Bet Ausmai Grabovskai, 1. grupas invalīdei, vilcienu stacijas ir tālu no mājām, tāpēc nav tik biežas nepieciešamības tās izmantot. “Pamatā iznāk braukt tikai pie speciālistiem, ārstiem, ortopēdiem. Ja kaut kur jānokļūst, tad par attiecīgu samaksu meklēju kādu, kurš aizved ar vieglo automašīnu, bet tas notiek samērā reti,” viņa pamato, kāpēc neizvēlas vilcienus. 2
Ar negatīvu pieredzi ir saskārusies Inga Kupča, kurai ir bērns ar kustību traucējumiem: “Kad bērns vēl nestaigāja, tikt uz vilcienu vienai ar bērnu bija neiespējami. Tirgus pusē vienai ar ratiem nobraukt un uzbraukt ir neiespējami. Labi, ka atliek variants šķērsot ielu pretī Centrālajai stacijai, bet tur nav ne luksofora, ne regulētas pārejas un ir augstā apmale. Jāķer moments un jāskrien pāri. Toreiz redzēju arī jaunu sievieti ratiņkrēslā ar iepirkumu maisu šķērsojot šo ielu – tā kā uzbraukt uz trotuāra nevar, tad brauca pa ielu, līdz iegriezās šķērsceliņā.”
Inga stāsta, ka lielākais murgs ir tikt uz perona ar savu piecgadīgo puisēnu: “Esmu redzējusi jaukas reklāmas, ka trīs dienas iepriekš vajag pieteikt invalīdu pacēlāju, bet nekad neesmu to darījusi, jo, pirmkārt, nezinu precīzu laiku, otrkārt, mums nevajag pacēlāju, bet kaut kā uznest somas un ratus. Uz slīpajām uzbrauktuvēm ripināties ar visu invalīdu ir nereāli, lai neaizietu tenteru tenteriem, var stumt tukšus ratus.” Lai nebūtu jāmokās pa trepēm un peroniem, viņa dažreiz aizbrauc ar pilsētas autobusu uz kādu staciju.
Lai gan VAS “Latvijas dzelzceļa” piekļuves noteikumos personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām 1.3. punktā rakstīts, ka noteikumu mērķis ir līdzvērtīgas un nediskriminējošas pārvietošanās iespējas vilcienā, tas liek domāt citādi. Persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām šos pakalpojumus var izmantot tikai deviņās dzelzceļa stacijās, kur ir pieejami mobilie pacēlāji. Kaut gan pamazām sāk ierīkot paaugstinātos peronus, vilcieni nav pielāgoti, lai vagonā varētu iekļūt un izkļūt cilvēki ar īpašām vajadzībām.
