saskatītu kopsakarības, kas droši vien no viņas tiek gaidītas.
Man kā mātei šobrīd ir ļoti grūti novērtēt, vai manis pašas izjūta par izglītības sistēmā valdošo haosu ir vairāk saistīta ar kompetenču pieeju vai arī ar ieilgušo nenoteiktību, kad nevar zināt, vai mācības pēkšņi atkal nebūs attālinātas vai daļēji attālinātas, kas, protams, visu laiku mūs tur spriedzē. Es jūtos kā stāvot pie žoga, kur nemitīgi skatos, kur tajā būs caurumi.
Atzīšos godīgi, ka mācību priekšmeti, uz kuriem es kā mamma koncentrējos, lai kaut ko nepalaistu garām, ir tie, kuros manām meitām būs jākārto eksāmens. Iespējams, ka nepiešķiru pietiekami daudz vērības, kā bērniem veicas sportā vai mājturībā.
Man ir svarīgi, lai meitām būtu zināšanas pamatdisciplīnās – latviešu valodā, matemātikā, svešvalodās. Protams, tiem vecākiem, kuru bērni savu profesionālo nākotni plāno saistīt ar medicīnu, dabaszinātnes, bioloģija, fizika šķitīs prioritāri mācību priekšmeti. Saku, kā ir, – jūtos diezgan apjukusi. Nezinu, vai bērni saprot, bet es kā mamma nesaprotu, kas patlaban notiek!
