Iesaka izveidot klimata klubu, kas vienotos par oglekļa nodokli 37
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Zaļajam kursam būs arī ģeopolitiskas sekas. Par to stāstīts ziņojumā (“The geopolitics of the European Green Deal”), kuru publicēja domnīcas “Eiropas starptautisko attiecību padome” sadarbībā ar “Bruegel”. Tomēr autoru ieteikumi radušos problēmu pārvarēšanai var izrādīties grūti īstenojami.
No lāča pie drakona?
Piemēram, Eiropas Savienība šobrīd iepērk aptuveni piekto daļu no pasaulē pārdotās naftas, bet ir izvirzīts mērķis pārstāt fosilā kurināmā izmantošanu, kas nākotnē samazinās šo energoresursu cenas un eksportētāju ienākumus.
Tāpēc, saka eksperti, vajadzētu pamudināt ES kaimiņvalstis – naftas un gāzes piegādātājas, lai tās diversificē savu ekonomiku un attīsta atjaunīgās enerģijas infrastruktūras un “zaļā ūdeņraža” tehnoloģijas un lai uz šī pamata veidotos jauni ilgtspējīgi tirdzniecības sakari.
Problēma pārāk neskar labklājības valsti Norvēģiju, kura mērķtiecīgi gatavojas laikmetam “pēc naftas” jau kopš savu fosilā kurināmā atradņu apgūšanas sākuma iepriekšējā gadsimta septiņdesmitajos gados. Turklāt Norvēģija ir iekļāvusies Eiropas Ekonomiskajā zonā un konsekventi ievieš uz to attiecinātās ES direktīvas.
Par pilnīgu pretmetu var dēvēt Alžīriju, kurai energoresursu – naftas un gāzes – tirdzniecība ienes 95% no eksporta ieņēmumiem un nodrošina vairāk nekā pusi budžeta ieņēmumu. Bet tie nav spējuši palīdzēt Alžīrijas plānveida ekonomikai izrauties no stagnācijas, un tās iemesli drīzāk meklējami politisku pārkārtojumu un nepieciešamo reformu trūkumā un izplatītajā korupcijā.
Protams, specifisku vietu Eiropas Savienības kaimiņu lokā ieņem Krievija, kura ilgstoši pratusi izmantot ES enerģētisko atkarību un joprojām tiecas to darīt.
Uz spriego politisko domstarpību fona. Tomēr Zaļais kurss minēto atkarību deldē un arī Krievijai vajadzēs pielāgoties. Kas ir šķietami vienkārši, jo pastāv lielas iespējas gan diversificēt ekonomiku, gan attīstīt mazo un vidējo uzņēmējdarbību. Nav vienīgi valdošā režīma īstas ieinteresētības strauji mainīt esošo ekonomikas modeli.
Kā aizvietot izejvielas
Tikmēr domnīcu ekspertu analizētais diversifikācijas un noteiktu izejvielu veidu aizvietošanas jautājums kļūst arvien aktuālāks pašai Eiropas Savienībai.
Pirmām kārtām ir runa par kritiski svarīgām izejvielām un arī precēm, kādas nepieciešamas atjaunīgos avotus izmantojošajai jeb jaunās enerģētikas nozarei vai viedtālruņu, datoru un elektromobiļu ražošanai, kurā ievērojamā daudzumā tiek patērēti retzemju metāli. (To saturošo gada laikā pasaules tirgū laisto preču vērtība varētu būt tuvu pie diviem triljoniem eiro.) Patlaban šī industrija gandrīz pilnībā atkarīga no Ķīnas piegādēm. Un ir grūti vērtējama oficiālās Pekinas apņēmība sasniegt oglekļa izmešu nulles līmeni līdz 2060. gadam.
Jāņem arī vērā, ka reto metālu rūpnieciskā ieguve ir videi ārkārtīgi kaitīgs process. Nevalstiskās organizācijas ceļ trauksmi par katastrofālajām sekām, ko izraisa, piemēram, litija iegūšanai veiktās darbības Andu kalnos. Nerunājot par bērnu darba izmantošanu Kongo Demokrātiskās Republikas kobalta raktuvēs.
Tāpat nav izslēdzami gluži politiska rakstura riski ES attiecībās ar virkni valstu, no kurām tiek iepirktas izejvielas. Tāpēc jāmeklē aizvietojoši materiāli vai jārod alternatīvas tehnoloģijas. Kas savukārt prasa papildu ieguldījumus pētniecībā.
