Invaliditāte biznesam nav šķērslis 0
“Par spīti tam, ka man ir ģenētiska slimība, kas nav ārstējama, esmu konkurētspējīga darba tirgus dalībniece. Vēlos lauzt stereotipus un pierādīt, ka arī invalīdi spēj veiksmīgi strādāt,” skaidro sociālā uzņēmuma “Owa Fashion” vadītāja Natālija Jermolajeva. Šis uzņēmums nodarbojas ar apģērbu dizainu un izgatavošanu.
Sociālā uzņēmējdarbība kā nozare radusies, apvienojot biznesu un vēlmi darīt labu citiem. Nozare ir jauna un līdz šim nav bijusi reglamentēta. Šā gada 12. oktobrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Sociālā uzņēmuma likumu, kura mērķis ir radīt piemērotu vidi labas gribas uzņēmējiem. Paredzēts, ka jaunais regulējums stāsies spēkā 2018. gada 1. aprīlī.
150 sociālie uzņēmēji
“Aiz katra sociālā uzņēmuma stāv cilvēks. Viņam jābūt izpratnei par uzņēmējdarbību un vēlmei palīdzēt citiem sabiedrības locekļiem. Klasiskajā uzņēmējdarbībā galvenais dzinulis ir peļņas gūšana, taču sociālajā uzņēmējdarbībā nauda nevar būt vienīgā motivācija. Uzņēmējiem var būt dažādi sociālie mērķi: sociālās izstumtības riska grupu nodarbinātība un iekļaušana darba tirgū, dažādu sabiedrības grupu dzīves kvalitātes uzlabošana, izglītības kvalitātes un pieejamības veicināšana, veselības uzlabošana, vides, dzīvnieku un kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība,” salīdzinoši jaunās nozares būtību skaidro Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas (LSUA) vadītāja Madara Ūlande.
Sociālās uzņēmējdarbības pirmie vēstneši Latvijā uzsāka darbu pirms nepilniem desmit gadiem. Labdarības veikals “Otra elpa”, portāls “mammamuntetiem.lv”, biznesa projekts “Mammu”, kurā jaunās māmiņas ražoja un pārdeva modes aksesuārus. Gadu laikā nozare attīstījusies ne tikai galvaspilsētā, bet arī citviet Latvijā. Valstī šobrīd darbojas aptuveni 150 šāda tipa uzņēmumu.
“Cilvēku, kuri vēlas nodarboties ar sociālo uzņēmējdarbību Latvijā, kļūst arvien vairāk. Tādēļ arī bija tik būtiski, lai tiktu ieviests vienots likums. Ne tikai tiesiskās vides sakārtošanai, bet arī tādēļ, lai mūs atzītu valsts un pašvaldību iestādes,” piebilst M. Ūlande.
Sociālās uzņēmējdarbības normatīvs regulējums pasaulē nemaz neesot tik izplatīts. Tā, piemēram, Dānija, Lielbritānija un Itālija ir definējušas, ko saprot ar sociālo uzņēmējdarbību, bet mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – šī nozare nav atzīta.
