“Man grūti iedomāties mūsu prezidentu bez kundzes.” Intervija ar komponistu Zigmaru Liepiņu 155
Par svarīgo kultūras un politikas mijiedarbībā saruna TV24 raidījumā “Nedēļa. Post Scriptum” ar komponistu Zigmaru Liepiņu.
Anita Daukšte: Nupat Radio SWH nosvinēja 30 gadu jubileju, bija plašas svinības. Jūs esat šī radio radītājs. Jūsu nebija viesu pulkā.
Zigmars Liepiņš: Laiki mainās, paliek jautājums – kas notiek Latvijā?
Ja kādam dikti interesē, kāpēc es tur nebiju, tad atbilde varētu būt ļoti vienkārša – lai nopērk grāmatu “Mozaīka”. Tur būtībā ir aprakstīts, kāpēc.
Es domāju, ka pēc tā visa diez vai man tur ir vieta.
Tajā es varbūt arī tad neiedziļināšos. Bet tad, kad veidojāt radio, bija radio krievu valodā. Cik tas vispār ir svarīgi?
Laiki arī mainās. Atkal tieši tāpat varu par to teikt, ka tajā brīdī, kad tas bija, 1995. gads, tas ir ļoti sen atpakaļ, nu jau laikam 28 gadi, tad es, protams, domājot, kā paplašināt šo iesākto radiostaciju, man bija skaidrs, ka viens no virzieniem ir stacija tai auditorijai, kas neklausās latviešu valodā.
Un salasot komandu, kas bija ļoti lojāla Latvijas valstij, mana pārliecība bija tāda, ka tikai tādi pie manis varēja arī tajā brīdī strādāt. Mums tāda komanda arī bija. Līdz ar to tas princips, kā radās šī radiostacija, tieši bija balstīts uz šādiem pieņēmumiem. Tas strādāja ļoti labu laiku.
Vai medijiem krievu valodā Latvijā vispār ir nākotne?
Tāpēc es saku, ka laiki mainās. Droši vien, ja šodien mēs tā iluzori iedomātos, ka es taisu radio, tad droši vien es radio krievu valodā netaisītu.
Bet Jūs teicāt ļoti lojāla komanda. Vai tad, Jūsuprāt, krievvalodīgo auditorijā lojalitāte ir mazinājusies?
1995. gadā tomēr jāsaprot, ka bija pagājuši tikai četri ar pus gadi no Latvijas neatkarības atgūšanas. Un tur visas tās interfrontes un viss tas, kas tajā laikā bija, tur bija pietiekoši daudz visādas ziepes saistītas ar krieviski runājošo auditoriju. Līdz ar to, protams, ir ārkārtīgi svarīgi, kā tas tika darīts. Lai tomēr tie cilvēki, kas strādā šajā stacijā, viņi būtu lojāli Latvijai.
Un paradokss, ka viens no tiem žurnālistiem, kas bija tajā laikā Radio SWH+, ir Mamikins. Caur to sietu, kas bija toreiz izveidojies, izgāja vispār simtiem cilvēku no Latvijas šodien zināmiem un varbūt vairs nezināmiem žurnālistiem.
SWH savā ziņā bija tāds katalizators vai, teiksim, skola arī vienlaicīgi, jo tika radīti tie principi, uz kuriem tas vispār balstījās kaut kādā veidā.
Daudz kas tika izdomāts, jo žurnālistikas principus jau it kā zināja visi profesionāļi, bet jautājums, kā viņi dzīvē tiek pielietoti. Tas bija ļoti interesanti.
Atkrieviskošanās lozungu Jūs taču esat pamanījis? Kā Jūs uz to skatāties?
Vienmēr jau jāsaprot, tāpat kā politikā mēs redzam kreiso flangu, labo flangu, centriskos, ultrakreisos ultralabējos. Liāna Langa acīmredzot pieskaitāma pie ultralabējiem. Es neesmu ultra pozīcijas piekritējs. Bet, tur ir daļa taisnības, ir daļa lietu, kam jāpiekrīt, bezšaubām.
Protams, ir kaitinoši, ka tev, teiksim, pārdevēja varbūt veikalā ar tevi mēģina runāt krieviski, spiež runāt ar viņu tajā valodā, kā viņa runā.
