Ints Teterovskis – diriģē emocijas un ieklausās ķermenī 0
1. Stiprināt sirdi un plaušas
Statistika rāda, ka diriģenti dzīvo ilgāk nekā citu profesiju pārstāvji. Tātad mūsu profesija ir īpaša. Esmu domājis, kas tam varētu būt par iemeslu. Diriģēšana ir fiziska nodarbe. Enerģiskās roku kustības stiprina sirdi. Pareiza elpošana ventilē plaušas.
Diriģēšana ir arī ļoti emocionāls darbs. Diriģents ilgi dzīvo, taču nosirmo… uzreiz.
Diriģēšana ir arī ļoti emocionāls darbs. Diriģents ilgi dzīvo, taču nosirmo… uzreiz.
Strādā ar jaunākiem cilvēkiem, tātad pats jūtas jaunāks. Bieži vien kora sastāvs nomainījies jau vairākas reizes, bet diriģents vēl tas pats, ar sirmo galvu.
Allaž jābūt iedvesmotājam un gudram psihologam. Nedrīkstu kā pianists dusmās uzsist pa klavierēm, ja kaut kas skan ne tā, jo mans instruments ir dzīvi cilvēki.
2. Noturēt savu balsi
Koris ir kā sabiedrības modelis. Sava balss jāiemācās perfekti, un jāspēj to noturēt kopējā dziedājumā.
Līdzīgi ir dzīvē – katram jābūt savam viedoklim, par to ir jāspēj pastāvēt. Taču jāmāk dzirdēt arī apkārtējos, jāuzklausa citus. Bet galvenais – jāsasniedz kopīgi mērķi!
3. Atpūsties sportojot
Vislabākā atpūta man ir sports. Tēvs un mamma allaž bijuši sportiski. Arī man padodas. Augumā neesmu ļoti liels, bet joprojām varu no augšas ietriekt bumbu grozā. Pēc skolas vispirms sēdos nevis pie mācībām, bet nesos braukāt ar riteni vai dzenāt futbolbumbu. Futbolu esmu daudz spēlējis, no tā man līkas kājas.
Fiziski izkustoties, atgūstu enerģiju. Tas sen zināms – jo vairāk dosi, jo vairāk saņemsi pretī.
Patīk komandas spēles. Tajās ir iespēja sadarboties, sajust partnerus. Basketbols vai futbols, vasarā – pludmales volejbols. Man visu laiku ir vēlme sportot, diemžēl regulāri nesanāk – kampaņveidīgi. Pirms diviem gadiem operēja menisku ceļa locītavā, senā trauma bija likusi sevi manīt. Pēc tam par piemērotāko atzinu pludmales volejbolu – smiltis mīkstina triecienu.
Trenažierus gan es nesaprotu. Šķiet jocīga tāda vingrošana vienatnē, pareizāk sakot – divatā ar kaut kādu dzelzi. Nav interesanti.
Sportojot pārgurstu fiziski, bet prāts atpūšas, relaksējas. Esmu iemācījies uzreiz atslēgties no domām par darbu. Nav tā, ka turpinu prātot, piemēram, par kora jauno projektu. Pievēršos tikai tam, ko daru – metu grozā bumbu, peldu vai braucu ar riteni.
Fiziski izkustoties, atgūstu enerģiju. Tas sen zināms – jo vairāk dosi, jo vairāk saņemsi pretī.Jo daudzāk darāmā, jo vairāk varēsi paveikt.
4. Pārvarēt grūto mirkli
Patīk lietas, kas ir grūti paveicamas, – tā ir iespēja pilnveidot sevi.
Tieši tajā brīdī, kad šķiet visgrūtāk, beidzot kaut kas sāk notikt, mainīties tavā ķermenī vai prātā. Tas ir mirklis, kad jāturpina darīt, nevis jāmet miers. Robeža, aiz kuras tiekot, sākas attīstība.
To es vienmēr stāstu saviem koristiem: ir labi, ja kļūst nepārvarami smagi – tātad tev dota iespēja pilnveidoties.
5. Izaicināt sevi
Piedalos riteņbraukšanas sacensībās. Izvēlos kā sevis pārbaudīšanas iespēju – vai varu to paveikt.
Reiz braucu un kādā brīdī jutu – vairs nav spēka, elsoju vien. Sāku analizēt, kāpēc tā. Izdomāju. Sāku vienmērīgi elpot, un jau pēc piecām minūtēm sajutu – kājās atgriežas spēks. Pavisam mierīgi aizbraucu līdz finišam. Pamēģiniet paelsot, redzēsiet, cik daudz enerģijas un spēka šajā procesā zūd.
Līdzīgi bija ar peldēšanu. Līdz trīsdesmit gadu vecumam to nemācēju. Varēju nedaudz iemērkties, šā tā paplunčāties. Teicu sev – jāvar! Un sāku peldēt.
Kādēļ tad cilvēks nevar noturēties uz ūdens? Uztraucas un sāk elsot, jo šķiet, ka tūlīt slīks. Baidās, ka nogurs, nespēs atpeldēt krastā, tātad atkal ļaujas satraukumam.
Līdzīgi bija ar peldēšanu. Līdz trīsdesmit gadu vecumam to nemācēju. Varēju nedaudz iemērkties, šā tā paplunčāties. Teicu sev – jāvar! Un sāku peldēt.
