Franks Gordons: Intrigu mudžeklis Dienvidkaukāzā 0
Armēnija izsenis bija un vēl tagad ir atkarīga no Krievijas: šai atkarības sajūtai abu zemju un tautu attiecībās bija lielākoties pozitīva, bet reizumis arī negatīva nozīme. Kopš 17. gadsimta Krievija, var teikt, “uzņēmās nastu”, glābjot kristīgo Armēniju no turku karaspēka sirojumiem un iebrukumiem. Genocīdam, kam krita par upuri ap pusotra miljona armēņu, t. s. jaunturku valdība atrada ieganstu: kad cariskās Krievijas karaspēks 1915. gada sākumā straujā triecienā ieņēma Karsas provinci Turcijas ziemeļaustrumos, turienes armēņi ar gavilēm sveica krievu karavīrus kā atbrīvotājus no Osmaņu jūga.
1920. gadā nu jau boļševistiskā Krievija darīja galu īslaicīgajai armēņu neatkarīgajai Pirmajai republikai un nākamos 70 gadus lūkoja iegalvot Armēnijas PSR iedzīvotājiem, ka “padomju vara” to gādīgi pasargā “no turkiem”. 1946. gadā Staļins aicināja armēņu diasporu no visas pasaules “atgriezties senču zemē”, bet drīz vien deportēja daudzus no šiem repatriantiem uz Sibīriju…
Kad PSRS sabruka un Armēnija atguva neatkarību, Krievija panāca, ka Ginri pilsētā, 120 kilometrus uz ziemeļiem no valsts galvaspilsētas Erevānas, iekārtojas “102. Krievijas militārā bāze”: 5000 vīru, zenītraķetes, kara lidmašīnas un helikopteri stāv nomodā, pasargājot Armēniju “no Turcijas”. Armēnijas ekonomika liela mērā atkarīga no Krievijas, no kurienes nāk teju viss naftas imports, daudzas rūpniecības un kalnrūpniecības nozarēs akciju kontrol-paketes pieder Krievijas firmām. Turklāt Krievija 2015. gadā “pierunāja” Armēniju iestāties “Eirāzijas ekonomiskajā savienībā”, kas domāta ka pretstats Eiropas Savienībai.
Un tagad nu Maskavā dzirdamas bažīgas balsis: pēdējos mēnešos Armēnijas valdība “taustās” arvien tuvāk Eiropas Savienībai, lūkojot paplašināt sadarbību ar to. Erevāna sākusi zondāžu Briselē, lai panāktu plašāka vēriena vienošanos ar ES “par partnerību”. Tas jau “ož pēc nodevības”, izteicies viens no Krievijas “impēriskajiem” ideologiem. Viņa iztēlē parādās rēgs: kad Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs grasījās parakstīt līdzīgu vienošanos ar ES, Putins to aizslēdza – un tas bija sākums Maidanam…
Novembra vidū Maskavu sasniedza ziņa no Erevānas: Armēnijā aug pretkrieviskais noskaņojums, jo Krievija masveidā piegādā ieročus Azerbaidžānai – zvērinātam Armēnijas ienaidniekam, kas atrodas ar to kara stāvoklī, valdot vārīgam pamieram. Ne tikai Armēnijā, bet arī Vašingtonā lielu interesi izraisīja Krievijas prezidenta Putina vizīte Teherānā, kur viņš ieradās 1. novembrī, “paņemot līdzi” Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu, lai vestu sarunas ar Irānas prezidentu Husanu Rohani.
Vērotāji saprata: tur kaut kas vārās! Intrigas, kas pirmajā brīdī šķiet necaurskatāmas. Armēnija līdz šim lielā mērā balstījās uz Irānu gan politiskā ziņā, gan kā “izeju uz ārpasauli”. Bet tagad Azerbaidžānas prezidents Alijevs kopā ar Putinu sastiķē tādu kā aliansi ar Irānu (kaut gan reģionāla kara gadījumā Azerbaidžāna labprāt pievāktu Irānas ziemeļu novadus, kur mīt miljoniem azeru).
Braucam tālāk: Krievija piegādā Azerbaidžānai ieročus, bet Azerbaidžānai lielā daudzumā piegādā ieročus arī Izraēla (apmaiņā pret lētu naftu), kura Irānai ir “cionistiskais ļaunuma perēklis, kas iznīcināms”. Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku rosīgi darbojas Izraēlas vēstniecība, kamēr Telavivā Azerbaidžānas vēstniecības nav – te ir smalks aprēķins.
Tiec nu gudrs! Var saprast, ka Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans jūtas ne visai omulīgi pēc Putina–Alijeva–Rohani apspriedes Teherānā.