Es esmu pircējs, es maksāju naudu. Es šeit dzīvoju. Tas, protams, kaitina.
Bet tā atkrieviskošanās jau pārcēlās arī uz mūzikas un kultūras sfēru, gan attiecībā uz pieminekļiem, gan attiecībā uz to, ka, piemēram, arī Sinfonietta Rīga bija šis skandāls par to, ka nevajag spēlēt Čaikovski.
Tas tomēr ir absurds. Es nepiekrītu tai domai. Piemēram, mēs paņemsim Čaikovski. Es nevaru iedomāties, ko opera un baleta trupa ne tikai Latvijā, bet arī vispār pasaulē darīs Ziemassvētkos. Viņi spēlē “Riekstkodi”.
Jūs variet darīt, ko jūs gribiet, bet Jaungada laikā visas pasaules operas spēlē “Riekstkodi”. Ko tad lai mēs ar to Čaikovski iesākam?
Bet es gribētu vienu citu piemēru minēt. Faktiski divus piemērus no pasaules mēroga augstākā ranga ģēnijiem. Divi ir Amerikas pilsoņi. Ko tad mēs lai ar Rahmaņinova iesākam? Rahmaņinovs nevienu brīdi nav dzīvojis Padomju Savienībā. Ko lai mēs ar Stravinski iesākam, kurš ir Amerikas pilsonis? Ko tad mēs Stravinski nespēlēsim? Es domāju, ka tas nav nopietni.
Cits jautājums ir par to, ja mēs runājam par šodienas moderno mūziku. Ja kādam baigi gribās un ja varbūt viņš ir baigais Ukrainas noliedzējs un vispār šī kara atbalstītājs, tad nevajag spēlēt. Beigu beigās ziniet, pasaulē mūzika ir tādos kvantumos, ka katrs diriģents, mākslinieciskais vadītājs var atrast kompromisa risinājumus tā, lai vilks ir paēdis un kaza vesela. To nu gan var izdarīt.
Vai Jūs ar savu dēlu, kas ir pasaulē pazīstams, atzīts diriģents, esat runājis par šo?
Es viņam prasīju, kā viņam tagad ir. Viņš ņem citus komponistus. Pasaulē ir ļoti daudz skaistas mūzikas. Kādu periodu vari iztikt arī bez krievu mūzikas. Ja ir baigā vajadzība spēlēt tieši krievus, tad jābūt argumentācijai, bet, ja tiek spēlēts, kā šinī gadījumā, kad programma ir iepriekš ieplānota, es domāju, ka tur varēja atrast risinājumus.
Bet, piemēram, kā tad vērtēt to, ka arī starptautiski bija šie lielie skandāli par Annu Ņetrebko, kas pašā sākumā nav izteikusi atbalstu Ukrainai.
Par Ņetrebko tas ir atsevišķs stāsts. Viņa kā persona tomēr ir šodien, reālā laikā, šeit un tagad. Tas, ka viņa ir tajā zonā iekritusi, sajaukusi sev karjeru, ir pašas muļķība. Tie, kas bija, teiksim tā, civilizētāki vai lojālāki demokrātiskiem principiem un vispār pretkara noskaņojumā, tie vienkārši nepiekrīt un aizbrauc, kā to izdarīja Galkins un Pugačova. Un miers, nekāda problēma nav iestājusies no tā. Ņetrebko arī tā varēja, viņai pasaule bija vaļā.
Pāriesim pie Latvijas, pie mūsu lielā šīgada notikuma – Dziesmu svētki. Šonedēļ sākās biļešu tirdzniecība, faktiski biļetes uzreiz arī pazuda. Ir ārkārtīgi daudz pasākumu – vairāk nekā 50 pasākumu. Kas šobrīd ir Dziesmu svētki? Tas ir tāds latviskās identitātes apliecināšanās pasākumus?
Nosaukumā jau tas ir ierakstīts – tie ir svētki. Un tie arī ir svētki. Es tos saprotu kā svētkus. Dziedāšanas svētki. Tas atkal ir drausmīgi pārspīlēts, ja mēs visi tagad te sakām: “Jā! Mums tagad ir Dziesmu svētki!”, sitam dūri pie krūtīm un tā kaut kā. Jā, tā kā nevajag arī pārspīlēt, vienkārši vajag izjust svētkus.
