Inventarizējam pieskārienus 0
Just labsajūtu no saviem un citu pieskārieniem. Šķiet tik vienkārši, mēs jau to darām! Taču – vai patiesi pazīstam sevi, zinām, kāda pieskaršanās tīk vislabāk? 36,6 °C veic eksperimentu, kura dalībnieki mācās apzināties, apgūt vēl nezināmo, paplašināt patīkamo sajūtu komforta zonu.
Uz tikšanos ar eksperimenta vadītāju psihoterapeitu Valdi Briedi ierodas pāris – Kristīne Kažoka un Pēteris Grinfelds. Viņa ir friziermeistare, puisis strādā būvniecībā, abi ir kopā nepilnu gadu. Eksperimentā gatavi piedalīties, jo vēlas tvert dzīvi krāšņi, būt atvērti negaidītiem piedāvājumiem.
Viņus pārsteidz jau pirmais psihoterapeita teikums – jāpēta sava attieksme pret pieskārienu, izjūtas, ko tas sagādā pašam. Abi domājuši, ka būs vien jāsagādā patīkami pieskārieni otram.
Eksperiments ilgst desmit dienas, tā laikā jāizzina sava sajūtu gamma, gan skarot dažādus priekšmetus, gan sevi un, protams, partneri.
Glāsts kā dakteris
“Pieskāriens ir bioloģiska nepieciešamība, viena no mūsu svarīgākajām pamatvajadzībām. Lielai daļai cilvēku iespējams konstatēt taktilo jeb taustes sajūtu deficītu. To var salīdzināt pat ar badu vai slāpēm – tik ļoti nepieciešami. Esam izslāpuši pēc pieskārieniem, ciešam no to trūkuma,” skaidro Valdis Briedis.
Pieskāriens ir pirmā informācija, pirmā valoda, ko saņemam, vēl nedzimuši. Bērniņš instinktīvi uztver mammu kā savu ādu. Kad viņa pieskaras vēderam, tā ir ziņa bērnam – esi ļoti gaidīts, vajadzīgs un svarīgs.
Ja ultrasonogrāfijas laikā lūkojas monitora attēlā, var ieraudzīt, kā mazulis sakustas tieši tai brīdī, kad mīloši paglāsta punci.
No bērna agrīnās pieredzes atkarīgs, kā viņš spēs pieņemt sevi tālākā dzīvē, kā reaģēs sarežģītās situācijās, kā pratīs veidot tuvas attiecības. Tātad, ja bērnībā nav pietiekami saņemti tuvinieku pieskārieni, dzīves kvalitāte var tikt bojāta.
Pieskāriens atjauno saikni starp apziņu un ķermeni, nodrošinot labsajūtu, psihisko un fizisko veselību. Ne velti jebkurā senajā medicīnas sistēmā viens no svarīgiem ārstēšanas veidiem bija masāža.
Pieskārienu terapiju izmanto ne tikai psihoterapijā vai ķermeniski orientētā terapijā, bet arī ieilgušu hronisku slimību ārstēšanā.
Pat viegls glāsts pastiprina oksitocīna izdalīšanos. Šis hormons stimulē fizioloģiskās reakcijas, kas mazina stresa līmeni. Tātad kļūstam mazāk jutīgi spriedzes situācijā, vieglāk pārvarēt trauksmi. Ja pieskaras mīlošs cilvēks, efekts ir vēl spēcīgāks.
Zinātnieki ir apstiprinājuši: pieskāriens ārstē. Ar laboratoriskām metodēm konstatēts – pat viegli saņemot un paturot plaukstu, pierimst paātrināta sirdsdarbība un pazeminās asinsspiediens.
Savukārt, ja ir pieskārienu deficīts, orgāni un sistēmas var vairs nestrādāt harmoniski. Iespējami sirdsdarbības traucējumi, asinsvadu spazmas, asinsspiediena svārstības, var paaugstināties cukura līmenis asinīs.
Taču nozīme ir ne tikai pašam pieskārienam. Svarīgi, kurš to sniedz. Ja nepatīkams cilvēks, var sabojāties ne tikai oma, bet arī pašsajūta. Receptori ziņo smadzenēm – pieskaras ienaidnieks, jāsargās…
Ir novērots – ja bieži nākas būt saskarsmē ar dusmīgiem cilvēkiem, ir daudz lielāka iespējamība sasirgt ar asinsrites kaitēm, iedzīvoties neirozē.