“Klimata klubs” kā risinājums?
Ziņojuma autori iesaka “sadarboties ar ASV un citām partnerēm, lai izveidotu “klimata klubu””. Tā dalībnieces, līdzīgi kā Eiropas Savienība, apņemtos ieviest oglekļa nodokli jeb nodokli importa precēm, kuru ražošana rada lielas ogļskābās gāzes emisijas. Pretējā gadījumā šo ES iecerēto mehānismu trešajās valstīs uztvers kā eiropiešu uzslietu mākslīgu barjeru vai protekcionisma un negodīgas konkurences izpausmi.
Sakritības dēļ oglekļa nodokļa tēmai veltīts ziņojums 5. februārī tika apspriests Eiropas Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošuma komitejā (ENVI), kuras rezolūcijas priekšlikumā norādīts, ka nodoklim jākļūst par nozīmīgu instrumentu cīņā pret klimata pārmaiņām un vienam no svarīgiem ES “pašas resursiem” atveseļošanas plāna “Next Generation EU” finansēšanai (saskaņā ar Briseles aplēsēm varētu ienest no 5 līdz 14 miljardiem eiro gadā atkarībā no piemērošanas modalitātēm).
Bet oglekļa nodoklim tāpat jābūt atbilstošam taisnīgas tirdzniecības normām un Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumiem. Šie nosacījumi droši vien tiks iestrādāti arī Eiropas Komisijas priekšlikumos, ar kuriem tā nāks klajā, domājams, jūnijā.
Tie tomēr būs īstenojami, vienīgi lielākā vai mazākā mērā iedzīvinot ideju par “klimata klubu”. Sadarbība ar ASV ir iespējama, ja ievērojam Baltā nama jaunās administrācijas atgriešanos Parīzes klimata vienošanās parakstītāju pulkā un prezidenta Džo Baidena vispārējo attieksmi.
Taču netrūkst oglekļa izlīdzināšanas kvotas pretinieku. Jau pērn pret to izteica iebildumus Krievijas valdība, un tagad Maskavas un Briseles attiecības, ES augstā pārstāvja Žuzepa Borela vārdiem, sasniegušas zemāko punktu.
Tikām ar Zaļā kursa globalizācijas pakāpi būs saistītas tā sekmes arī Eiropas Savienībā – ģeogrāfiski visai šaurā telpā, tomēr preču noietam ārkārtīgi pievilcīgā. Tas ir faktors, kas, kā apgalvots domnīcu publiskotajā dokumentā, ļauj virzīt iniciatīvas enerģētiskās pārkārtošanās un paaugstinātu starptautisko standartu jomā vai rosināt ieinteresēto valstu “koalīcijas”, piemēram, lai aizkavētu mūžīgā sasaluma slāņa izzušanu. Vai veidot globālu “platformu” pozitīvās pieredzes apmaiņai.
Viedokļi
Franss Timmermanss, EK priekšsēdētājas izpildvietnieks, atbildīgs par ES Zaļo kursu un klimata pārmaiņām, konferencē “Konkurences politikas loma Eiropas Zaļajā kursā” 4. februārī: “Starptautiskā situācija pēdējā gada laikā ir ievērojami uzlabojusies. Atceros, ka mūs kritizēja par to, ka esam vieni. “Ziniet, mēs esam atbildīgi tikai par 8 vai 9% [pasaules] emisiju, kāpēc braukt tik ātri? Citi tam nesekos.” Nu, citi seko. Jo viņiem patīk tas, ko mēs darām, bet galvenokārt tāpēc, ka viņi ir sapratuši, ka “tas ir viņu pašu interesēs doties tajā pašā virzienā, jo nav nākotnes vecajai ekonomikai un vecajam ražošanas un patērēšanas veidam”. /../ Mēs esam sarunu vidū, ļoti konstruktīvās sarunās ar parlamentu un padomi par klimata likumu. Klimata likums ir mūsu likumu likums.”
Margrēte Vestagere, EK priekšsēdētājas izpildvietniece, digitalizācijas un konkurences komisāre: “Mums ir vajadzīga katra valsts pasaulē, lai katra tā uzņemtos savu lomu. Eiropa var rādīt ceļu – un mēs to darām. Bet mēs to nevaram paveikt vieni paši. Tāpēc prezidenta Baidena lēmums atkal pievienoties Parīzes nolīgumam ir pagrieziena moments ne tikai amerikāņiem, bet visai pasaulei.”