Nav tā, ka 50 pasākumos visur tas tā kā sadalās? Piemēram, Igaunijā arī ir Dziesmu svētki. Viņi sanāk uz nesalīdzināmi mazāk pasākumiem, apsēžas zālītē un skatās, kā visi dzied.
Mums vajag vairāk. Vismaz kaut kur vairāk nekā igauņiem.
Tā mēs vienmēr starp Baltijas valstīm esam trešajā vietā, bet vismaz Dziesmu svētkos mēs esam zeme, kas dzied.
Tautas kopāsanākšana un dziedāšana… To jau tie koncerti parāda, tās spīdošās acis. Šie mēģinājumi un gatavošanās, viss tas drudzis ap to lietu apkārt, tie jau ir tie svētki.
Kas Jums ir Dziesmu svētku tradīcija? Vai tiem koriem vajag gadiem trenēties dziedāt? Te jau bija tas skandāls ap to jauno Projektu kori, kur sanāk teju vai profesionāli dziedātāji, un grib iegūt Koru karos pirmo vietu.
Es nezinu, vai viņi tā ļoti grib iegūt pirmo vietu. Tās ir divas dažādas metodes, kā var tai lietai pieiet, kā tieši šo jautājumu vajadzēja risināt. Katrā ziņā to varēja izdarīt bez skandāla, tas nu ir skaidrs. Šmuce nav uz āru vienmēr jāparāda, varēja to nosegt kaut kā. Man ir grūti pateikt, es, godīgi sakot, neesmu nekāds koru speciālists. Es esmu uzrakstījis pāris dziesmas un tas jau neko daudz nenozīmē. Ne es pats varu padziedāt, ne man balss ir, un nekad neesmu dziedājis korī.
Bet Jums ir svarīgi, ka Jūsu dziesmas ir Dziesmu svētku repertuārā?
Protams! Tā sajūta jau ir neaprakstāma, it sevišķi esot tur, kaut arī es tur tikai kaut ko pieklimperēju klāt.
Ja tev ir 15 tūkstoši vienā pusē un 20 tūkstoši otrā pusē, tā sajūta nav ar neko salīdzināma. Es saprotu tos diriģentus, kas tur cīnās par to savu vienu dziesmu, ko viņš dabū nodiriģēt, un tā ārprātīgā šķēpu laušanu, kurš diriģēs “Gaismas pili”. Bet tā sajūta… Es saprotu, kā tas ir, gan tos koristus, gan komponistus, gan diriģentus. Tā ir neatkārtojama sajūta.
Parasti vienmēr liekas, ka nu agrāk bija labāka, bija skaistāk… Piemēram, Leonīds Vīgners, brāļi Kokari.
Nu, nebija tā. Tās ir leģendas, tie ir stāsti. Varam paņemt 1985.gada Dziesmu svētkus, kur tauta bija redzama televīzijā dziedot “Den pobedi” ar krievu karavīriem uz skatuves. Nekas tur labāks nebija. “Den pobedi” ar krievu karavīriem un durkļiem uz skatuves. Vēl kāds gudrs operators paņēma rakursu tieši starp kājām. Tur ir ģeniāli kadri, fantastika. Tur kāds asprātis zināja, kā kameras izvietot.
Šis ir tas laiks, kad mums ir jāparāda viss?
Es teiktu tomēr, ka Dziesmu svētki, tā vienkārši runājot, ir process. Tas notiek tādā laika telpas attīstībā.
Laiks un apkārtne uz to procesu atstāj iespaidu. Jebkurā gadījumā to ietekmē jebkas, kas notiek pašlaik pasaulē. Un tad tie Dziesmu svētki attiecīgi arī mainās. Nekad nebūs tā, kā bija 1990. gadā, nekad vairs nebūs tā, kā bija, kad Medni izsauca koristi. Tādas situācijas vairs nebūs, būs jaunas situācijas. Tādas, kā bija, vairs nevar būt.