Patīk, nepatīk…
Dienvidu zemēs ir tradicionāli, satiekot kādu, cieši apskaut un samīļot. Latviešu kultūras tradīcijās tas īsti nav pieņemts. Tādēļ prieks par mūsu jauniešiem, kuri tā dara, sirsnīgi apkampjas. Interesanti, ka tas iepatīkas arī citiem, “apskaušanās kultūras teritorija viļņveidīgi plešas platumā”.
Ir lasīts, ka katram dienā esot nepieciešami vismaz seši līdz astoņi apskāvieni, bet divpadsmit skavas spējot pasargāt no psiholoģiskas krīzes. Valdis Briedis skaidro citādi – katram ir individuālā deva, ko spēj noteikt tikai pats cilvēks. Turklāt šī vajadzība ir mainīga, cikliska. Ideālais variants: cik vajag, tik varu saņemt.
“Galvenais, lai pieskārieni vispār būtu. Tomēr tikai pats var saprast – tas tīk, bet tas nē. Tādēļ ir vērts pētīt. Kādas ir manas robežas – kas pieņemams, bet kas izraisa pretestību? Kāds ir cilvēku loks, kam pieskaros un kam ļauju to darīt? Iznāk tāda kā pieskārienu inventarizācija.
Droši vien būsiet ievērojuši – ja ir slikts garastāvoklis, negribas, lai vispār kāds nāk klāt, kur nu vēl apskauj vai glāsta. Tomēr arī tādā brīdī var palīdzēt partneris, ar kuru ir labas, emocionālas attiecības – neuzbāzīgi pieskaroties. Ātri vien pamanīsiet, ka pašsajūta uzlabojas.
Nereti, pārī dzīvojot, pārsvarā rūpējas par otru, bet aizmirst par savu labsajūtu. Taču tad var iznākt tā: ir slikti, otrs to sajūt un arī sajūtas nelāgi, taču uzskata, ka tā ir viņa nelabā jutoņa. Galarezultātā abiem slikti.
Ja katrs spēs parūpēties par savu labsajūtu, būtiski kāpināsies pāra kopīgā labsajūta.”
EKSPERIMENTA NORISE Uzdevumi katram atsevišķi 1. Izpētīt dažādus priekšmetus: grubuļainus, gludus, smagus, vieglus, cietus, mīkstus, sausus, mitrus, siltus un aukstus. Atlasīt piecus, kas rada patīkamākās sajūtas. Izmēģināt dažādus pieskārienus šiem priekšmetiem: ar pirkstgaliem, plaukstām, citām ķermeņa daļām. Atlasīt vistīkamākos. 2. Pētīt dažādus pieskārienus, kam ir sociāla funkcija, piemēram, rokasspiediens vai uzsitiens uz pleca. Ieteikums: izvēlēties cilvēkus, ar kuriem jūtas droši. 3. Pieskārieni sev * Mēģina iespējami sīki izpētīt savu ķermeni. Pieskaras dažādā veidā un intensitātē gan ar pirkstu galiem, gan plaukstu. Pieraksta patīkamās sajūtas. * Atkārto pētījumu vismaz piecas reizes dažādos garastāvokļos un atšķirīgos noguruma vai labsajūtas brīžos. Ja uzpeld kādas atmiņas, pieraksta tās. Kopīgie uzdevumi 1. Priekšmetu pētīšana * Katrs noliek uz galda savus atlasītos priekšmetus. Ja kāds ir abiem vienāds, to aizvieto ar citu patīkamāko. * No partnera priekšmetiem izvēlas vienu – vistīkamāko pēc izskata. Tur rokās, aizver acis un koncentrējas uz labajām sajūtām, ko rada šis priekšmets, ļaujas tām. Mēģina noķert mirkli, kad tīkamās sajūtas izgaist. Sajusto iespējami tēlaini izstāsta partnerim. * No priekšmetiem, kas atrodas uz galda, atrod pāri savam priekšmetam. Pastāsta partnerim, kādas sajūtas saista abus priekšmetus. * Apmainās ar priekšmetiem. Piefiksē savas sajūtas un pastāsta partnerim, analizējot, kas tajās ir līdzīgs un kas atšķirīgs. * Pastāsta partnerim, kā mainās labsajūta, mainot pieskārienu intensitāti un spēku. 2. Pieskārieni partnerim * Ar dažādiem pieskārieniem izpēta sajūtas, kas rodas, skarot partnera ķermeni. Nesarunājas, vienkārši bauda. * Atkārto pētījumu vismaz piecas reizes dažādos garastāvokļos un dažādos noguruma vai labsajūtas brīžos. Pieraksta novērojumus. Ja uzpeld kādas atmiņas, pieraksta tās. Piebilde: pētījuma laikā vēlams no dzimumakta atturēties. * Tas, kuram pieskaras, arī brīvi bauda savas sajūtas un pēc tam pieraksta. Tāpat atmiņas, kas šajā laikā, iespējams, uzpeld. * Apmainās lomām, vēlreiz veicot pirmos divus uzdevumus. * Pēc tam stāsta viens otram par savām sajūtām – kā mainījās labsajūta atšķirīgā pieskārienu intensitātē gan aktīvajā, gan pasīvajā pozīcijā. * Pēc šāda apjomīga pētījuma iegūsim ķermeņa sajūtu karti.
