Interesants atklājums Jeruzalemes arhīvā: kas īsti bija Josifs Šneiders? 0
Izraēlā rīdzinieku Josifu Šneideru (Šnaideru) pazīst kā vienu no pirmajiem, kurš 50. gadu otrajā pusē sāka cīņu par PSRS ebreju tiesībām doties uz savu valsti un tamdēļ tika represēts. Latvijā šī zināmā mērā pretpadomju disidentu pulkā ierindojamā vīra vārds nav plaši zināms. Tomēr vēsturniecei, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļas “Dauderi” vadītājai, Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra līdzstrādniecei OLGAI MIHELOVIČAI, šovasar iepazīstoties ar Izraēlā glabāto Šneidera personisko arhīvu, paveicies atklāt interesantus faktus. Izrādās, Šneiders pēc izceļošanas sācis aktīvu saraksti ar latviešu trimdu, tostarp apspriesta arī iespēja nelegāli nogādāt okupētajā Latvijā trimdā iznākošo periodiku un literatūru.
Kas īsti bija Josifs Šneiders, un kā jūs viņu “atklājāt”?
Šovasar teju mēnesi stažējos Jeruzalemes Ebreju universitātē un gatavoju promocijas darbu “Ebreju nacionālā kustība Latvijas PSR (1945–1989)”. Strādājot Ebreju tautas nacionālajā arhīvā, kas arī atrodas Jeruzalemē, arhīva darbinieki piedāvāja man apskatīt Josifa Šneidera arhīvu. Tas sastāv no 15 palielām kastēm. Radinieki arhīvā tās bija atdevuši tikai šā gada maijā, un man palaimējies būt pirmajai no pētniekiem, kam ļauts iepazīties ar vēl nesakārtoto kastu saturu. Josifs Šneiders (1927 – 2006) ir dzimis Rīgā, mācījies Rīgas ebreju skolā, karam ienākot Latvijā 1941. gadā, kopā ar māti bijis evakuācijā Iekškrievijā un Vidusāzijā, atgriezies 1944. gadā, iesaukts padomju armijā, ap 1951. gadu sācis fotogrāfa darbu. Arī visa viņa turpmākā mūža darba gaitas saistījās ar fotografēšanu. Tāpēc lielu daļu Šneidera arhīva aizņem fotogrāfijas. Viņš pēckara periodā fotografējis gan bijušā Rīgas geto teritoriju, gan ebreju kapus un piemiņas vietas. Interesants fotomateriāls ir par Rumbulas sakopšanas talkām un nelegālajām ebreju aktīvistu sanāksmēm Babītē 60. gados.
Tie varētu būt diezgan unikāli foto!
Tieši tā! Rīgas geto teritoriju viņš fotografējis ļoti plaši un vispusīgi jau tūlīt pēc kara. Vēl viņam ir apkopojums par to, kā ebreji rīdzinieki pēc vīzu saņemšanas no Rīgas stacijas izbrauc uz Maskavu, lai repatriētos uz Izraēlu. 1969. gadā repatriējies pats, viņš jau Izraēlā fotografē atbalsta demonstrācijas ebreju izbraukšanai no PSRS. 1970. – 1971. gadā viņš ir fotogrāfs Izraēlas premjeres Goldas Meiras kancelejā, turklāt ilglaicīgi strādā Izraēlas kriminālpolicijas fotolaboratorijā, ir tās priekšnieka vietnieks. Diemžēl ne visi foto viņa arhīvā ir parakstīti.
Izraēlā šādus ļaudis tagad godā par “Cionas gūstekņiem”…
Viņu arestēja 1957. gadā un piesprieda četrus gadus labošanas darbu nometnēs Mordvijā. Atbrīvoja 1961. gadā. Starp citu, viņš arī nometnē fotografēja. Ja paskatās VDK krimināllietu, tad viņu tiesāja par “pretpadomju darbību”. Bet vēstulēs draugiem un trimdas latviešiem viņš norāda, ka sodīts tieši par cionistisko darbību, kas galvenokārt nozīmēja Izraēlas radio klausīšanos, ivrita mācīšanos, gatavošanos izceļot. Ivrita mācīšana PSRS likumos nebija aizliegta, taču gan ivrita skolotājus, gan skolniekus Padomju Savienībā mēdza sodīt pēc panta par “tuņejadstvo”, tātad “par izvairīšanos no sabiedriski lietderīga darba”. Acīmredzot neko citu viņiem nevarēja “piešūt”.
Interneta resursos atradu ziņas, ka Šneiders apsūdzēts par to, ka “uzturējis noziedzīgas saites ar Izraēlas vēstniecību Maskavā, mēģinājis nolaupīt kreiseri “Molotov”, lai ar to bēgtu uz Izraēlu, kā arī par mēģinājumu nogalināt Ēģiptes prezidentu G. A. Naseru”. Nasers ap to laiku patiešām esot bijis Rīgā, kur viņam būvētas zemūdenes…
Tas droši vien nāk no viņa krimināllietas, bet detalizētāk neko pateikt nevarēšu. Šneiders meklēja iespēju izceļot uz Izraēlu. Viņam 16 reižu atteica vīzu.