Tagad portālā “Mana balss” vāc parakstus par to, lai iekļautu ukraiņu patriotisko dziesmu. Vai mums tik ļoti vajag iejusties Ukrainas situācijā un dziedāt šo dziesmu arī kopā kopkorī mūsu svētkos?
Tā ir tāda attieksme. Es personīgi domāju, ka jā. Jo mums šobrīd, manuprāt, nav nekādas citas izvēles, kā būt kopā ar ukraiņiem. To Latvija dara un Eiropa dara. Tas notiek jau tuvu pusotram gadam. Tā ir attieksmes lieta. To var nedarīt, izlikties, ka nekas apkārt nenotiek. Tā ir viena opcija. Es esmu diezgan pārliecināts, ka cilvēki varētu stāvēt kājās pie šīs dziesmas.
Ja tā padomā, mums jau nav nekādu vairs variantu. Es nevaru iedomāties, kā atgriezties atpakaļ kaut kādā veidā tajā krievu sfērā vai krievu pasaulē, kurā mēs esam bijuši.
Tas, ka mēs iekšēji esam bijuši pret, tas neko nenozīmē, bet tā vide, kas mums riņķī ir, joprojām turpina kaut kādos veidos parādīties un atstāj ietekmi. Līdz ar to ukraiņi ir tāds katalizators, caur kur mēs kaut kādā veidā izpaužamies.
Jūs teicāt, ka nevarat iedomāties, cik ilgi varētu turpināties šī situācija, bet, protams, atpakaļceļa nav.
Es domāju, ka iespējamākais loģiskais scenārijs, jāpaskatās, ko teica Ukraiņu galvenais komandieris Zalužnijs. Viņš jau teica, ka šis karš būs ilgs un grūts. Bet viņi vinnēs. Grūti iedomāties, ka kāds Krievijā ieies un likvidēs Kremli, nu tā nenotiks.
Notiks viņu izspiešana no tām pozīcijām, kurās viņi ir, tad ukraiņi visticamākais ar savu “Daugavpili” tur cīnīsies.
Harkiva un viss tas stūris tomēr ir pārsvarā krieviski runājošie. Tad drošvien būs kaut kādi starptautiski nolīgumi, vienošanās. Tur būs ļoti traki.
Jūs teicāt: “Ar savu “Daugavpili.” Jūs domājat, ka Latgale ir tāda vieta Latvijā?
Es nedomāju tieši Latgali. Tas, ko no medijiem var dzirdēt un redzēt… Tur ir virzieni. Mēs jau īsti nesaprotam, kas tur Rēzeknē notiek. Latvijā ir 5. kolonna un kaut kas notiek. Nevaru visu darīt tikai uz prezidenta vēlēšanām. Baigi smuki izskatīties, mēs te politiski cīnamies, bet daudzas lietas, kas notiek tur – “Ai, tas ir tālu prom.” Tā nav. 9. maijā tur gāja un lika puķes.
Tas labi, ka Jūs pieminējāt prezidenta vēlēšanas. Gribēju jums prasīt.
Es jau zinu, kā veidojas šādas sarunas.
Kā Jūs skatāties uz šī brīža kandidātiem?
Es domāju, ka tur ir skaidrs, ka pirmajā kārtā nekas nebūs, un tad jau mēs redzēsim. Es nezinu, kā tie Latvijas likumi tur precīzi ir par to.
Latvijas likumi ir tādi, ka ir ir pirmā kārta, ir vairāki balsojumi. Ja tajā neviens negūst absolūto 51 balsti, nāk otrā kārta un var izvirzīt citus kandidātus.
Uz to arī mēs, tā teikt, iedzersim!
Starp citu es kopumā gribēju prasīt par to inteliģences lomu, ko parasti mūsu prezidenta vēlēšanās līdz šim spēlēja radošā inteliģence. Viņi prot sacerēt ļoti smuku tekstu, piemēram, par nošļukušajiem knābjiem, ko pacels Egils Levits.
Māra Zālīte ir emocionālāks cilvēks, tā tas ir. Tas ir normāli. Mans paraksts tur bija?
Nē, nebija.
