Invazīvo krokaino rozi ierobežos ar vidi saudzējošām metodēm 11
Krokainās rozes, kuras tautā bieži mēdzam dēvēt arī par mežrozītēm, ir Tālo Austrumu reģiona suga, kas plaši ieviesta, kultivēta un vietām pārgājusi savvaļā visā pasaulē. Latvijā krokainā roze aktīvi paplašinājusi izplatību pagājušā gadsimta vidū, tajā skaitā kāpu nostiprināšanai, un ātri vien ņēmās iekarot sev “dzīves telpu”, nomācot mūsu pašu dabīgās ekosistēmas. AS “Latvijas valsts meži” (LVM) speciālisti šogad iepazina zviedru pieredzi šīs invazīvās sugas ierobežošanā, tomēr Latvijā tas tiks darīts ar daudz maigākām, dabai draudzīgām metodēm.
LVM vides projektu vadītāja Ieva Rove stāsta, ka Latvijā krokainās rozes ierobežošanas metodes plānots testēt “LIFE-IP LatViaNature” projekta ietvaros Ziemupē nākamo sešu gadu laikā. Šī teritorija izraudzīta, jo tajā krokainā roze Rosa rugosa nomāc Latvijā ārkārtīgu retas, dabiskas un vizuāli eksotiskas augu sugas – jūrmalas zilpodzes Eryngium maritimum – audzes, kas Latvijā retumis konstatēta tikai atklātās Baltijas jūras piekrastē. Stāstot par krokainās rozes ienākšanu Latvijā, Ieva Rove teic, ka savulaik šie augi tikuši stādīti parkos, gar taciņu malām apmeklētāju plūsmas regulēšanai, kāpās un dārzos. Rozes izplatību sekmē arī putni, ēdot un pārnēsājot tās sēklas.
“Krokainā roze ir ļoti dzīvelīga, tā aug barības vielām nabadzīgās augsnēs, pat kailās smiltīs, turklāt šī auga saknes patiešām ir ļoti pamatīgas, tās mēdz būt pat sešus metrus garas un līdzinās trosēm. Kopā ar kolēģi Papē izmērījām to garumu, pie mums Latvijā tās sasniedz četrus metrus,” tā Ieva Rove.
Invazīviem augiem nav obligāti jābūt indīgiem…
“Invazīvs” tulkojumā no angļu valodas nozīmē “agresīvs, uzbrūkošs”, tās ir svešzemju sugas, kas nonākušas jaunā, sev piemērotā vidē, sāk strauji vairoties un izplatīties, tā nodarot kaitējumu vietējām ekosistēmām. Viena no sabiedrībai zināmākajām invazīvo augu sugām Latvijā ir Sosnovska latvānis Heracleum sosnowskyi, kuru pagājušā gadsimta vidū no Kaukāza republikām šeit ieveda kā vērtīgu lopbarības augu. Taču ja latvāņa sula ir fototoksiska un, nonākot saskarsmē ar ādu, izraisa apdegumu, uztūkumu un ilgi nedzīstošas čūlas, tad krokainā roze cilvēkam nekādu skādi nenodara. Tā ir vizuāli skaista, un tās augļi izmantojami uzturā gan svaigā, gan konservētā, gan kaltētā veidā. Piemēram, Zviedrijā pret krokainās rozes ierobežošanu ļoti asi iestājās dāmas, kuras no tās augļiem gatavoja mājas liķieri un tējas… Tādēļ likumsakarīgs šķiet jautājums, ko gan Rosa rugosa tādu “nogrēkojusies”, ka tās ierobežošana jau kļuvusi par akūtu nepieciešamību?
“Visa bēda tā, ka šī roze nomāc dabisko augāju, un ne tai blakus, arī zem tās citi augi neaug. Ir tikai rozes lapas, un smiltis un kāpu dabiskais augājs izzūd,” stāsta Ieva Rove. Līdz ar to krokainā roze ir tajā pašā invazīvo sugu sarakstā kā latvānis. “Tā Latvijas florai ir sveša suga, savā uzvedībā agresīva. Ja svešajai sugai nav dabisko ienaidnieku vai kādu regulējošo faktoru, tā ļoti ātri var savairoties un pārņemt plašas teritorijas. Uztraukumam ir pamats arī saistībā ar klimata izmaiņām. Mainās temperatūra, mitruma apstākļi, un šīs sugas paliek aktīvākas. Piemēram, cilvēki pamanījuši, ka Latvijā arvien vairāk izplatās arī Kanādas zeltslotiņa jeb zeltgalvīte Solidago canadensis. Runa jau nav tikai par augiem vien. Kolēģi zoologi stāsta, ka arī jūrā parādās svešās sugas,” teic LVM vides projektu vadītāja.
Jāatzīmē, ka dzīvotspēja krokainai rozei ir tiešām apbrīnojama. Piemēram, tās augļi var dreifēt jūrā vairākus mēnešus ilgi un saglabāt dīgtspēju, līdz tie tiek izskaloti krastā. Ieva Rove gan min, ka tāda spēja piemīt praktiski visiem pludmales un kāpu augiem, jo tādējādi daļa no tiem izplatās.
