Kad ciešanas būs pārgājušas, Latvija noteikti būs finanšu sistēmas avangardā. Intervija ar Gunti Beļavski 1
Autori: Ivars Bušmanis, Olafs Zvejnieks
Vai šo banku gadu, kad klientu skaits strauji sarucis un no valsts aizplūduši divi miljardi eiro, var uzskatīt par veiksmīgu? Kāpēc bankas kļūst par fin-tech uzņēmumiem? “LB” žurnālisti Ivars Bušmanis un Olafs Zvejnieks izvaicāja Gunti Beļavski, bankas “Citadele” valdes priekšsēdētāju, kurš ir arī Latvijas Finanšu nozares asociācijas (tā pati iepriekšējā Latvijas Komercbanku asociācija) padomes priekšsēdētājs.
Divi fakti. Vasarā Komercbanku asociāciju pārdēvējāt par Finanšu nozares asociāciju un uzņēmāt nebanku biedrus. Nupat banka “Citadele” kļuva par mobilo maksājumu platformas “Mobilly” līdzīpašnieku. Vai tie liecina par to, ka komercbankas no niknās konkurences ar fin-tech uzņēmumiem pārgājusi uz to pārņemšanu?
Guntis Beļavskis: Konkurences cīņa notiek starp jebkuriem komercdarbības subjektiem. Daudz asāka tā ir starp pašām bankām, jo īpaši tagad. Mēs daudzu gadu gaitā Latvijas Komercbanku asociācijā atradām kopīgu valodu, lai risinātu savus jautājumus, uzlabotu pakalpojumu kvalitāti un celtu nozares reputāciju. Tagad to turpinām kopā ar citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, ar fin-tech uzņēmumiem (starp citu, nesen “Microsoft” iestājās).
Kas attiecas uz otro faktu – jebkura liela uz attīstību vērsta banka ir izskatījusi vai izskatīs fin-tech uzņēmumus kā potenciālu mērķi stratēģiskām investīcijām. Savukārt finanšu tehnoloģiju uzņēmumi rotēs ap bankām un domās, vai viņiem nav izdevīgāk savus pakalpojumus sajūgt kopā ar banku pakalpojumiem.
Tam ir iemesls. Baltijā strādājam mazā tirgū. Ne vien fin-tech uzņēmumiem, bet pat bankām bieži pietrūkst klientu, lai pasaules tendences varētu veiksmīgi pārnest. Piemēram, tā sauktās kobrendētās kartes (co-branded cards), kuras bankas izdod kopā, piemēram, ar aviokompāniju, Baltijā beigušas darbību, jo klientu par maz.
Tomēr līdz šim banka “Citadele”, lai attīstītos digitāli, pieņēma darbā fin-tech līderus – piemēram, “Monea” izveidotājs Mārtiņš Bērziņš tagad ir jūsu e-biznesa daļas vadītājs… Finanšu tehnoloģiju uzņēmumus vēl nepārpērk.
Latvijā nē, bet Baltijā saplūšana notiek. Piemēram, igauņu LHV bankai partneris ir “TransferWise”. “Smart-ID” risinājuma izstrādātājs “SK ID Solutions” pieder “Swedbank”, “SEB Bank” un “Telia Eesti”.
Kas jauns digitalizācijas iespaidā šogad īstenots jūsu bankā?
Paiet ilgs laiks no brīža, kad par digitalizāciju visi runā līdz brīdim, kad klients pasaka: “Šis riktīgi labi darbojas!” Savā stratēģijā esam ierakstījuši, ka vēlamies sniegt klientiem labākos digitālos risinājumus. Esam pārgājuši uz tā sauktajiem “agile” (angliski: veikls, elastīgs, ātri pielāgojošs. – Red. piez.) risinājumiem, lai banku pakalpojumus varētu saņemt attālināti, ērti un droši. Tas nozīmē nevis ikreiz jaunu, bet pastāvīgi evolucionējošu lietotni. Esam spēruši lielu soli.
Sākumā biju skeptisks pret valkājamiem produktiem – maksājumu uzlīmēm, aprocēm. Tagad, kad bezkontakta maksājumi sāk izplesties kā kūlas ugunsgrēks, klienti sapratuši, cik tas ir ērti. Pie parastās “Citadeles” maksājuma kartes klientam jau varam piedāvāt vēl divus trīs norēķinu veidus, tajā skaitā ar viedtālruni un aproci. Vieglāk izvilkt tālruni un pielikt pie norēķinu termināļa nekā izvilkt maku un meklēt tajā karti.
Kādas pārmaiņas uzņēmējdarbībā jūs redzat, spriežot pēc kreditēšanas tendencēm?
Katru nedēļu manām, ka uzņēmumi investē attīstībā. Kādu laiku šis process bija palēninājies, jo bija neskaidra ekonomiskā prognoze. Esam sasaistīti ar Eiropas ekonomiku. Vispirms nebija skaidrs, ko Dragi kungs (Eiropas Centrālās bankas prezidents. – Red. piez.) izdarīs ar ekonomiku. Kad noskaidrojās, sākās breksita process, tagad budžeta politikas maiņa Itālijā. Arī tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu eksportējošiem uzņēmumiem nedod sajūtu: tagad ir īstais laiks modernizācijā ieguldīt trīs miljonus!
Tomēr fundamentālas investīcijas ienāk, piemēram, IKEA, “Lidl”, “Eolus” vēja parks. Vairāk gribētos redzēt nevis tādas investīcijas, kas ienāk Latvijā, lai paņemtu resursu, bet gan tādas, ko paši ražojam un pārdodam uz āru. Veiksmīgākie Baltijas uzņēmumi jau ieņēmuši nišu – apkalpo pasaules lielos ražotājus.