Un viņa kontakti ar latviešu trimdu?
Tas man bija liels pārsteigums. Kad strādāju pie maģistra darba, mēģināju atrast kādas ziņas par ebreju aktīvistu sakariem ar latviešu trimdu, taču tie parādījās ļoti fragmentāri. Trimdas aprindās nebija vienotas attieksmes pret šiem cilvēkiem. Daļa uzskatīja, ka ebreju aktīvisti Latvijā cīnās tikai par izbraukšanas iespēju uz Izraēlu un ar Latvijas nākotni tam nav nekāda sakara. Bet bija daļa trimdinieku, kuri vēlējās apvienoties ar ebrejiem, lai Rietumos rīkotu kopīgas protesta akcijas pret PSRS un kopīgiem spēkiem aktualizētu Latvijas neatkarības tēmu.
Biju pārsteigta, kad Šneidera arhīvā ieraudzīju, ka viņš intensīvi un regulāri sarakstījies ar trimdas vēsturnieku Ādolfu Šildi, mācītāju Pauli Kļaviņu, Latviešu Centrālās komitejas biroja vadītāju Agitu Ķiploku Minsterē, profesoru Uldi Bluķi no ASV. Šneiders rakstīja labā latviešu valodā. Ar Šildi galvenais sarakstes temats bija soda nometnēs sastapto latviešu politieslodzīto vārdi un likteņi. Šilde jautāja, vai Šneiders nav saticis tādas un tādas personas. Viņu tāpat interesēja Igaunijas un Lietuvas aktīvisti. Viņi mēģināja kopīgiem spēkiem izveidot padomju terora upuru sarakstu, bija runa arī par holokaustu.
Šneideram tika piesūtīta latviešu trimdas periodika – “Laiks”, “Brīvā Latvija”, “Brīvība”, “Londonas Avīze”. Viņš šīm avīzēm piegādāja savas fotogrāfijas. Cik saprotu, viņam bija publicēti arī kādi raksti. Interesants moments – viņi ar Šildi pārsprieda trimdas literatūras nogādes iespējas Latvijā caur Izraēlu, jo Šneiders turpināja uzturēt sakarus ar cilvēkiem Latvijā arī pēc aizbraukšanas. Tiek apsvērta iespēja Šneideram ierasties Vācijā un uzstāties ar lekcijām par ebreju aktīvistu darbību Latvijā.
Šneiders praktiski katru gadu apsveica savus vēstuļu draugus 18. novembrī. Vienā no vēstulēm viņš raksta, ka šajā dienā sarīkojis kopā ar ģimeni svinības un galdā bijusi kūka, dekorēta Latvijas karoga krāsās. Vēl viena raksturojoša lieta – izceļojot uz Izraēlu, viņš paņēma līdzi savu Dziesmu svētku, Latvijas armijas un skautu nozīmīšu kolekcija. Viņš sarakstās ar trimdas latviešiem, papildina kolekciju, viņi mainās. Trimdas pētnieki Šneidera arhīvā varētu atrast diezgan daudz. Bet jāatgādina, ka tas viss, kaut parādās arī jaunas iezīmes, tomēr “jēlmateriāls”. Šneidera arhīvā atrodamais būtu jākonfrontē ar citiem avotiem.
Ja Josifa Šneidera personība būtu jāievieto Latvijas vēstures “rāmī”, kur jūs viņu liktu?
Tādus kā Šneiders varētu ievietot pie disidentiem, lai gan viņi paši sevi par tādiem neuzskatīja. Šneiders vēstulēs daudzkārt uzsvēris, ka cīnījies vien par ebreju tiesībām izbraukt uz Izraēlu un savu darbību raksturoja kā cionismu. Izraēlā viņu saista ar 50. gadu otrās puses pirmo ebreju aktīvistu vilni, kas atklāti nostājās pret valdošo režīmu.
Esat pētījusi ebreju nacionālo kustību 50. – 80. gados Padomju Latvijā. Vai Baltijā tā ar kaut ko atšķīrās no pārējās PSRS?
Pēckara periodā ļoti daudzi ebreji, kas vēlējās izceļot uz Izraēlu, vispirms pārbrauca no Krievijas reģioniem uz Baltiju, īpaši uz Rīgu, tāpat Lietuvu. Šeit bija vairāk iespēju. Daudzi atmiņās norāda, ka arī vide te bijusi brīvāka. Latvijā ebreji izcēlās ar savu organizētību. Bija sava pagrīdes izdevniecība, notika lekcijas. Savukārt Lietuvā augstā līmenī bija ebreju kultūra. Protams, ebreju kopiena nebija vienota – daudzi saistīja savu dzīvi tikai ar Izraēlu un domāja par izceļošanu, bet bija daļa ne tikai Krievijas, bet arī vietējo ebreju, kas meklēja iespējas turpināt dzīvi Latvijā. Astoņdesmito gadu otrajā pusē, atmodas laikos parādās ebreju aktīvistu un latviešu neatkarības kustības piekritēju sadarbība, taču tas jau ir cits stāsts.
