Saruna ar Herberta Cukura meitu. Vai Cukurs ar vienu roku būtu glābis, bet ar otru atņēmis dzīvības? 37
Edvarts Krusts, Roberts Ozols
Maza personiska atkāpe. Kas vieno raksta autorus un Herbertu Cukuru? Herberts Cukurs bija Latvijas armijas virsnieks, mēs abi – zemessargi. Tomēr galvenais, kas mūs vieno, ir mīlestība uz savu tēvzemi un cieņa pret tās varoņiem.
Ar šādām domām dodamies apciemot leģendārā latviešu lidotāja, izgudrotāja un armijas virsnieka Herberta Cukura meitu Doloresu Rizotto-Cukurs.
Doloresa ir dzimusi 1934. gadā, bērnību pavadījusi tēvam piešķirtajā Bukaišu muižas pārvaldnieka mājā, ko Cukuri pārdēvējuši par Lidoņiem. 1944. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Brazīlijā, kur Doloresa pavadīja mūža lielāko daļu, līdz 2018. gadā atgriezās dzimtenē.
Namamāte mūs sagaida jau pie ārdurvīm. Enerģiska un dzīvespriecīga. Negaidīti veikli uzskrien pa kāpnēm otrajā stāvā, kur aiz plašām durvīm paveras balta telpa ar augstiem griestiem. It visur – uz klavierēm, pie sienām un uz plauktiem – svētbildes. Dažādas un skaistas. Bet goda vietā – viņas tēvs Herberts Cukurs Latvijas armijas formastērpā.
Esam jau novilkuši kurpes, kad saimniece iesaucas: ak, nevajadzēja taču! Brazīlijā nav parasts ielas apavus atstāt pie durvīm. Bet latviešiem šādu kārtību grūti pieņemt. Un tad Doloresa aicina mūs pie skaisti saklāta tējas galda. Saruna raisās viegli. Doloresai ir ass, skaidrs prāts un lieliska atmiņa.
Ebreju glābējs
Herberta Cukura dzīvesstāsts pētniekiem nereti šķiet pretrunu pilns. Īpaši epizodes, kas saistītas ar Otro pasaules karu. Tomēr gan vēsturnieka A. Ezergaiļa, gan pētnieku A. Pučes un B. Šābertes, gan arī Cukura lietas izmeklētāja-prokurora M. Zelča ieskatā Cukurs nav piedalījies holokaustā. Vēl jo vairāk – ir dokumentētas liecības, ka viņš izglābis vismaz četrus ebrejus.
Cukura piemiņas aizstāvjiem tas nerada jautājumus, tomēr daļai sabiedrības gan, jo savulaik čekas un tagad arī Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja A. Suharenko izplatīto paziņojumu iespaidā ir radīts mīts par Cukuru kā “nacistu un ebreju bendi”.
Un te nu gan rodas jautājums: kā tas iespējams? Vai Cukurs ar vienu roku būtu glābis, bet ar otru atņēmis dzīvības? Tas nudien nešķiet loģiski. Tādēļ nolēmām vaicāt Doloresai, ko viņa zina par šiem notikumiem.
Doloresai bija desmit gadi, kad tēvs uz Lidoņiem atveda Mirjamu Kaicneri, paslēptu sava kadiljaka bagāžniekā. Šādi viņš Mirjamu bija izvedis no Rīgas geto garām drošības policijas sargpostenim. Bērniem – Doloresai un diviem viņas brāļiem – tika pateikts, ka Mirjama esot radiniece, viņu “tante”. Tiesa, neviens no bērniem šo jauno “tanti” agrāk nebija redzējis, taču tēvs stingri piekodinājis, ka svešiniekiem, ja kāds ko vaicātu, jāatbild, ka tā ir viņu radiniece.
Par ebreju glābšanu draudēja nāvessods, tādēļ tika ievērota liela slepenība. Lai gan Lidoņos esot bijušas brīvas telpas, Mirjamu iekārtoja Doloresas istabā, kur viņas abas gulējušas vienā gultā, jo gaisma agrāk nelietotas telpas logos varētu radīt aizdomas un liekus jautājumus.
Mirjamai bija aizliegts tuvoties logiem, taču reiz viņa nenocietusies un piegājusi. Un tūdaļ pat tikusi ievērota. Drīz pēc tam Cukurs viņu aizvedis prom, taču pēc kāda laika atvedis atpakaļ, tikai tagad viņai bijuši vairs ne ogļu melni, bet koši blondi mati.
Bērniem tika pateikts, ka tā esot viņu jaunā vācu un angļu valodas skolotāju. Arī vārds Mirjamai bijis cits. Doloresai nav patikusi šī bērnu mānīšana, jo skolotāja bijusi ļoti līdzīga aizvestajai “tantei”. Taču patiesība par glābšanu un drošību bērniem netika atklāta.
Neilgi pirms kara beigām tēvs Mirjamu pārvedis uz sava tēva māju Liepājā (arī Herberta Cukura tēvs glābi ebrejus), no kurienes ģimene kopā ar Mirjamu devās uz Vāciju, vēlāk uz Brazīliju.