Tad es neesmu radošs vai neesmu inteliģens. Ir vairāki varianti. Es nekad tādos kopīgos parakstos, kādi lai arī tie nebūtu, nepiedalītos. Protams, var jau kādu stutēt. Es tā varētu modelēt, ja es, piemēram, būtu mediju vadītājs, teiksim, nu privātmediju vadītājs, kur es varu kaut kādā mērā ietekmēt. Piemēram, CNN vai Fox salīdzinājumam. Tur ir pilnīgi skaidrs, neviens par to ne īpaši uztraucās, ka viens ir par demokrātiju un otrs ir par republikāņiem.
Tur ir skaidra pozīcija. Un neviens nekliedz, ka žurnālistika ir sagājusi dēlī.
Bet Latvijā pa vidu ir sabiedriskais medijs. Ej nu zini, kurā pusē kurš žurnālists stāv. Bet, ja es šajā brīdī būtu mediju vadītājs, drošvien man būtu viens viedoklis par šo lietu, un tad tas mans attiecīgais medijs ietu tajā virzienā, kādā es domāju.
Bet kādā virzienā Jūs domājat?
Es pa priekšu mēģinātu iedomāties vienu starptautisku vizīti. Piemēram, Francijā. Aizbrauc mūsu prezidents ar kundzi un viņi valsts vizītē pieņem franču prezidents ar savu kundzi. Man grūti iedomāt mūsu pārstāvi, mūsu prezidentu bez kundzes.
Kāds varētu man teikt, ka nepietiek kaut kādas zināšanas, apstākļi, orientēšanās starptautiskajā vidē, pieredze un tā tālāk. Protams, bez šaubām, bet mūsu prezidents ir reprezentatīva persona. Viņš reprezentē valsti. Politiski mēs visi to labi zinām, ka viņa ietekmē ir premjera izvēle un vēl šādas tādas mazas nianses. Man liekas, ka šo reprezentācijas funkciju par maz novērtējam.
Visu cieņu Rinkēviča kungam un viņa dzīves pozīcijai un tam, ka viņš ir atklāts tāds, kāds viņš ir. Es viņu ļoti augstu vērtēju kā mūsu ārlietu ministru.
Roku uz sirdi liekot, nevaru iedomāties labāku ārlietu ministru Latvijai. Vai viņš varētu būt prezidents? Vismaz šajā faktorā es domāju, ka nē.
Pīlēna kungs ir saimnieks, saimnieciski domājošs cilvēks. Protams, bez pieredzes šajā politiskajā ķīselī. Bet es domāju, viņam būtu savas tēmas, kuras viņš varētu noteikti kaut kādā veidā virzīt.
Es klausoties Jūsos, saprotu, ka Jūs piederat tai grupai, kura saka – nē, ņemam kādu citu.
Nē, es laikam piederu pie tās grupas, kas teiktu, ka tomēr kaut kas simpatizē Pīlēnā. Man nepatīk tas, kas tur apkārt vārās – visa tā Šlesera padarīšana un tad tie Rosļikovi. Bet zinot viņu kā cilvēku. vienkārši kaut kā tā rādās. Es viņu tikai nedaudz pazīstu, bet man ir tāda sajūta, ka viņš ir pareizā persona.
Nacionālā apvienība no sākuma virzīja Levitu, tad Levits atteicās un…
Tā ir tā otrā kārta. Un tad mēs redzēsim. Viens scenārijs, ko es pilnīgi droši saredzu, ka otrā kārtā parādās Levita kungs kā jauns kandidāts.
Un tad, kad visi sapratuši, ka viss pārējais ir izgāzies, tad labāk vecie rati, kas ir iebraukti, nekā jauni, kuros nevar zināt, kā iesēsties.
Nu, tā kaut kā. Es teiktu, ka apmēram 70% dodu, ka būs tāds scenārijs. Paskatīsimies.
Par tautas vēlētu prezidentu. Vai mums vajag tādu modeli kā Lietuvā?
Stulbā kārtā mani atkal ir kaut kāds viedoklis. Mans pirmais viedoklis sakrīt ar to domu, ka mums šobrīd ir aplama vēlēšanu sistēma. Respektīvi, lokomotīvju princips, kad iet bez personiskās tiešās saites ar vēlētājiem. Mums nav mažoritārā sistēma. Manuprāt, tā ārkārtīgi daudz ko saglābtu pie situācijas, kad var atsaukt deputātu. Tu vari dabūt viņu rokā, jo tas ir tavs deputāts.
