Intrigas retro interjerā 1
M. Čehova Rīgas Krievu teātris pagājušo sezonu beidza ar pazīstamā angļu dramaturga Džona Prīstlija lugas “Bīstamais pagrieziens” iestudējumu uz lielās skatuves. Regulāri Rīgas Krievu teātrī strādājošais Krievijas režisors Sergejs Golomazovs sadarbībā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Olgu Šaišmelašvili un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu radījis 20. gadsimta 50./60. gadu estētikā ieturētu detektīvu, kas skatītāju izklaidē ne tik daudz ar sižetisko intrigu, bet vairāk ar acij tīkamu vizuālo risinājumu.
Ideja par stilīgu retro estētikā ieturētu detektīvu, līdzīgu kā TV skatītāju iemīļotie seriāli “Puaro”, “Mis Mārpla” vai “Tēvs Brauns”, šķiet simpātiska. Mākslinieces Olgas Šaišmelašvili veidotais skatuves noformējums vajadzīgajās devās apvieno gan sadzīviski konkrētas detaļas (retro radio aparāts, ar kiču veidoti kostīmi), gan simbolisku abstrakciju. Skatuves centrālā konstrukcija – uz grozāmās ripas pārvietojams mājas karkass – ne tikai dinamizē darbības vidi, piedāvājot dažādas mizanscēnu iespējas, bet arī simboliski iemieso caurspīdīguma principu varoņu savstarpējās attiecībās, kurās mazpamazām (gan gribot, gan negribot) tiek atklāti viens no otra izrietoši noslēpumi un kopsakarības. Kopiespaidu paspilgtina arī precīza gaismu un “dūmu efekta” partitūra, kas izrādi padara vizuāli intriģējošu.
Pievilcīgais skatuves noformējums gan nepalīdz salīmēt kopā izrādes kopējo darbību – rodas iespaids, ka režisors katram aktierim uz skatuves liek spēlēt savu lomu kā individuālu izrādi, retu reizi – kā duetu, kurā partnerim atvēlēta vien teksta rezonatora loma. Tajā pašā laikā iestudējums nevar lepoties arī ar pārliecinoši izstrādātiem raksturiem – aktieru spēles manierē trūkst psiholoģisku pustoņu, kas uzturētu kopējo detektīvintrigu un ļautu skatītājam pašam veikt izmeklēšanas darbu, kā tas iespējams, piemēram, skatoties labu detektīvfilmu.
Izrādē saglabāta dramaturga iecerētā apļveida kompozīcija, kas visu pamatdarbību starp prologu un epilogu ļauj uztvert kā nosacītu varbūtības teoriju. Nejauši dzirdēta radio pārraide kļūst par sākumpunktu, iespējams, nekad nenotikušai sarunai, kuras gaitā tiek apspriesti gan neikdienišķi un neērti temati, gan atklātas iepriekš nenojaustas savstarpējas intrigas. Šis princips ļauj domāt, ka Prīstliju interesē ne tik daudz pats detektīva sižets, cik cilvēcisko attiecību psiholoģija. Luga “Bīstamais pagrieziens” balstīta nevis aktīvā darbībā, bet tekstuālā intrigā, kuru tiešā veidā uztur varoņu attiecību sarežģījumi – viens konflikts domino efektā seko nākamajam, radot smalku sižetisku pavedienu, kuru itin viegli var pazaudēt šķietami pļāpīgajos monologos un dialogos. Izrādē aktieru izpildītajiem teksta vāliem diemžēl vairāk piemērojams vārds “pļāpīgi”.
Plašajā varoņu galerijā, kur katram tēlam atvēlēta sava zvaigžņu stunda jeb pagarš monologs sirds izkratīšanai, pozitīvi izceļas Veronikas Plotņikovas apvaldītā, taču, kā pamazām atklājas, iekšēji kaislīgā Freda – namamāte, kuras organizētajās viesībās tiek aprunāti sanākušās kompānijas kopējā drauga Mārtina pēkšņās pašnāvības iemesli. Aktrise gan jūtīgi reaģē uz apkārtējo darbību, gan rada pakāpeniski pieaugošu trauksmes sajūtu, kas kulminē iestudējuma beigās (nevis sākumā, kā dažu citu varoņu attēlojumā).
Izrādes gaitā vieglāk uzminami tie raksturi, kurus aktieri atveido vienveidīgi ekspresīvā intonācijā – tāds, piemēram, ir Maksima Busela atveidotais Gordons, kuru aktieris, tāpat kā pārējās lomas aizvadītajā sezonā, spēlē aktīvā tukšgaitā.
Kaut arī aktierdarbos trūkst psiholoģiski dzīvas saspēles, daudzrunājošas un vizuāli izteiksmīgas toties ir vairākas izrādes mizanscēnas – apsēdinot varoņus uz rindā novietotiem soliem, režisors tos grupē pēc vairākiem principiem, veidojot savdabīgas (potenciālas) konfliktsituācijas – sievietes pret vīriešiem, apsūdzētais pret apsūdzētājiem u. tml. Sižetiskās intrigas paspilgtina arī nereālistiski iestudēta kustību partitūra, piemēram, marionetiska galvu pagriešana aizdomās turamā virzienā, kas vienlaikus iemieso gan publisku nosodījumu, gan tipiski cilvēcisku ziņkārību. Nedzīvās attiecības starp varoņiem gan šos mizanscēnu akcentus padara mehāniskus, ļaujot runāt par gadījumu, kad forma ir intriģējošāka par saturu.