|
Kļuvu atkarīga no masāžas
“Ikdienā mums ar Pēteri pieskārienu netrūkst. Taču eksperimenta laikā par šo tēmu aizdomājos daudz vairāk,” tā Kristīne Kažoka.
– Domāju, ka eksperimentā būs jāprāto, kā sniedzu pieskārienus otram, bet izrādījās – jāanalizē savas sajūtas. Tas bija grūtāk. Nācās domāt it kā ačgārni.
Sāku ar priekšmetu apzināšanu. Zināju, kas man nepatīk – ja raupjš samta dīvāns pieskaras kailai ādai, ja putuplasts švīkst pirkstos. Arī saldējuma kociņa faktūra, tāpēc parasti tādu fasējumu nepērku.
Taču – kas man patīk?
Par savējo atzinu tīkami smagnēju auduma bruņurupuci, kas pildīts ar smiltīm. Koka matu suku. Vēsu akmentiņu. Zīdu – jo maigs pieskāriens ķermenim. Patīk gan zīda apģērbs, gan gultasveļa. Atklāju, ka man tīk arī ķēdīšu kaklarota ar daudz daudz spalvām.
Daži priekšmeti bija favorīti mums abiem. Taču ne visi… Pēteris izvēlējās nazi, man tas galīgi nebija pieņemams. Pieskaroties kļuva pat baisi, uzreiz atrāvos. Tāds auksts metāls… Sapratu, ka vieni un tie paši priekšmeti var izraisīt atšķirīgas emocijas.
Pieķēru sevi, ka esmu sākusi visur apčamdīt priekšmetus – darbā, ciemos pie draugiem, restorānā. Pataustu un aizdomājos – kā tagad jūtos?!
Nekad nebiju mēģinājusi sajust priekšmetus ar dažādām ķermeņa daļām. Turklāt vēl atšķirīgos garastāvokļos. Tas lika vairāk aizdomāties par pieskāriena niansēm, iedziļināties to nozīmē.
Tomēr pat vistīkamākā priekšmeta pieskaršanās nepārspēj sajūtu, ko rada tuva un mīļa cilvēka rokas. Tas ir tūkstoš reižu patīkamāk!
Agrāk Pēterim bija ļoti īss griezums, nemaz nezināju, cik patīkami ir ielaist pirkstus viņa matos. Uzzināju, ka man sagādā baudu masēt galvu, ieslīgt matos, čubināt. Man patīk, kā šādā brīdī jūtos.
Ja esmu nogurusi, patīkamāka ir stingra pieskaršanās ar plaukstu. Tādos brīžos Pēteris izmasē man pēdas.
Sapratu, ka ir arī reizes, kad negribas nekādus pieskārienus. Tas gadās reti, tomēr reizēm esmu nelāgā omā. Viss kaitina, arī mierinoši glāsti. Gribas tikai ielīst siltā vannā, lai visapkārt viļņojas ūdens.
Šķita jokaini, ka arī darbā nācās meklēt tīkamu pašsajūtu. Strādājot parasti koncentrējos tam, kas iepriecina klientu. Cilvēks atnāk sakārtot matus, lai atslābinās, bauda šo brīdi.
Ievēroju, ka diezgan daudzi ļaudis ir visai noslēgti, neizrāda savas emocijas. Taču gadās klienti, kuri tās pauž visai skaļi, beigās vēl metas sabučot un samīļot. Iekšēji mazliet saraujos, lai gan apzinos, ka tas ir prieks par to, ka esmu skaisti safrizējusi.
Man ir sava komforta zona. Ja svešs pienāk par tuvu, uzreiz gribas atrauties.
Savējo lokā gan vienmēr apkampjamies, īpaši, ja sen neesam tikušies. Mūsu Portugāles draugi kampjas vēl trakāk, sabučojas pat trīs reizes. Tas šķiet jauki un mīļi.