Ražo apģērbus un apdrukā
Par Natāliju Jermolajevu droši var teikt – cilvēks orķestris. Jau no bērnības viņa smagi slimo, bet, par spīti tam, jaunā uzņēmēja studē un veiksmīgi vada savu biznesu. “Pirms nedaudz vairāk kā gada kopā ar mākslinieci Alisi Ādamsoni radījām dizaina apģērbu zīmolu “Owa Fashion”. Ražojam apģērbus ar ūdenskrāsu printiem. Jau kopš bērnības esmu otrās grupas invalīde. Man ir bojāti saistaudi. Ģenētiska slimība, kas nav ārstējama. Dzīvoju ar zālēm, sāpes ir nežēlīgas, jo organisms pamazām brūk kopā. Tomēr bērnībā netiku saudzēta. Mamma mani rūdīja, lika apmeklēt visus skolas pulciņus, iespēju robežās nodarboties ar fizkultūru. Protams, skolas gados bija grūti, jo bērni ir diezgan nežēlīgi. Iepriekš strādāju citā uzņēmumā un tieši tajā laikā piedzīvoju slimības saasinājumu. Galvā rosījās domas, kas notiks ar mani, ja nu gadījumā nāksies mainīt darbu. Tādēļ nonācu līdz apziņai, ka jārada kaut kas savs. Sabiedrībā pastāv stereotipi. Ne visi darba devēji ir gatavi algot darbinieku, kurš ir invalīds. Neko daudz par apģērbu apdruku nezināju, tādēļ sākumā gāja dažādi. Šogad iestājos Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultātē, kur apgūstu materiālzinātnes un dizainu. Man ir arī bakalaura grāds politikā Latvijas Universitātē un maģistra grāds Stokholmas Ekonomikas augstskolā. Mana situācija pieprasa, lai esmu konkurētspējīga darba tirgū.
Bieži vien aizspriedumi par invalīdiem ir pamatoti. Ar savu darbu vēlos rādīt piemēru. Komplektējot darbinieku kolektīvu, saskāros ar dažādām problēmām. Nereti cilvēkiem trūkst motivācijas, ir vēlme saņemt atalgojumu, bet nav vēlmes strādāt. Mēs esam radoša komanda – mikrouzņēmums. Divas šuvējas, piegriezēja, pārdevēja un es. Arī darbiniecēm tas bija izaicinājums – strādāt pie vadītājas, kurai ir veselības problēmas. Viņas zina, ka man var uznākt lēkmes un no tā nav jābaidās. Neskatoties uz to, mēs esam konkurētspējīgi tirgus spēlētāji, vienīgie Latvijā, kas strādā šādā tehnikā. Pašiem sava veikaliņa vēl nav, viss vēl priekšā. Saražoto pārdodam tirdziņos un sadarbojamies ar citiem veikaliem. Īpaši apģērbus iecienījuši tūristi, kas viesojas Jūrmalā,” savā pieredzē dalās “Owa Fashion” vadītāja.
Izdod bērnu pasaku grāmatas
“Blind Art” ir sociālais bizness, kas sniedz atbalstu neredzīgajiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. “Radošā gaisotnē kopā radām vērtīgus mākslas darbus, kurus pēcāk piedāvājam plašākai sabiedrībai. Nesen izdevām četras bērnu pasaku grāmatas, kuru veidotāji ir rakstnieki ar redzes problēmām. Pamatā strādājam ar bērniem, jo viņos ir entuziasms un izteiktāka ticība savām spējām. Kļūstot vecākam, paliek arvien grūtāk. Dzīves pieredze rada skeptisku attieksmi. Tomēr priecē, ka arī pieaugušie pamazām sāk iesaistīties mūsu projektos. Nenodarbojamies vienkārši ar labdarību, vēlamies šos cilvēkus integrēt darbā, lai gūtu pievienoto vērtību. Pierādīt, ka arī viņi var! Ar jauno likumu vēl neesmu pilnībā iepazinies, bet tas ir labi, ka tagad sociālā uzņēmējdarbība būs juridiski definēta,” savu vērtējumu izsaka Andris Hermanis, sociālā biznesa idejas “Blind Art” attīstītājs.
Tirgo saziedotās preces
Latvijā darbojas trīs labdarības veikali “Hopen”. Viens Ogrē un divi Rīgā. Tajos tirgo saziedotās preces: mājsaimniecības un interjera priekšmetus, traukus, mēbeles, sporta preces, apģērbus. Ideja par labdarības veikalu radās Ogres Trīsvienības baptistu draudzē.