Centos elpot vienmērīgi un neuztraukties un – sāku peldēt. Jāspēj salauzt sevī uztraukumu, būt brīvam un atvērtam. Daudz ko var regulēt ar prātu.
Pirms diviem gadiem startēju Nordea Rīgas maratonā. Draugi, paziņas jau labu laiku pirms tam skrēja, trenējās. Man plika skriešana šķiet garlaicīga, labāk sportoju citādi.
Pamodos, man bija brīvs rīts – kāpēc gan nenoskriet maratonu?! Apskatījos internetā, cikos ir sākums. Piezvanīju, lai pieteiktos. Kādu distanci gribat skriet? Ja jau, tad jau – visu!
Domāju tā – ja jutīšos nelāgi, varēšu taču izstāties. Pēc 15 kilometriem sāka briesmīgi vilkt kājas muskuļus. No rīta nepaguvu paēst, tādēļ bija slikta pašsajūta. Tomēr izturēju. Šķiet, rezultāts 4 stundas un 42 minūtes nemaz nav slikts cilvēkam, kurš ikdienā neskrien.
Pēc tam gan bija traki! Nedēļu staigāju stīvām kājām. Neviens nepateica, ka pēc tādas slodzes vajadzētu masāžu un pirti.
Izdzīvošanas sacensībās sāku piedalīties, jo nebija vaļas regulāri apmeklēt citus treniņus. Ilgākās sacīkstes – trasē bijām 43 stundas. Biju gatavojies kaut kam baigi nopietnam, tomēr tā nebija. Pietika spēka pat palīdzēt komandas biedriem riteņus panest, atbalstīt citus.
Tā ir daļa no manas ikdienas – arī, vadot kori, nedrīkstu nevienam uzgriezt muguru. Katram jāspēj paskaidrot, rast interpretāciju, kas viņam pieņemamāka.
6. Klausīt savam ķermenim
Brokastis neēdu. Kuņģis taču ir pēdējais, kas tiek gulēt, jo turpinājis pārstrādāt smago barību, ko tajā esam sastūķējuši. Bet agrā rītā atkal sākam ēst! Atkal liekam tam strādāt.
Agrāk vakarā mēdzu pieēsties. Mēģinājums beidzās pusdesmitos, atnācu mājās un riktīgi pielikos. Bija slikts miegs, nevarēju izgulēties, otrā rītā jutos nelāgi.
Nolēmu rīkoties citādi. Pēdējo ēdienreizi iekārtoju pirms mēģinājuma, aptuveni sešos vakarā. Pirmajā nedēļā bija gluži vai jāsajūk prātā, cik ļoti gribējās ēst! Piespiedu sevi noturēt to mazo mirklīti, vēl vienu nedēļu. Biju pārliecinājies jau iepriekš – ja grib mainīt ēšanas ieradumus, jāiztur vismaz divas nedēļas.
Nezinu, kāds mehānisms tur nostrādā, varbūt kuņģis saraujas?! Taču, kad pēc divām nedēļām atsāku ēst vēlu vakarā, vairs neprasījās zupu un otro, pietika ar mazumiņu.
Ļaujos un klausu tam, ko saka mans organisms. Pusgadu neēdu gaļu. Ne tādēļ, ka izdomāju – gribu būt veģetārietis. Tobrīd ķermenis man tā vēstīja.
Cenšos vienmēr uzēst kaut ko saldu. Tas aktivizē organisma darbību, ļauj labāk pārstrādāt pārtiku. Nekad nedzeru ēšanas laikā.
Reizēm aizeju uz Makdonaldu, paņemu dubulto hamburgeru. Speciāli piestumjos, moku sevi. Kuņģī ir netīkams smagums, taču es varu salīdzināt – cik patīkami jūtos, ja baudu labu ēdienu.
Man ir svarīgi, lai nebūtu lieku kilogramu, tādēļ reizēm uzkāpju uz svariem. Būtisks ir arī labs miegs. Ja neizgulies, cieš veselība.
7. Likt mūziku uz pjedestāla
Senajā Ķīnā mūziku uzskatīja par visaugstāko no zinātnēm. Nevis mākslām, bet zinātnēm. Mūzikā ir ļoti daudz matemātikas. Totāla kārtība, tomēr katru reizi citāda. Un reizē mūzika ir emocijas. Tas ir mūsos iekodēts – radīt skaņas un caur skaņām izteikt emocijas.
Muzicējot strādā uzreiz abas puslodes. Neviena cita māksla nedod tik daudz. Esmu redzējis, kā dziedot cilvēks sāk raudāt.
Mūzikai ir milzīga iedarbība – vari aiztaisīt acis, aizbāzt ausis, bet nevari izvairīties no vibrācijām. Vienmēr iespējams pateikt, skan priecīga vai bēdīga mūzika.
Ir pierādīts, ka mūzika ir vienīgā māksla, kas spēj savienot abas smadzeņu puslodes. Kreiso, kas ir racionalitāte un loģika, ar labo – intuīciju un iztēli. Muzicējot strādā uzreiz abas puslodes.
Neviena cita māksla nedod tik daudz. Esmu redzējis, kā dziedot cilvēks sāk raudāt.Sākumā pat nesaprot – kas ar mani notiek, kāpēc es tā… Mūzika palīdz daudz labāk iepazīt sevi, izlikt savas emocijas un sajūtas. Kļūstam harmoniskāki.
