Lai nokārtotu invaliditātes “papīrus”, pašam nav jāstājas ārstu komisijas priekšā 11
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai nokārtotu invaliditātes “papīrus”, pašam nav jāstājas ārstu komisijas priekšā. Nepieciešamos dokumentus var iesniegt vai nosūtīt uz kādu no Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas reģionālajām nodaļām Rīgā, Gulbenē, Rēzeknē, Daugavpilī, Jēkabpilī, Jelgavā, Valmierā, Kuldīgā un Liepājā.
Ik gadu ekspertīzes ārsti izskata tūkstošiem iesniegumu par invaliditātes piešķiršanu vai pagarināšanu.
Dokumentiem jābūt kārtībā
“Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas un iekļaušanos sabiedrībā. Invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi veic cilvēkiem ar garīgās vai fiziskās veselības traucējumiem, kuru dēļ viņi, pirmkārt, pirms tam nepārtraukti ārstējušies vismaz sešus mēnešus, otrkārt, viņiem radušies stabili funkcionālie ierobežojumi, ko apliecina medicīniskie dokumenti,” skaidro Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) ārste Jeļena Aleksejeva.
“Lai veiktu invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi, vispirms jādodas pie sava ģimenes vai ārstējošā ārsta, kurš izvērtēs kā pacienta veselības stāvokli, tā funkcionēšanas ierobežojumus un, ja tas ir nepieciešams, nosūtīs pie atbilstošiem speciālistiem un uz izmeklējumiem, kā arī izsniegs nosūtījumu ekspertīzes veikšanai.”
Lai veiktu ekspertīzi, komisijā papīra formātā vai elektroniski, piemēram, portālā “latvija.lv”, jāiesniedz iesniegums un nosūtījums, kuru aizpilda ģimenes ārsts vai ārstējošais ārsts, un citi medicīniskie dokumenti, ja ārsts vai pats cilvēks uzskata, ka tie ir nepieciešami.
Nosūtījuma veidlapā ārsts norāda gan pamatdiagnozi, gan blakus saslimšanas, bet attiecīgie speciālisti – to ietekmi uz pacienta funkcionālo stāvokli.
Ja dokumenti tiek iesniegti pirmreizējai invaliditātes ekspertīzei, tiek aprakstīta visa pacienta slimības un ārstēšanas vēsture, kā arī iespējamā prognoze. Atkārtotai ekspertīzei tiek aprakstītas izmaiņas, kuras notikušas kopš pēdējās ekspertīzes veikšanas. Nosūtījumā tiek uzskaitīti arī klātpievienotie izmeklējumu un analīžu rezultāti, izraksti no slimnīcas un citi dokumenti.
“Nosūtījums derīgs divus mēnešus no tā sagatavošanas brīža, tādēļ ļoti svarīgi to, tāpat kā citus dokumentus, komisijai iesniegt laikus,” uzsver Jeļena Aleksejeva. Kad visi dokumenti nonākuši ārsta eksperta rīcībā, ja informācijas apjoms ir pietiekams un tā nav pretrunīga, ekspertīze tiek veikta bez paša iesniedzēja klātbūtnes. Balstoties uz ekspertīzes rezultātiem, tiek pieņemts lēmums – noteikt vai nenoteikt invaliditāti. Lēmumā tiek norādīts arī invaliditātes cēlonis – slimība, izņemot tad, ja noticis nelaimes gadījums darbā, gūts ievainojums, pildot militārā dienesta pienākumus, un citi līdzīgi apstākļi.
Nosaka darbspējas zaudējumu
Pieaugušajiem līdz oficiālajam vecuma pensijas piešķiršanas brīdim (šogad tie ir 64 gadi un seši mēneši) tiek noteikta arī invaliditātes grupa, izvērtējot funkcionālos ierobežojumus un to smaguma pakāpi, kā arī nosakot darbspēju zaudējuma procentus. Ja darbspēju zaudējums ir 25–59% robežās, tiek noteikta 3. invaliditātes grupa, ja 60–79% – 2. invaliditātes grupa, bet no 80 līdz 100% – 1. invaliditātes grupa. Ja invaliditāti piešķir cilvēkam, kurš jau ir devies vecuma pensijā, darbspēju zuduma procenti netiek noteikti.
Invaliditāti nosaka uz noteiktu laiku vai bez atkārtotas ekspertīzes veikšanas termiņa uz mūžu. Sākot no 18 gadu vecuma, to nosaka uz sešiem mēnešiem, vienu, diviem vai pieciem gadiem,” stāsta Jeļena Aleksejeva. Uz mūžu invaliditāti nosaka tad, ja cilvēkam ir anatomiski defekti vai veselības traucējumi, kuri minēti Ministru kabineta noteikumos par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanu, piemēram, zaudēta ekstremitāte, aklums vienā vai abās acīs, ievietota sirds vārstuļu protēze.