“Hopen” nosaukums radies, apvienojot divus vārdus no angļu valodas: hope (cerība) un open (atvērts). “Esam atvērti cerībai. Vēlamies palīdzēt trūcīgākajai sabiedrības daļai, finansiāli atbalstot organizācijas, kas darbojas šo cilvēku labā. Īpaši rūpējoties par ģimenēm ar bērniem un kopīgi realizējot projektus, ziedojot. Salīdzinot ar tradicionālajiem veikaliem, pie mums cenas ir zemākas. Cilvēki var iegādāties nepieciešamās preces ikdienas dzīvei, nemaksājot par to ļoti dārgi. Ar savu darbu vēlamies mainīt attieksmi pret vides saudzēšanu, pārdomājot patēriņu un dodot lietām tālāku pielietojumu. Aicinām strādāt cilvēkus ar īpašām vajadzībām vai jauniešus, kuriem nav darba iemaņu, tādējādi ievirzot viņus darba tirgū. Vēlamies arī nostiprināt kristīgās pamatvērtības Latvijā. Man ļoti patīk salīdzinājums, ka sociālā uzņēmējdarbība ir kaut kas pa vidu starp Ričardu Brensonu un Māti Terēzi,” pauž Lūkas fonda padomes loceklis, “Hopen” labdarības veikalu pārstāvis Mārcis Zanerips. Viņš norāda, ka likums, kas regulē sociālo uzņēmējdarbību, nav ideāls, tajā ir kompromisi un pārāk daudz birokrātisku prasību, taču tas “sakārto spēles laukumu”.
“Es ceru, ka sociālās uzņēmējdarbības patrioti Latvijā nenobīsies no atskaitēm un uzskaitēm, kas būs jāsniedz ministrijām. Ceru, ka neviens nemēģinās šo likumu izmantot savtīgi, bet, ka tas palīdzēs cilvēkiem ar misiju padarīt mūsu valsti labāku, cilvēcīgāku un nodrošinātāku. Sociālā uzņēmējdarbība nav domāta visiem – ir jābūt aicinājumam,” piebilst M. Zanerips.
Valsts piešķir nodokļu atlaides
Jaunajā likumā noteikti sociālās uzņēmējdarbības kritēriji, definīcija, tiesiskais ietvars un atbalsta instrumenti, piemēram, uzņēmumu ienākumu nodokļa atlaide. Noteiktos gadījumos drīkstēs arī nodarbināt brīvprātīgos, kas tradicionālam komersantam ir aizliegts.
“Likums rada labvēlīgu vidi tam, lai arī valsts un pašvaldību iestādes varētu iesaistīties, sniedzot savu atbalstu. Iepriekš pašvaldības rīkojās piesardzīgi, jo juridiski sociālie uzņēmumi valstī nepastāvēja, bet tagad tiek dota zaļā gaisma,” skaidro M. Ūlande. Sociālajam uzņēmējam jānodrošina, lai viņa bizness ir dzīvotspējīgs un finansiāli stabils. Jāmaksā visi darbaspēka nodokļi un jāgūst ienākumi. Tā ir lielākā atšķirība no labdarības organizācijām, kurās tiek sniegti bezmaksas pakalpojumi.
Sociālās uzņēmējdarbības noteikumi
*Iepriekš sociālie uzņēmumi darbojās dažādās juridiskās formās (SIA, biedrības, fondi). Turpmāk visiem būs jāizvēlas SIA.
* Pašvaldības drīkst piešķirt sociālajam uzņēmumam nekustamā īpašuma nodokļa atlaides.
*Arī pašvaldības noteiktos gadījumos drīkst dibināt savus sociālos uzņēmumus darba integrācijas jomā.
*Sociālais uzņēmums drīkst savā darbā iesaistīt brīvprātīgos.
* Publiskas personas var dāvināt (ziedot) sociālajam uzņēmumam.
* Sociālā uzņēmuma mantu un finanšu līdzekļus atļauts izmantot tikai konkrētiem, statūtos noteiktiem mērķiem.
* Sociālais uzņēmums nav tiesīgs izsniegt aizdevumus, ja vien tas nav paredzēts statūtos konkrētu mērķgrupu atbalstam.