Es domāju, ka tā sistēma šobrīd ir tā iekonservējusies savā nemaināmajā Satversmes tēvu uzstādītajā kodolā. Neviens negrib neko darīt, mainīt, jo tā mainīšana nozīmē – ej nu zini, kā būs tālāk. Dzirdēju ziņās, ka arī Igaunijā deputāti taisa visādus brīnumus, viņi kaut ko tur nevar pieņem, viņiem kaut kas tur neiet. Tā jau arī ir parlamentāra republika, tas pats, kas pie mums. Es domāju, ka tur sākās tā problēma. Bet, ja deputāti būs patiesi tautas vēlēti, tad jau nav problēmas, ka tas prezidents ir reprezentācija no tā kopuma, kas pieņemts.
Respektīvi, Jūs sakāt – Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņa, nevis prezidenta vēlēšanas maiņa?
Jā, tāpēc ka prezidents ir nākošais etaps jau pēc tam pakārtots.
Ja prezidents ir tautas vēlēts vai vismaz daļēji, kā Lietuvā, tad momentā mainās viņa funkcija, ir citas tiesības.
To nu gan es šaubos, ka vajadzētu manīt. Mans viedoklis – jāmaina pamata vēlēšanu sistēma.
Runājot par revolucionāriem un izciliem skaņdarbiem, jūsu rokopera “Lāčplēsis” piedzīvos atjaunojumu.
Tas nav atjaunojums, tas ir viens no kaut kādiem veidiem. Šī ir viena no reinkarnācijām, kur viņš nāks ārā ar jaunu piegājienu, jaunu attieksmi no režisores, kas ir visādā ziņā ļoti jaukā un brīnišķīgā Rēzija Kalniņa. Es neietekmēju procesu nekādā veidā. Es pašlaik esmu tajā stadijā, kad es no malas skatos, kas tur būs. Un domāju, tā kā “Ceplī” – viņš bija, ir un būs. Šobrīd ir tas stāvoklis “ir”. Pēc tam atkal būs nākošais “ir”.
Ļoti daudziem izpildītājiem tas ir nozīmīgs. Mēs zinām Igo kā Lāčplēsi. Atis Zviedris to spēs?
Tikai mēs visi esam aizmirsuši, kā viņš tika lamāts. Kad tas darbs pirmajā piegājienā gāja ārā, tad bija divas lielas cilvēku grupas… Var teikt, ja būtu bijuši sociālie tīkli, tad es nezinu, kā mēs būtu izdzīvojuši to periodu – kā viņš ar tādiem matiem izgājis ārā, kas tad tā par figūru, ka viņš ir tāds kārns. Visi gaidīja, ka tur ārā nāks bodibildinga sakārtots džeks ar lieliem muskuļiem un lāča ausīm.
Folkloristi mūs nozākāja – kā var latviešu svētumu vispār kaut kādā rokoperā likt?! Roks un Lāčplēsis neiet kopā.
Tā kā var teikt, ka mēs savu meduspodu ar darvu izēdām pa pilnu programmu.
Es domāju, ka šodien tā faktiskā vērtība tam darbam ir tie vārdi un mūzika, ko autori ir radījuši – šinī gadījumā Māra un es. Visas tās interpretācijas, kāds tas varētu būt, ir interpretācijas. Un šī ir viena no interpretācijām, ko mēs kā autori ar prieku gaidām 28. jūlijā Lielvārdē. Protams, mēs jau nevaram izslēgt, ka nebūs kādas ziepes.
Skatījos, Jums bija intervija ar Orestu Silabriedi Jūsu jubilejā, un tur Jūs prasījāt, lai Jums novēl, lai Jūs nekļūtu slinks un nekļūtu garlaicīgs. Pēc šīs sarunas es spriežu, ka Jūs garlaicīgs noteikti neesat.
Es pat varu pateikti. Es nupat pabeidzu rakstīt klavierkoncertu. 15. maijā pieliku punktu un 17. novembrī tas skanēs Andreja Osokina izpildījumā Liepājā.
Visu raidījumu skaties šeit:
