Internets pacieš visu? Pārdomas par etnisku jautājumu apspriešanu 7
Pagājšnedēļ portālā “ManaBalss.lv” sabiedrības apspriešanai parādījās iniciatīva “Par saliedētu, iekļaujošu un tolerantu sabiedrību Latvijā!”. Atgādinājumam – portālā “ManaBalss.lv” var parakstīties elektroniski un tad pēc 10 000 parakstu savākšanas apspriežamā iniciatīva tiek iesniegta likumdevējiem, tāpēc portāla vadmotīvs ir dot “iespēju ar vienu klikšķi nogādāt Saeimā vislabākās, visgaišākās idejas un uzlabot Latviju”.
Iniciatīvā “Par saliedētu, iekļaujošu un tolerantu sabiedrību Latvijā!” apkopoti secinājumi un ieteikumi pēc 14. novembrī notikušā foruma “Daudzbalsība, ieklausīšanās un koprade: mazākumtautības Latvijā”, kuru rīkoja Kultūras ministrija, tās Mazākumtautību nevalstisko organizāciju pārstāvju konsultatīvā komiteja un Latvijas Kopienu iniciatīvu fonds.
Forumā piedalījās ļoti dažādi cilvēki: gan pārstāvji no mazākumtautību kultūras biedrībām, kas Latviju ciena un vēlas tās uzplaukumu, kā Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs, gan tādām organizācijām, kas Latvijā īsteno tā dēvētās Krievijas tautiešu politikas kursu, piemēram, Latvijas Krievu kopienas vadītājs Vjačeslavs Altuhovs, un pat tādi cilvēki, kas atklāti pauduši, ka nīst Latvijas valsti, piemēram, Aleksandrs Giļmans. Tāpēc forumā tika apspriestas gan konstruktīvas idejas, piemēram, ka jāuzlabo latviešu valodas mācību grāmatas mazākumtautību skolām un ka mazākumtautību biedrības var dot lielāku ieguldījumu sabiedrības drošības stiprināšanā, gan daži savdabīgi apgalvojumi. Piemēram, ka Donbasā pirms gada esot bijusi labāka etniskā situācija nekā pie mums Latvijā tagad.
Dažādie uzskati atspoguļojās arī foruma atziņu apkopojumā “Par saliedētu, iekļaujošu un tolerantu sabiedrību Latvijā!”, kura ievadā ierakstīts: “De facto saliedētība Latvijas sabiedrībā vēl nav sasniegta, par to liecina etniskās pārstāvniecības disproporcijas valsts pārvaldē un pilsoniskās sabiedrības segmentā, dažādības vadības sistēmas trūkums izglītības sistēmā un darba tirgū, nošķirtas informatīvās telpas latviešu un krievu valodā, periodiski vērojami radikālu politisku saukļu izraisīti etnisku konfliktu uzliesmojumi” (izcēlums mans – D.K.). Tas, protams, labi saskan ar Nepilsoņu kongresa ideologa Aleksandra Gapoņenko veidoto rakstu krājumu “Etniskie konflikti Baltijas valstīs. Postpadomju periods” un citu radikālo aktīvistu mēģinājumiem iztēlot Latviju kā potenciālā konflikta vietu, taču par kādiem “etnisko konfliktu uzliesmojumiem” Latvijā domājusi Kopienu inciatīvu fonda valdes priekšsēdētāja, bijusī izglītības un zinātnes ministra padomniece sabiedrības integrācijas jautājumos Liesma Ose, kas apkopoja mazākumtautību foruma darba grupu vadītāju secinājumus un ievietoja iniciatīvas tekstu “Manabalss.lv”? Piezvanīju viņai un lūdzu nosaukt konkrētus gadījumus. Minēju arī, ka tajā pašā dienā, kad notika forums, rīta pusē apmeklēju konferenci Latvijas Zinātņu akadēmijā, kurā Latvijas Institūta direktore Karina Pētersone uzsvēra, ka Latvijā, pastāvot etniskai dažādībai, nav bijuši etniskas izcelsmes konflikti.
Pēc īsas telefoniskas diskusijas Oses kundze atzina, ka manas šaubas esot pareizas, formulējums par etnisku konfliktu uzliesmojumiem esot pārāk saasināts un pārāk šerps, sacīja paldies par kritiku un solīja tekstu labot.
Šis teikums ir izņemts ārā. Taču neatbildēti jautājumi ir palikuši. Piemēram, kas slēpjas aiz teikuma “par etniskās pārstāvniecības disproporcijām valsts pārvaldē un pilsoniskās sabiedrības segmentā”. Vai valsts pārvaldē būtu jāievieš kādas “etniskās pārstāvniecības” kvotas? Arī šī ideja Krievijas “tautiešu” aprindās lolota jau labu laiku.