Cilvēkam, kuram uz kādu laiku noteikta invaliditāte un darbspēju zaudējums, ir tiesības jebkurā laikā lūgt atkārtotu ekspertīzi, ja viņa veselības stāvoklis ir ievērojami pasliktinājies un tā dēļ ikdienā radušies stabili funkcionēšanas ierobežojumi.
Līdz ar lēmuma par invaliditāti pieņemšanu komisija sniedz arī atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību un transporta pabalsta saņemšanai, bet, lai saņemtu asistenta pakalpojumu, īpašs VDEĀVK atzinums nav nepieciešams – jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā. Cilvēki ar 1. un 2. invaliditātes grupu atbrīvoti no valstī noteiktās pacienta iemaksas par vizīti pie ārsta un arī par rehabilitāciju, plānveida operācijām, analīzēm un diagnosticējošiem izmeklējumiem medicīnas iestādēs un ārstu praksēs, kas noslēgušas līgumu ar Nacionālo veselības dienestu. Tiem, kam noteikta 1. grupa, pienākas arī valsts apmaksāta ģimenes ārsta vizīte mājās, bet tad, ja tā piešķirta psihisko un uzvedības traucējumu dēļ, – arī zobu ekstrakcija (raušana).
Ja invaliditāte ir novēršama
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija veic arī prognozējamas invaliditātes ekspertīzi, ja nepieciešams, iesaka ģimenes vai ārstējošajam ārstam nosūtīt cilvēku uz papildu izmeklēšanu, kā arī sniedz ieteikumus sociālās un profesionālās rehabilitācijas pasākumu iekļaušanai rehabilitācijas plānā. Prognozējama invaliditāte ir slimības vai traumas radīti funkcionēšanas ierobežojumi, kuru dēļ var rasties invaliditāte, ja vien cilvēks nesaņem nepieciešamos ārstniecības un rehabilitācijas pakalpojumus.
To nosaka uz noteiktu termiņu – no sešiem mēnešiem līdz gadam. Kad prognozējama invaliditāte noteikta, ģimenes vai ārstējošā ārsta pienākums ir izstrādāt individuālo rehabilitācijas plānu, lai novērstu invaliditātes iestāšanos, kurā iekļauti sasniedzamie mērķi, ārstēšanas, medicīniskās, sociālās un profesionālās rehabilitācijas pasākumi un to īstenošanas termiņi. Lai saņemtu sociālās vai profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, to sniedzējam, piemēram, Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, jāiesniedz iesniegums un dokumenti rehabilitācijas plāna īstenošanai.
2020. gadā pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma veiktajā pētījumā “Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas izvērtējums” secināts, ka prognozējamā invaliditāte Latvijā tiek noteikta samērā mazam personu skaitam. Piemēram, 2018. gadā – 38, bet 2019. gadā – 44 cilvēkiem, lai gan prognoze paredz 1000 šādu gadījumu gadā. Pētījuma veicēji to skaidro ar “niecīgo valsts atbalstu un noteiktajām priekšrocībām nepieciešamo medicīnisko pakalpojumu saņemšanai”. Lai gan personām, kuram noteikta prognozējamā invaliditāte, ir tiesības prioritāri saņemt invaliditātes riska mazināšanai paredzētos pakalpojumus, praksē to īstenot ir tikpat kā neiespējami.
Invaliditāte Latvijā skaitļos
* 2014. gadā personu ar invaliditāti īpatsvars no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija 8,6%, 2016. gadā – 8,8%, bet 2020. gada beigās jau 10,5%.
* Kopā uz 2021. gada decembri uzskaitē bija 193 292 cilvēki ar invaliditāti (89 694 vīrieši un 103 598 sievietes), no tiem 51 120 strādājoši.
* Visvairāk cilvēku ar invaliditāti ir vecuma grupā no 50 līdz 59 gadiem – 40 287, un pēc 66 gadu sasniegšanas – 75 034.
* Lielākajai daļai invaliditātes noteikšanas pamatā ir vispārēja saslimšana, no specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem visbiežāk sastopami kustību, psihiskie un uzvedības traucējumi.
* 1. invaliditātes grupa piešķirta 26 736, 2. grupa – 87 967, bet 3. grupa – 81 508 Latvijas iedzīvotājiem.
* 2021. gadā VDEĀVK saņēma 65 289 iesniegumus invaliditātes ekspertīzei, no tiem 23 857 – pirmreizējai, bet 13 – prognozējamai.
* Atzinumus, kas dod iespēju saņemt dažādus atvieglojumus un sociālos pakalpojumus, 2021. gadā saņēma 44 745 iedzīvotāji ar invaliditāti, no tiem 10 788 – par īpašas kopšanas nepieciešamību, 18 408 – par medicīniskajām indikācijām vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai, 9770 – par asistenta pakalpojuma pašvaldībā nepieciešamību.
