Intriģējoša kino pieredze tikai klātienē! Ko redzēsim Rīgas Starptautiskajā kino festivālā? 0
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No 15. līdz 25. oktobrim norisināsies septītais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (“Riga IFF”). Tā konkurss aptver astoņas pilnmetrāžas filmas bez žanru ierobežojumiem, kas tapušas Baltijas jūras reģionā un ziemeļvalstīs. Atšķirībā no citām programmām pilnmetrāžas konkursa programmu skatītājiem būs iespēja baudīt tikai klātienē.
Konkursa filmas vieno Baltijas jūra, inovatīva kino valoda un izteiksmīgs autora rokraksts, pieļaujot gan dokumentālo, gan aktierkino, gan animāciju, gan arī starpžanru kino. Organizatori uzskata, ka konkursa darbi iemieso “Riga IFF” pārdomas par rītdienas kino šodien un atklāj pārsteidzoši atšķirīgas skolas, tradīcijas un redzējumus.
Festivāla radošā direktore Sonora Broka teic, ka “kino kā spoguļmedijā, reflektīvākajā no mākslām, rodamas dažādas atbalsis no šobrīd pasauli viļņojošā. Šajā astoņu filmu kopumā spoguļtēli ieguvuši vēl citu, izteiksmīgu jēgslāni, spilgtu autora redzējumu, kas, lai gan katrreiz citāds, nemainīgi apliecina nepieciešamību pēc kino, kas pārstāv brīvas domas un mākslinieciskās izpausmes telpu”.
Nacionālo pirmizrādi “Riga IFF” programmā svinēs ilgi gaidītā Jevgeņija Paškēviča filma “Ko zina klusā Gerda” – daudzslāņains sapņojums, kas spēlējas ar laiku un telpu un darbību risina muižā, kuras īpašnieki, lai uzturēto lielo īpašumu, izveidojuši pansiju, kurā valda pagājušā gadsimta 30. gadu noskaņa un nav ļauts izmantot nekādus mūsdienu komunikācijas līdzekļus. Turklāt pirms muižas vārtiem jāatstāj arī vēlēšanās komunicēt, jo pansijas devīze skan: “Ja iespējams, ciet klusu!”
Andreja Tarkovska jaunākā filma “Andrejs Tarkovskis. Kino lūgsna” pirmizrādi svinēja Venēcijā, kur bija nominēta kā labākā dokumentālā filma. Dēla veidotais tēva portrets vizualizēts Tarkovska vecākā filmu stilistikā, atklājot gan viņa sarežģīto likteni, gan visas astoņas filmas, kas iekļautas pasaules kino zelta kanonā, gan pārdomas par mākslinieka misiju un cilvēka esamības jēgu.
Pavisam citās matērijās dzīvo Ēvas Marīes Rēdbro dokumentālās filmas “Mīlu, ilgojos un ceru tikties, vēl pirms mirstu” galvenā varone Betija. Filma režisorei sagādāja pasaules prestižākā dokumentālo filmu festivāla Amsterdamā jeb IDFA nomināciju par labāko debiju.
Uz lielā ekrāna – necila Kolorādospringsas nomale, kur milzu trūkumā zem vienas mājas jumta dzīvo jauna sieviete ar diviem bērniem un vēl astoņiem cilvēkiem. Kā laikmeta skaudrs portretējums tā pilnībā iztikusi bez mūsdienu pasaules glamūra, kā Betijas portrets filma ir atspēriens tālākai dzīvei, kur sieviete vairs neatradīsies starp neievērotajiem.
Citu laiku – Otro pasaules karu un sešdesmitos gadus – atklāj debitanta Jurģa Matulēviča filma “Īzaks”, kuras titulvaronis tika nogalēts Kauņas grautiņā. Daudzus gadus vēlāk, kad Lietuvā no ASV atgriežas Gedimins Gutausks, viņš ir nolēmis uzņemt filmu par Īzaku, un pagātnes vētīšana un tagadnes realitāte zaudē robežas, kurās pamazām zūd arī grautiņa aculiecinieka Andrjusa dzīves pamati.
Atgriešanās ne tik senā pagātnē ir arī Ivana I. Tverdovska filmas “Konference” sižetiskā karkasa pamatā, un šī filma par labāko scenāriju godalgota Sočos un tika izrādīta Venēcijā. Turpinot sadarbību ar aktrisi Natāliju Pavļenkovu, ar kuru režisors sastrādājās “Zooloģijā”, uz ekrāna tiek izdzīvoti 2002. gada 23. oktobra notikumi, kad Maskavas Dubrovkas teātrī, skatoties mūziklu “Nord-Ost”, teātra apmeklētājus par saviem ķīlniekiem sagrāba teroristi, pieprasot Krievijas karaspēka izvešanu no Čečenijas.
Traģiskos notikumus, kuros dzīvību zaudēja 130 cilvēki, I. Tverdovskis nepolitizē, viņa uzmanības fokusā ir cilvēka baiļu, atmiņu un pēctraumas stresa pētījums. Stāsta galvenā varone ir sieviete, kura, izdzīvojusi teroraktā, nolēma paslēpties klosterī, jo ārpus tā mūriem vairs nespēja eksistēt. Krieviju “Riga IFF” konkursā pārstāv arī Berlīnē demonstrētā debitantes Marijas Ignatenko meditatīvā drāma “Dziļā miegā”.
Dāniela Borgmana lentes “Sveķi” “Riga IFF” pieteikumā minēts: “eko-šausmas kā jaunās, no sociuma atbrīvotās pasaules realitāte”, un šo godalgoto dāņu filmu būtu grūti raksturot vēl precīzāk. Līva dzīvo vidē, kuru par pareizu un drošu savai meitai uzskata Jenss, taču viņa pasaules skatījumā ir būtiskas nepilnības, kas lasāmas arī Anes Rīlas romānā, pēc kura motīviem šī filma veidota.
Kā Dānijas un Francijas kopražojums tapusī filma “Ķibeles ar dabu” pirmizrādi svinēja Roterdamā. Illuma Jakobi režijā atklāts filozofa Edmunda Bērka stāsts. Viņš, aizbēdzis no Londonas, parādu piedzinējiem un citām nepatikšanām, patvērumu cer atrast Francijas Alpos, kur arī cer radīt uzlabotu versiju jaunības dienās tapušajam traktātam par cildeno, kura panākumi noteiks viņa tālāko dzīvi.
Parūka, biezi pūderētā seja un patētiskie apgalvojumi ir tikai daži no ironiskākajiem elementiem šajā alegorijā par cilvēka attiecībām ar dabu, un, aizbildinoties ar kostīmdrāmas robežām, autori (galvenajā lomā – anglis Entonijs Lengdons) – tāpat kā pats Bērks – devušies halucigēnā ceļojumā ar neparedzamiem notiekošā pavērsieniem.
Kā ierasts, konkursu vērtē starptautiska kinoprofesionāļu žūrija, kurā šogad strādās Dmitrijs Gluščevskis, Sofija Mirūza, Marge Līske, Teo Kaps un godalgotā latviešu režisore Laila Pakalniņa. Konkursa uzvarētājs saņems “Riga IFF” galveno balvu – bronzas gaiļa statueti, kuras autors ir mākslinieks Ervins Broks. Tā sastāv no astoņām daļām, kuras balvu saņēmušais režisors var piešķirt filmēšanas grupas pārstāvjiem. Konkursa uzvarētājs saņem arī naudas balvu 2000 eiro.