Svarīgu liecību 2011. gadā Okupācijas muzejam sniedza Leonora Apine, kam kara laikā bija nepilni divdesmit gadi un kas dzīvoja netālu no Cukura Bukaišu mājām. Viņa stāstīja, ka Cukuru dārza pagrabā nejauši uzgājusi trīs vīriešus. Cukurs skaidrojis, ka tie esot no vācu varas paglābti ebreji un lūdzis, lai Leonora atnes viņiem ko ēdamu.
Arī Doloresa šo gadījumu labi atminas. Cukurs ar sievu nereti devās uz Rīgu, atstājot bērnus vienus, tomēr ne bez uzraudzības. Tādēļ viņi nolīguši aukli – Leonoru Apini, kas tādās reizēs palika Cukuru mājā. Šajā laikā dārzā tika uzbūvēts neliels, maskēts pagrabs, kur tēvs esot licis bērniem slēpties, ja pagalmā vecāku prombūtnes laikā ierastos svešinieki. Taču reiz Cukurs bērniem aizliedzis tuvoties slēpnim, sakot, ka vecais koks, kas audzis slēpnim līdzās, kuru katru brīdi draudot nogāzties. Leonora reiz gājusi lūkot, kas īsti tajā pagrabā ir. Tad arī ieraudzījusi trīs vīriešus, kas tiešām bija ebreji.
Daži pētnieki izteikuši minējumu, ka ap Cukura mājas dārzu nav bijis sētas, tāpēc iespējams, ka šie trīs ebreji paši paslēpušies pagrabā. Taču Doloresa skaidri atceras, ka ap māju bija mūra sēta ar vārtiem. Šos cilvēkus noteikti bija atvedis Cukurs, kamēr bērni gulējuši, citādi viņš nebūtu lūdzis Leonorai tos pabarot. Tiesa gan, tikpat nemanāmi viņi vēlāk arī aizvesti.
Vaicāta par motīviem, kas varētu būt mudinājuši tēvu riskēt ar dzīvību, glābjot ebrejus, Doloresa stāsta, ka viņas tēvs bijis liels dēkainis un brīžiem arī pārgalvīgs avantūrists, kas vienmēr cīnījies par taisnību un aizstāvējis vājākos, kā arī augstu vērtējis draudzību. Šāda attieksme viņam ieaudzināta ģimenē, jo Herberts bija vecākais brālis, kam nācās ne vien pamācīt, bet arī aizsargāt jaunākos. Līdzīgi viņš esot izturējies arī pret saviem padotajiem armijā, par ko karavīri viņu cienījuši.
Uzsākot uzņēmējdarbību Brazīlijā, Cukurs esot palīdzējis arī cilvēkiem, kas cieš no alkohola atkarības (pats viņš alkoholu nelietoja nemaz). Pieņēmis tos darbā, mēģinājis atradināt no lietošanas. Doloresa atceras kādu ģimenes pastaigu pludmalē, kur Cukurs ieraudzījis krietni iereibušu vīru, atvedis to pie sevis uz mājām, pabarojis, vēlāk pieņēmis darbā, maksājis viņam nelielu algu un pat noīrējis mazu istabiņu. Sirds lūzusi, kad šis cilvēks aizmucis. Līdzīgas epizodes esot bijušas vairākas.
Dzīve trimdā un nomelnošanas kampaņa
Atmiņas par Brazīliju Doloresai ir sāpīgas, jo atgādina par netaisnību, kas nodarīta ģimenei. Tēvs sācis nodarboties ar uzņēmējdarbību. Būvējis laivas, nopircis lidmašīnu ar ūdens slēpēm pasažieru pārvadāšanai. Uzcītīgi strādājis, lai nodrošinātu ģimenei labklājību. Pat svešumā, kur viss bija jāsāk no nulles, nav pametis novārtā savu inženiera-konstruktora aicinājumu. Doloresa rāda bildes, kur redzama Cukura izgudrotā laiva ar spārniem, kas varējusi lidot virs ūdens piecu metru augstumā! To tēvs uzbūvējis par savu naudu.
Dzīve pamazām nostabilizējusies, ģimene bijusi laimīga. Līdz brīdim, kad 50. gados presē sāka parādīties virsraksti “Beidzot atrasts Rīgas bende” utml.
Ko nozīmē “beidzot”? Cukurs izceļoja no Latvijas oficiāli, dzīvoja ar savu īsto vārdu, neslapstoties un neslēpjoties. Kad ģimene ieradās Brazīlijā, tēva pagātne tika rūpīgi izmeklēta, un drošības dienesti atzina viņu par nevainīgu. Bet tad – vairākus gadus pēc kara – pēkšņi pret Cukuru un viņa ģimeni tika sarīkota nomelnošanas kampaņa. Šajā laikā PSRS Valsts Drošības komitejai jeb čekai vajadzēja sabiedrības apziņā nostiprināt mītu, ka latvieši ir “nacisti un ebreju šāvēji”. Cukurs ideāli atbilda čekistu mērķim – armijas virsnieks, nacionālais varonis ar interesantu biogrāfiju. Čekas acīs tauta, kuras varoņi ir “nodevēji” un “bendes”, ir nicināma, asimilējama un iznīdējama.