Šogad nerezidentu skaits Latvijā samazinājies uz pusi, no Latvijas aizplūduši divi miljardi eiro. Vai palikušās desmit nerezidentu bankas, kuras visas pateikušas, ka strādās vietējā tirgū, nesaasina konkurenci?
Lielāku konkurenci vienmēr esmu uztvēris pozitīvi. Patērētājiem lielāka izvēle un lielajām bankām vairāk jākustas. Tāpat, kā to palielināja “DNB” un “Nordea” apvienošanās. Banka “Citadele” tikai nostiprinās un tās vērtība aug. Jo banka izveidota, strādājot asā konkurencē ar nevienlīdzīgiem spēles noteikumiem – tā ir mūsu degviela.
Vietējo klientu segmentā tirgus ir mazs, un tajā ieiet ir grūti. Tomēr izmaiņas var gaidīt. Skaidrs, ka, samazinoties aktīviem, pieaug kapitāls un ar to var startēt vietējā tirgū vai arī strādāt šaurā nišā ar nelielu klientu skaitu. Vai arī apkalpot tikai akcionāru vajadzības, kā to dara daudzas mazas bankas Vācijā.
Tas skan mierinoši, ka var pastāvēt daudzas mazas bankas, taču, mūsuprāt, šo dažu turīgo klientu apkalpošanas bizness Latvijā ir beidzies. Varbūt drīzāk būtu gaidāma mazo banku apvienošanās?
Protams. Bet vispirms jāsagaida regulatora secinājumi par to, cik nopietni ir iesniegtie biznesa plāni. Ja ir kapitāls, ar to var kādu laiku segt izmaksas un uzturēt licenci, bet neizbēgami pienāks brīdis tām domāt, vai nemest kauliņus kopā. Lai kādas apvienošanās mūs sagaidītu, tās nobālēs pret pirms gada jau notikušo “DnB” un “Nordea” darījumu.
Labā ziņa par šo gadu, ka straujās banku biznesa modeļu izmaiņas neradīja kaskādi ar problēmām. Regulatora līdzšinējais darbs, neļaujot nerezidentu bankām izvietot riskantos līdzekļus ilgtermiņa aktīvos un pieprasot augstu likviditāti, ir palīdzējis izvairīties no satricinājumiem.
Līdzīgas nelaimes dēļ cieta “Parex” banka. Desmit gadi pagājuši kopš “Parex” pārdošanas valstij par diviem latiem. Vai amerikāņu investori ir ietekmējuši “Citadeles” menedžmentu?
Protams, tas ir cits līmenis. Bet ne tikai amerikāņi. Ceturtdaļa pieder ERAB. Ir arī kanādieši, dubaijieši, angļi. Izrādījās, ka patiesībā mēs neko nezinājām par kapitālismu. Tas īstais kapitālisms ir aizraujošāks, dinamiskāks, vērstāks uz rezultātu un, pats galvenais, nežēlīgi ambiciozs.
Esmu daudz iemācījies un ļoti pateicīgs par šo skolu. Izpratne un zināšanas, kā jāpārvalda komercbizness, kā jāpelna nauda, kā jānodrošina vērtības pieaugums – šīs zināšanas paliks Latvijā. Jo nu jau divi duči mūsu darbinieku iemācījušies to visu. Šo četru gadu laikā banka ir krietni attīstījusies un kļuvusi stabilāka.
Naudas atmazgāšanas problēma Eiropas mērogā nav atrisināta, jo augsta riska noguldījumi no Latvijas vienkārši pārcēlušies uz citām bankām Čehijā, Slovākijā, Polijā un citur…
Tāda centralizēta AML sistēma (naudas pretatmazgāšanas sistēma) Eiropā de facto nepastāv. Neviens jau nesaka, ka te ir netīrā nauda – mums pārmet, ka ir paaugstināta riska nauda un ka nav kapacitātes to pārbaudīt. Piemēram, Šveicē nav nepieciešamības apkarot čaulas kompānijas, jo tā sistēma ir uzbūvēta tā, lai spētu visus riskus kontrolēt. Pie mums industrija auga, bet uzraudzība netika līdzi, riski gāzās pāri malām un tie bija jāsamazina.
Jā, mūsu tirgus spēlētājiem tas bija nepatīkami un sāpīgi, bet kā maza valsts mēs neesam spējīgi ietekmēt šo atbilstības noteikumu (compliance) cunami, kas brāžas pāri. Noziedzīgo līdzekļu apkarošanas un klientu identificēšanas vilnis noteikti pārvelsies pāri visai Eiropai.
Latvija krīzēs izceļas ar kļūdu labojumu un lieliski izpildītu mājasdarbu. Gadu vai divus būs jāpamokās. Tad, kad ciešanas būs pārgājušas, Latvija noteikti būs finanšu sistēmas avangardā. Tas mums dos priekšrocības nākamos desmit piecpadsmit gadus. Lūzuma brīži ir vajadzīgi, lai kaut ko mainītu.
Mums ir jāatceras, ka cilvēkam ir cilvēka daba – viņš nav iemācījies tikt galā ar naudu. Naudas dēļ cilvēks ir aušīgs, izdara aplamības, kļūst mantaskārs. Naudaskāre periodiski noved pie krīzēm. Nezinu, kad un no kurienes, bet krīze ir neizbēgama.
Pagājuši desmit gadi, kopš mūs trīs (Valteru Ābeli, Vladimiru Ivanovu un mani) nakts vidū ielika sabrukušas bankas valdē. Toreiz vienojāmies – ja mums izdosies banku pacelt, tad uzbūvēsim to tādu, lai nākamā krīze to neskartu.
