Introverta lasītāja vēstule. Osvalds Zebris. “Māra” 0
Mīļā Māra! Izlasīju par Taviem pārdzīvojumiem Osvalda Zebra garstāstā, ko viņš ir nodēvējis Tavā vārdā. Māra, tie tiešām nav piedzīvojumi, bet gan pārdzīvojumi. Lai gan Tu noej milzīgu ceļu – sākot ar nodaļu “Lielceļš”, kas it kā iezīmē problēmu, tad pāri “Klintīm” un “Usnēm”, kam vajadzēja būt dramaturģiska sarežģījuma punktiem, un nonāc līdz “Zemei”.
Tomēr, Māra, Tavs ceļojums ir tik poētisks un pašreflektējošs, ka lasītājs to nevar lasīt, esot kustībā, – viņam it kā jāapstājas un jāsastingst, lai iekļūtu Tava stāsta būtībā. Te taču runā ne tikai varoņi, bet ik brīdi parādās Zebra tik iemīļotā dabas antropomorfizācija, protams, ne tik traki kā romānā “Koka nama ļaudis”.
Te ir gan folkloristiskā mistika, jo Māra ir govju aizbildne, gan bohēmistu filozofija un daudz jo daudz psiholoģisku… hmm, paraugdemonstrējumu! Kopumā nav slikti, lai gan ir dažas lietas, ko gribētos ar Tevi pārrunāt.
Varētu domāt, ka Eiropas Savienības Literatūras balvu ieguvušais Osvalds Zebris ir ķēries pie Young Adults žanra literatūras,
kas domāta pusaudzim no 12 līdz 18 gadiem un kurā runā par pusaudžu problēmām un pieaugšanas ligām, visbiežāk tieši par attiecībām – ar pasauli, ar pretējo vai savu dzimumu u. tml.
Formāli autora nodoms atbilst šim žanram: Māra, Tu esi vidusskolniece, kurai ir grūtības saprasties ar ārējo pasauli, Tu ik pa laikam kritiski skaties pat uz digitālā laikmeta parādībām, Tavs latviskais vārds, ko devusi vecmamma, it kā atgādina par iedzimto spēku – īsteno kodolu, pie kā turēties grūtos brīžos; Māra, Tu esi padrūma radība, kas kontrastē ar klases krāšņajām meitenēm, un to lieliski ilustrē Elīnas Brasliņas komiksa stila zīmējumi.
Osvalds Zebris nevēlējās rakstīt lubeni pusaudžiem, ko līdzīgu slavenajam “skolas romānam”, kas joprojām mīkstos vākos paņemams bibliotēkās. Tāpēc “Māra” ir diezgan lēni lasāms “iekšējas pieaugšanas” romāns, kas domāts visdrīzāk gudriem pusaudžiem.
Māra, Tu esi maksimāliste, kas vēlas pierādīt savu taisnību pasaulei, tāpēc kopā ar draugiem Mārtiņu, Edgaru un Paulu ieceri uzvedumu vidusskolas iesvētību pasākumā;
Māra, Tu taču pat liec saviem puišiem uzvilkt pērtiķu kostīmus,
bet Paulam bija jātēlo klauns, kas uzrunā vecāku pārpildīto zāli un atklāj kaut ko par draudzību vai sāpēm. Lūk, Māra, es neesmu droša, vai var nolasīt, kāds tieši ir bijis Tavs nodoms, jo šo nodomu autors Tev neļauj piepildīt, kas, protams, ir kairinoši un pat, var teikt, vēlami.
Uzvedums izgāžas, jo to pārtrauc lēts priekšnesums Tavu klasesbiedreņu izpildījumā, viņas dejo krāšņos, seksīgos tērpos, popmūzikai no pārnēsājamas skandiņas skanot – gluži kā šovbizness vai fake news, kas nomāc patiesību.
Bet, Māra, ko tieši nozīmē Tevis skandētie lozungi “mūsu četrotne ir liels spēks” (31) “un stāsts ir par mūsu badīgumu pēc draudzības” (45)? Es esmu 20. gadsimta cilvēks no Rīgas mikrorajona, lasītājs, kuram skolā draudzība ir drīzāk gājusi arvien secen, introverts, kuram zēni skolā drīzāk likušies kā neuzticami citplanētieši, nevis draugi, man ir grūti Tevi saprast.
Uz kādiem pamatiem turas jūsu kopējā draudzība? Puiši taču tāpat Tevi pieviļ!
Un viens pat Tevi, kā Tu pati saki, “atšuj”, kad laikam biji pietuvojusies ar nopietnākiem nolūkiem vai arī kad dzelžaini turējies pie mūžīgās draudzības naivās koncepcijas, nelaižot viņu prom pie citām. Varbūt vainīgs, Māra, ir Tava tēva trūkums, jo viņš ir pametis ģimeni un kopš tā laika mammai nav bijušas citas attiecības. Varbūt tāpēc Tev draudzība ar zēniem šķiet tik svarīga.
Māra, man nepatika, ka lielākā stāsta daļa tiek ietīta miglainā teātra un atmaskošanas motīvā, bet beigās tas viss kaut kur pazūd.
Tu jau zini, ka autoram bija teju pēdējā trešdaļā steigšus jāievieš Tava viesošanās dzejnieku komunālajā dzīvoklī, tad pēkšņi uzradās Tavs tēvs un mammai strauji nāca nelaime… Draudzēšanās jēga it kā izkliedējas, it kā paliek Tev nevajadzīga un Tu pati arī sāc zaudēt emocionālās aprises.
Un tomēr šo grāmatu var droši likt analizēt vidusskolēniem literatūras stundās, jo daudzas epizodes ir uzkrītoši pamācošas. Te var apgūt: kā izskatās vardarbīgas attiecības starp puisi un meiteni un starp divām draudzenēm (skolotājai būtu jājautā, kā no tām varētu izvairīties); te var uzzināt, kā izskatās pusaudžu egoisms, kad mamma atrod otru pusīti, bet meita pretojas to saprast; te var analizēt draudzības jēdzienu; citi krikumi – kā attiekties pret bērnunama audzēkņiem; vai ir vērts lietot alkoholu (Māra, Tu taču reibumā iešausti klasesbiedreni, to nofilmē un vēlāk šantažē Tevi!).
Māra, es zinu, ka Tev būtu ko teikt man pretī, jo cilvēkus Tu salīdzini ar liesmu, bet bailes Tev neko nesver. Lūdzu, atraksti, ja domā citādi. Mums vēl derētu pārrunāt koncepciju no grāmatas moto: “Mīlestība ir jānopelna ar drosmi, draugs.” Ar cieņu – Tavs introvertais lasītājs.