Pie Cukuru mājas sāka parādīties agresīvi noskaņotu cilvēku grupas ar koka mietiem un ieročiem, taču ģimene nepameta savu dzīvesvietu. Iesniedza ziņojumu par apdraudējumu, Brazīlijas policija uzsāka ģimenes aizsargāšanu, nodrošinot mājas apsardzi, reizēm pavadot bērnus uz skolu un atpakaļ. Pašaizsardzības nolūkā ģimenei pat tika izsniegti ieroči (tēvam gan arī pirms tam bija revolveris). Jāpiebilst, ka tēvs līdz pat mūža galam ik dienu ir vingrojis un mudinājis uz to arī bērnus. Vēl Doloresa atceras, kā viņas vīram mācīja šaut un ierādīja dažus tuvcīņas paņēmienus. Juties kā policiste. Kādu dienu pie tēva ieradušies pat divi Brazīlijas armijas ģenerāļi un trīs pulkveži, lai izteiktu viņam un tuviniekiem līdzjūtību.
Vaicāta, kāda bija pārējās sabiedrības attieksme, Doloresa atbild, ka bijuši arī naidīgi noskaņoti cilvēki. Tomēr lielākais vairums viņus atbalstīja, jo cilvēki sapratuši, ka avīžraksti ir apmaksāta kampaņa un klaja propagandu. Piemēram, Doloresa rāda mums fotogrāfiju, kur tēvs redzams armijas formastērpā izstaipoties kā pēc pamošanās. Otrā pusē uzraksts “manai mīļajai sieviņai”. Taču presē attēlu pavada komentārs “pēc ebreju šaušanas bende izstaipa locekļus”.
Nomelnošanas kampaņa turpinājās līdz pat tēva noslepkavošanai Urugvajā, Montevideo 1965. gadā.
Izrādās, ka ģimene ir personiski pazinusi visus tēva slepkavas, jo tā bijusi ilgi plānota “Mossad” operācija. Tēvs esot iepazinies ar kādu austriešu uzņēmēju, kas vēlējās kļūt par sadarbības partneri, mudināja paplašināt uzņēmumu, solīja finanšu līdzekļus. Patiesībā tas bija operācijas vadītājs, bet viņa uzņēmuma darbinieki – aģenti, kas vēlāk noslepkavoja Cukuru.
Tēvs ģimenei esot teicis, ka gribētu uzticēties šiem cilvēkiem, taču īsti nevar. Pirms došanās uz Urugvaju Cukurs tuviniekiem skaidri pateicis, ka gadījumā, ja neatgriezīsies, viņa nāvē vainojami būs šie “partneri”. Tā tas arī notika.
Cukura slepkavība ir smalki aprakstīta. Viņu ieveda neapgaismotā mājā, kur pieci aģenti mēģināja viņu savaņģot, taču sešdesmit četrus gadus vecais virsnieks sīvī pretojās. Līdz beidzot viņu nosita ar āmuru. Bez izmeklēšanas un tiesas sprieduma.
Kopsavilkums
Vainu ebreju slepkavošanā apstiprināt vai noliegt nav spējusi ne Latvijas Republikas Prokuratūras 1996. gadā veiktā izmeklēšana Cukura pārbaudes lietā, ne 2006. gadā ierosinātā krimināllieta par ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā.
Doloresa 2006. gadā sniegusi liecību izmeklētājam M. Zelčam, kas 2018. gadā izbeidzis kriminālprocesu. Sarunā Doloresu atklājusi Cukura motivāciju. Cilvēks, kas būtu piedalījies vai ieinteresēts holokausta īstenošanā, nebūtu ebrejus glābis.
Un te nu katram pašam ir jāizlemj, kam ticēt: latviešu vēsturniekiem, Cukura meitai vai arī čekistiem un viņu radītajam mītam, ko izplata arī Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs A. Suharenko. Tas pats Suharenko, kas Kremlī ir pozējis ar Putinu. Tā pati Ebreju kopiena, kuras biedri Latvijā ieceļojuši no PSRS jau pēc Otrā pasaules kara un kam ar holokaustā nogalinātajiem nav nekāda sakara. Kopiena, kas pieprasīja no mūsu valsts 40 miljonus eiro “kompensāciju” par noziegumiem, ko nacistiskās Vācijas okupācijas vara ir veikusi Latvijas teritorijā. Kompensāciju no Latvijas valsts par noziegumiem, kuros tā nav piedalījusies un par ko tā nevar uzņemties juridisku atbildību.
Tāpēc mēs aicinām sabiedrību uz diskusiju par Herberta Cukura lomu Latvijas vēsturē, lai kliedētu mītus un šķirtu patiesību no meliem. Vairāk par to var lasīt rakstos “Herberts Cukurs: starp patiesību un meliem”, “Herberts Cukurs ir pelnījis sava goda atjaunošanu”.