Ko ieguva eksperimentā? * Vēlreiz pārliecinājos, ka Pēteris pēc dabas ir mīļāks nekā es. Man gribētos paplašināt savu komforta zonu. Mēģinu pārvarēt barjeru sevī, kļūt atraisītāka, sirsnīgāka. * Atradām jaunus veidus, kā gūt labsajūtu. Veikalā izpētījām dažādus masāžas priekšmetus. Iegādājāmies speciālu galvas ādas masētāju, tas lieliski palīdz atslābināties.
|
Vērtē eksperimenta vadītājs Valdis Briedis
Patiess prieks par Kristīnes un Pētera sirsnīgo iesaistīšanos eksperimentā. Pirmajā sarunā pat nodomāju: tik jauki un atklāti jaunieši, viņi droši vien tāpat jau spēj labi justies. Tādēļ vēl lielāks prieks par viņu atklājumiem. Gribu novēlēt Kristīnei un Pēterim nezaudēt pētnieka garu un vienmēr atrast jaunas sajūtas, ar ko bagātināt dzīvi.
Izrādījās, ka grūtākais ir sākt ar savu labsajūtu. Jā, pieaugot liela daļa no mums aizmirst bērnībā pašsaprotamo – ka jārūpējas par sevi. Taču attīstībai nepieciešamā enerģija ir atkarīga no tā, cik droši vai nedroši jūtamies dzīvē.
Naža pārsteigums
Pēteris Grinfelds atzīst – nav domājis, ka būs grūti pētīt tik ikdienišķu parādību kā pieskārieni. Piepūli prasījusi pievēršanās tam, kā jūtas pats. Bija vairāk pieradis domāt par to, lai Kristīnei labi.
– Līdz eksperimentam pieskārieniem nepievērsu īpašu uzmanību, vienīgi tad, ja gadījās kas nepatīkams.
Priekšmetus noteikti nekad nebiju pētījis. Tagad mājās visus pārcilāju. Šis man neizsauc nekādas emocijas, šis arī ne… kamēr beidzot manas maņas iesaucās – jā, ir īstais.
Labprāt cilāju dažāda lieluma gliemežvākus, liku tos pie ādas. Interesantas emocijas pārņēma, svārstot saujā sudraba monētu. Tāds smagums, vēsums. Nevaru pateikt kāpēc, bet – patīkami.
Lielu pārsteigumu man pašam (kur nu vēl Kristīnei!) izraisīja viens izvēlētais priekšmets. Nazis! Paņēmu to rokās un piepeši sapratu – man patīk. Tāds vēss un ass. Vēl labāk, ja pieskāros ķermenim, novilku gar ādu. Piepeši atcerējos, ka bērnībā krāju nazīšus. Taču tolaik tos izvēlējos pēc izskata. Tagad valdzina vēsais asmens. Ne tik ļoti, ja nazis rokās sasilis.
Ar akmeni ir gluži pretēji: tīkamāks šķiet plaukstās sasildītais.
No Kristīnes priekšmetiem izvēlējos koka matu suku ar noapaļotiem zariņiem. Izpētījām, ka to var izmantot arī ķermeņa masēšanai. Sajūtas aprakstīt grūti, taču nenoliedzami tās bija labas.
Sociālajā vidē citiem pieskaros maz. Vienīgi rokasspiedienā. Ja kāds dod ļenganu roku, vāri paspiež, man uzreiz mainās viedoklis par šo cilvēku. Uzskatu, ka jāsasveicinās stingri un īsi, tā piedien vīrietim.
Nekad nebiju aizdomājies, kā ir, ja pieskaros sev. Izrādījās, ka masēt sev galvu ir pat ļoti jauki! Vienīgi – šī labā sajūta, prieks ātri izbeidzas. Citādi, ja to dara otrs.
Īpašas atmiņas neuzpeldēja, vienīgi, taustot ceļgalu, prātā nozibēja, kā to traumēju.
Aizrautīgi pildījām kopīgo uzdevumu – pieskarties otram, domājot par savām sajūtām.
Uzskatu, ka mans pieskāriens var patikt vien tad, ja man pašam tas tīkams.
Atklāju, ka emocijas ir spēcīgākas, ja čubinās ap mani, taču prieks lielāks, ja es glāstu, masēju, mīļoju Kristīni. Manējam pievienojas viņas prieks.
Esmu dzirdējis, ka citiem pāriem ir tā: viens uzstāj, ka pamasēs muguru tikai tad, ja otrs atbildēs ar to pašu… Mums tā nav. Ir jāmāk dot, neņemot vērā to, vai saņemsi pretī.
Ko ieguva eksperimentā * Jo vairāk iedziļinājos, jo vairāk sajutu. * Vairāk uzzinājām viens par otru. Bija interesants piedzīvojums.
|
