Mantinieks manto ne tikai mantu, bet arī aizgājēja parādus 1
Par mantojumiem žurnālā esam rakstījuši visdažādākajos aspektos, bet vienu būtisku aspektu, ko daudzi tomēr piemirst, šoreiz atgādinām īpaši – mantinieks manto visu mantu, arī aizgājēja parādus.
Lai iegūtu mantojumu, personai jāizsaka griba to pieņemt. Mantojumā ietilpst pilnīgi visa aizgājēja atstātā kustamā un nekustamā manta, tostarp visas aizgājēja parādu saistības. Tas nozīmē, ka atbilstīgi Civillikuma 707. panta regulējumam mantojuma atstājēja kreditoriem ir jāvēršas ar saviem prasījumiem pie mantinieka, kuram, ja no mantojuma nepietiek, jāsamaksā parādi no savas paša mantas.
Lai novērstu šādu situāciju un atsvabinātos no pienākuma atbildēt par svešiem parādiem, pirms mantojuma pieņemšanas ieteicams izmantot Civillikuma 708. pantā nostiprinātās inventāra tiesības, proti, likumā noteiktajā termiņā sastādīt visa mantojuma inventāru. Tādējādi ar inventāra tiesībām tiek aizsargātas mantinieku intereses, un ar šīm tiesībām saprot iespēju pirms mantojuma pieņemšanas iepazīties ar mantojuma sastāvu. Mantinieks šādu iespēju var izmantot neatkarīgi no tā, vai viņš aicināts mantot sakarā ar likumu, testamentu vai līgumu. Būtiski, ka aizbildņi, aizgādņi un citi mantinieka vietnieki ir tiesīgi pieņemt mantojumu tikai ar inventāra tiesībām.
Mantiniekam, kurš grib izlietot inventāra tiesības, ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tam, kad saņemtas ziņas par mantojuma atklāšanos, jāvēršas pie notāra ar lūgumu uzdot sastādīt inventāru tiesu izpildītājam pēc Civilprocesa likuma noteikumiem, vai likumā norādītajos gadījumos – bāriņtiesai. Ja mantojums ir plašs, sarežģīts un inventāra sastādīšanai vajadzīgs ilgāks laiks, notārs pēc mantinieku lūguma var šo termiņu pagarināt, bet ne ilgāk par vienu gadu.
Civillikuma 711. pantā noteikts, ka mantinieks, kurš pieņēmis mantojumu ar inventāra tiesībām, atbild par mantojuma atstājēja parādiem un citiem prasījumiem tikai šā mantojuma apmērā, turklāt viņam ir tiesības atvilkt no tā vajadzīgās summas mantojuma atstājēja apbedīšanai, inventāra sastādīšanai un citiem tiesu izdevumiem. Viņa paša prasījumi neizbeidzas, bet tos nolīdzina no mantojuma, ņemot vērā to priekšrocības.
Īpaša uzmanība jāpievērš Civillikuma 710. pantam, kas nosaka: kamēr mantinieks sastāda inventāru, kreditori un legātāri (ja kādam ir novēlēts nevis viss mantojums, ne arī daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu un to, kam tas novēlēts, par legātāru) nevar vērst pret viņu savus prasījumus, un viņu prasību noilgums uzaicinājumā noteiktajā termiņā apstājas.
Civillikuma 136. pants paredz: ja viens no laulātajiem mirst, pārdzīvojušais laulātais kļūst personīgi atbildīgs par visiem mantas kopībā ietilpstošās mantas parādiem neatkarīgi no mirušā laulātā mantinieku atbildības. Taču pārdzīvojušais laulātais var aprobežot savu atbildību par minētās mantas parādiem ar to, ko viņš ieguvis no mirušā laulātā kā mantojumu, ievērojot noteikumus par mantojuma pieņemšanu ar inventāra tiesībām.
