“Art” – par vīriešu draudzību 21. gadsimtā 0
Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē 25. janvārī Jāņa Vimbas diplomdarba izrāde Jasmīna Rezā “Art”. Draudzība. Mīlestība. Humors. Māksla. Smalka, cilvēku pētoša luga par trīs draugu attiecībām ar mākslu, sievietēm un citam ar citu, kurā pēc ilgāka pārtraukuma kā draugi satiksies trīs kursabiedri – Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Egliens un Egils Melbārdis. Izrādē piedalās viena no Latvijas labākajām bundziniecēm Nellija Bubujanca.
Pasaules slavu J. Rezā iegūst 1994. gadā tieši ar lugu “Art” (“Māksla”), kas tulkota vairāk nekā 30 valodās un spēlēta uz daudzām Eiropas un ASV teātru skatuvēm. Tā 1998. gadā saņēmusi Lorensa Olivjē balvu kā gada labākā komēdija un Tonija balvu kā gada labākā luga. Viena no 90. gadu visbiežāk iestudētajām lugām pasaulē. Šajā sezonā izrāde skatāma arī Dž. Dž. Džilindžera režijā Dailes teātrī. Kad Jānim vaicāju, vai nebija vēlēšanās ko mainīt, jo tikko skatītājiem viens J. Rezā “Art” skatuves variants ir bijis, viņš neslēpj, ka kādu brīdi bijusi tāda doma. “Bet mani pie šā darba palikt pamudināja tas, ka šī ideja lido gaisā un tā ir aktuāla ne tikai man, bet vēl kādam mūsu mazajā kultūrtelpā, kāda pasaules mērogā ir Rīga. Man ir svarīgi rādīt pasaulei to, kas ir aktuāls – draudzību,” stāsta Jānis.
Šis ir Jāņa diplomdarbs. Viņš vēl pirms režijas maģistrantūras lasīja dažādas lugas, lai saprastu, vai lasot redz un jūt, kā tās iestudēt. Starp trim četrām spēcīgām idejām viņš nolēma, ka J. Rezā “Māksla” varētu būt tas, ar ko gribētu pacīnīties. “Vairākas cīnīšanās. Viens ir humors. Latviešu izlavētais humors, manuprāt, ir ārpus katras kritikas. Arī tas, ka materiāls ir viegls un kā dabūt no tā jēgu. Arī absolūts minimālisms. Nepazust scenogrāfijā. Svarīgākais ir attiecības starp aktieriem. Aktieris priekšplānā. Kas ir draudzība? Kas liek palikt kopā?”
Kad ieminos, vai trīs aktieru izvēle bija skaidra jau sākumā, Jānis neslēpj, ka bija vairāki varianti, bet intuitīvi viņš palicis pie šiem trim. “Viņi visi trīs nav tikai kursabiedri. Viņi ir daudz ilgāk bijuši kopā un arī tagad kopā strādā teātrī. Draudzējas vai nedraudzējas, kādas viņiem ir tās attiecības, bet viņi ir līdzās viens otram. Es ļoti ceru, ka, man strādājot ar viņiem un viņiem ar mani, ir izdevies atklāt ko jaunu gan sev, gan skatītajiem. Katrs režisors, strādājot ar aktieriem, vēlas atklāt, parādīt un izvilkt kaut ko nebijušu. Atklāt kādu jaunu šķautni. Tas nebija primārais uzdevums, bet tāds ir darbs ar jebkuru aktieri. Man jau liekas, ka ir izdevies,” teic Jānis.
Izrādē aktieri ir tuvu viens otram un arī skatītājs ir tuvu. “Tas bija mans konceptuālais risinājums. Būt tuvu kopā aktieriem ar skatītāju. Mēģinu risināt attiecības ar skatītāju intīmi tuvu,” neslēpj Jānis un atklāj, ka par draudzību vēlējies runāt tieši tā: “Kas ir īstāka draudzība, vai tā, kas portālos, vai reālajā dzīvē? Vai dzīvē tas ir pieradums vai tomēr draudzība? Vai pastāv draudzība? Tas man šķiet aktuāli. Un no tā izriet nākamā tēma – pilnīga vientulība. Un vai tas nav virzošais spēks – izmisums, totāla vientulība. Sabiedrība attīstās, un tajā virzienā steberējam, kuļamies. Bet tās nav atbildes.” Ir jautājumi, kas aktuāli būs vienmēr, un atbildes būs jāmeklē katram pašam. Un katram atbilde būs cita.