Zviedrijā pat noraka un pārsijāja kāpas
LVM ar latvāņu ierobežošanu strādā jau gadiem ilgi, bet sākot no 2020.gada “LIFE-IP LatViaNature” projekta ietvaros uzņēmums uzsācis arī darbu pie krokainās rozes ierobežošanas metožu testēšanas. “Zviedrijā aptaujājām kolēģus, kuri ir strādājuši ar šo augu, un kuriem ir jau vairāk nekā divdesmit gadu ilga pieredze krokainās rozes ierobežošanā. Zviedrijā piekrastēs vērojami vienlaidus rožu klājumi. Šāda situācija izveidojās, jo Zviedrijā šī roze vietām jūras piekrastē tika mērķtiecīgi stādīta, lai kāpās, valsts robežas tuvumā, labāk varētu slēpties karavīri. Mums tik mērķtiecīga stādīšana nekad nav bijusi, un līdz ar to mums situācija arī nav tik akūta,” stāsta Ieva Rove.
Zviedru vides speciālisti uzskata, ka vienīgais veids šī auga ierobežošanai ir tā sakņu pilnīga izrakšana. Pēc Ievas Roves teiktā, tā ir absolūti ekstrēma pieeja, kurai Latvija nav gatava un kādu tā noteikti nerealizēs.
“Zviedru kolēģi raka šīs rozes laukā ar ekskavatoru, un šajā sakarā viņiem bijusi arī patiešām ļoti smaga komunikācija ar sabiedrību. Dziļākais rakums kāpās šī auga sakņu pilnīgai izvākšanai bija seši – septiņi metri, jo, kā jau teicu, šīs rozes ir ļoti dzīvīgas, un, ja kāds saknes gabaliņš ir saglabājies, tās atkal ataug atpakaļ. Vēl viena problēma bija tā, ka zviedri gadiem ilgi uz kāpām ir likuši jūras aļģes, lai padarītu šo smilti barības vielām bagātāku, un arī tas ļāva šīm rožu audzēm arvien vairāk attīstīties, jo bija pieejamas barības vielas. Tādēļ zviedru kolēģi pēc šo augu izrakšanas pārsijāja visu izrakto smilts materiālu, lai atrastu un izņemtu pat sīkāko saknes gabaliņu. Pēc tam viņi šīs pārsijātās smiltis lika atkal atpakaļ un burtiski būvēja to kāpu atkal no jauna – vai nu tādu, kāda tā bijusi, vai savādāku pēc formas.
Šāda pieeja attaisnojās, jo divu gadu laikā tā kāpa apauga ar dabisko kāpu augāju, un nezinātājs pat nepateiks, ka šī kāpa bijusi pārrakta. Ja kāda krokainās rozes saknīte tomēr bija palikusi, tad pēc kādiem diviem līdz pieciem gadiem tā aug atkal no jauna, bet tad ir vienkāršāk šo augu iznīcināt – nocirst/nopļaut vai izraut. Vēl zviedri ir sākuši šīs vietas noganīt – ar kazām, aitām vai liellopiem. Mums Latvijā tādu tradīciju nav, tomēr Zviedrijā gūtā pieredze bija ļoti vērtīga un kalpo kā lielisks iedvesmas un pieredzes avots,” pauž Ieva Rove.
Ierobežošanas pasākumi – mērķēti un akurāti
Latvijā tik ekstrēmas metodes krokainās rozes ierobežošanai netiks piemērotas, jo mūsu situācija tomēr ir savādāka. LVM vides projektu vadītāja stāsta, ka šobrīd projekta īstenošanai izraudzīta Ziemupe, un 2023.gads būs plānošanas gads, kā arī tiks informēta sabiedrība par to, kādēļ šim skaistajam augam nedrīkst ļaut nekontrolēti izplatīties un pārņemt kāpas “savā ziņā”. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka atsevišķi rožu ceri kāpās tiks izrakti vidi maksimāli saudzējošā veidā. “Tāpat būs arī pļaušana, mēs novājināsim rozīti to regulāri nopļaujot, aizvācot nopļauto materiālu, bet pašu vietu, kur tā augusi, piededzinot ar speciālu gāzes degli. Vēl iespējams pēc rozes nopļaušanas to vietu apsegt ar gumijotu plēvi, lai to sakņu sistēmu izsautētu. Tā kā Latvijā nav prakses likt uz kāpām jūras aļģes, tad arī šī smilts nav barības vielām bagāta, rozes saknēm nebūs no kā baroties, un tā var iznīkt. Tā būs maigāka attieksme gan pret kāpu, gan vidi. Viss tiks darīts ļoti mērķēti un akurāti, jo kāpās Ziemupē aug arī citi reti augi, tai skaitā jūrmalas zilpodzes. Tādējādi šo rozīti nīcinot, mēs saglabājam dzīvotni tiešām retam augam un retām tikai piejūras kāpās atrodamām augu sabiedrībām,” stāsta Ieva Rove.
Projekts “Natura 2000 aizsargājamo teritoriju pārvaldības un apsaimniekošanas optimizācija” (LIFE19IPE/LV/000010 LIFE-IP LatViaNature) tiek īstenots ar Eiropas Savienības LIFE programmas un Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu un tā mērķis ir pilnveidot dabas aizsardzības sistēmu Latvijā. “LIFE-IP LatViaNature” projekta laikā plānots izstrādāt inovatīvas un piemērotas pieejas aktuālu dabas aizsardzības jautājumu risināšanā un ieviest Natura 2000 teritoriju prioritāro rīcību programmu, tādējādi nodrošinot Eiropas Savienības nozīmes biotopu un sugu labvēlīgu aizsardzības stāvokli Latvijā. Projektu paredzēts īstenot līdz 2028. gadam.
