Investēt kultūras zvejniekos . Saruna ar aktieri Leonu Leščinski 0
Leons Leščinskis ir aktieris, tomēr laiku pa laikam mēdz itin veiksmīgi kuģot arī teātra režijas jūrās, izvēloties arī dziļākus ūdeņus. Viņa jaunākais veikums – krievu dramaturga Aleksandra Volodina mīlestības stāsta „Pieci vakari” iestudējums piedzīvos pirmizrādi 24. janvārī, Liepājas teātrī.
Gada nogalē Leons atzīmēs apaļu jubileju – 50, vairāk nekā 25 no tiem viņš ir Liepājas teātra aktieris. „Tas ir pamatu pamats,” par aktiera profesiju saka viņš pats. Tiesa, īpaši pēdējos gados viņa vārds arvien vairāk parādās ar režisora atzīmi gan Liepājas teātrī, gan turpat Liepājā, darbojoties „štata” režisora lomā neatkarīgajā Goda teātrī, kura dibinātājs un saimnieks ir kolēģis, aktieris Kaspars Gods. Šeit iestudēta jaunā aktiera Gata Mailika monoizrāde „Nelegālais” (2011), „… ar laimīgām beigām” – versija par Žaņa Grīvas „Diegabiksi” jaunās latviešu dramaturģes Rasas Bugavičutes dramatizējumā, bet pērn – R. Bugavičutes komēdija jauniešiem „Tikai nesaki nevienam”, izrāde bija iekļauta arī starptautiskā bērnu un jauniešu festivāla „Nomadi” programmā, bet pašlaik turpina apceļot skolas. Bērnu izrāžu režijas dosjē papildina arī muzikālā izrāde „Pelnrušķīte” Liepājas teātrī (2012).
„Laikam aktiera „lomā” neizdodas kaut ko piepildīt,” joko Leons, ironiski pasmīnot – aktieris tomēr ir ļoti „atkarīga” profesija un zināmā vecumā vīrietim apnīk, ka nemitīgi kāds regulē. Protams, tas ir joks. Runājot nopietni, – būt režisoram ir vienkārši aizraujoši. Pēdējos gados sakritis, ka galvenais režisora darbības virziens ir izrādes bērniem un jauniešiem. „Pirmkārt, tas ir nenormāli interesanti!” saka Leons. „Latvijā tas ir pilnīgi neuzarts lauciņš. Ja vēl ir izrādes līdz apmēram desmit gadu vecumam, tad tālāk jau ir pilnīgi tukša vieta. Man pulka riebj smagi vārdi, bet ar mūsu jauniešu izglītības sistēmu, kultūru ir galīgā dēlī. Paklausieties, kā mūsu bērni kontaktē viens ar otru! Viņi jau nav vainīgi, tas ir šīs sabiedrības produkts. Manuprāt, ir jādara kaut kas, lai tas tā nebūtu. Kamēr šī valsts nesapratīs, ka vajag investēt nevis dārgās mašīnās un kuģos, bet, runājot līdzībās, pašos kultūras zvejniekos, mēs dzīvosim tā, kā dzīvojam. Protams, kamēr sēdi mājās, tici tam, ko stāsta televīzijā un avīzēs, liekas, ka viss ir labi. „Tikai nesaki nevienam” apceļoja Latvijas skolas. Kad paskaties, kādi viņi ir… – manuprāt, stāvoklis nav labākais. Tāpēc vajag mēģināt kaut ko mainīt. Es ticu, ka arī teātris kaut ko te var darīt. Galvenais, nevajag runāt ar viņiem kā ar zīdaiņiem.”
Leonam simpatizē ne tikai latviešu, bet arī krievu dramaturģija – piemēram, iestudējot „Pelnrušķīti”, viņš izmantoja nevis Šarla Pero oriģinālu, bet gan Jevgēņija Švarca dramatizējumu. Jau vairākus gadus no prāta nav izgājuši Volodina „Pieci vakari”. Režisors prāto – izvēli noteikusi izcilā dramaturģija. Jaunākas paaudzes skatītājam Volodina vārds būs svešs, lai arī viņa darbi iestudēti milzum daudz reižu – pēc šī stāsta uzņemtā krievu režijas zvaigznes Ņikitas Mihalkova tāda paša nosaukuma filma, pirms vairākiem gadiem arī Jaunajā Rīgas teātrī bija skatāma režisores Māras Ķimeles versija par šo darbu.
„Nevienā brīdī neesmu baidījies no salīdzinājuma. Manuprāt, mēs, teātra cilvēki, visi ar teātri nodarbojamies, pirmkārt, sevis dēļ. Mums patīk to darīt. Lai piedod skatītājs, bet vispirms tam, ko tu dari, ir jāpatīk tev pašam. Domāju, ka gan jau būs kāds cilvēks, ar kuru jūsu domas sakritīs.”
„Pieci vakari” ir stāsts par mīlestību un tās sarežģītajiem līkločiem vienkāršu, ikdienišķu cilvēku dzīvē, neatkarīgi no laikmeta un politiskā režīma. Režisors ir pārliecināts, stāsta priekšplānā ir mīlestība, svarīgākais, kas mums ir, un tieši tādēļ neesot nozīmes izrādē mainīt Volodina varoņu dzīves telpu un laiku, proti, darbība norisinās piecdesmito gadu padomju Krievijā, toreizējā Ļeņingradā. Izrādē skan tā laika radio trokšņi un mūzika, tiesa, oriģinālu skaņu celiņu tai radījis arī Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķis Oleksijs Demčenko.
Leons saka, ka „Pieci vakari” ir spilgts piemērs tam, ka tieksme pēc ideāliem un ticība skaistajam var pacelt virs zemes. Izrādē izspēlēt šo stāstu viņš aicinājis aktierus, kolēģus Inesi Kučinsku un Egonu Dombrovski. „Galvenais, ko vēlos pateikt šajā izrādē – vajag dzīvot, nevis gaidīt „kaut kad” brīdi, bet darīt to šodien, tagad,” garos skaidrojumos neizplūst Leons. „Darbu veidoju visām paaudzēm. Protams, apzinos, ka padomju laika kultūras kodus jaunatne varētu nenolasīt, taču ceru, ka viņiem noteikti būs saprotams jūtu slānis. „Viennozīmīgi, neesmu profesionāls režisors. Vienkārši varu mēģināt realizēt savu teātra un dzīves pieredzi. Jāsaka paldies Liepājas teātrim, ka man ir iespēja to darīt.”
Taujāts par nākotnes plāniem, Leons teic, ka turpmāk cītīgi pievērsīšoties aktiera profesijai – jau pavasarī būšot interesanta loma Dž. Dž. Džilindžera jauniestudējumā. Jā, esot arī doma veidot monoizrādi, gandrīz negribīgi atklāj Leons, ne ar zilbi nepieminot, ka tai par iemeslu varētu būt gaidāmā jubileja. Viņš tikai sarkastiski nosmej, sak, vienreiz mūžā aktierim jāpamēģina kārtīgi „pakārties”! Un atklāti piebilst – patiesībā bailes no izaicinājumiem un eksperimentiem esot pārgājušas pēc trīsdesmit gadiem. „Vienkārši vēlos darīt to, kas man patīk!”
