Pētījuma autori dalībnieku stāstījumos identificējuši četras svarīgākās tēmas: 0
“Tā ir privilēģija, ka bijis iespējams zināt, dot ieguldījumu un augt kā personībai.”
Dalībnieki ziņoja, ka viņu klīniskā darbība bagātinājusi arī personisko dzīvi. “Terapeitisku attiecību emocionālā puse, līdzi jušana citu cilvēku ciešanām laikam ejot, ļauj ieskatīties līdzcilvēku stiprajās pusēs un iekšējās rezervēs,” apraksta pētījuma autori.
“Bijis smagi būt līdzās ciešanām un destruktīvajam.”
Kāds dalībnieks šo tēmu izklāstījis, sakot: “Lielākais slogs ir atbildība un tikšana galā ar tik daudz ciešanām.” Cits dalībnieks šo nastu un tās ietekmi uz personīgo dzīvi aprakstījis šādi: “Uzņemties tik lielu atbildību un redzēt, cik daudz vientulības ir pacientu dzīvēs… – protams, es nevaru daļu no tā neatnest mājās. Un tas ietekmē manu privāto dzīvi.” Dalībnieki arī norādījuši, ka darbs ar pašnāvnieciskiem klientiem ir īpaši smags un ļoti iztukšo.
“Terapeita darbs ir ietekmējis manas personiskās attiecības uz labo vai slikto pusi.”
Daži dalībnieki stāstīja, ka viņu darbs palīdzējis būt drosmīgākiem un sabieriskākiem, radot vairāk iespējas nodibināt attiecības ar citiem. No otras puses, kāds cits dalībnieks aprakstīja, kā emocionālās izsmeltības sajūt negatīvi ietekmējusi viņa attiecības ar sievu: “Es biju nedaudz noslēdzies sevī. Tas nozīmē, ka biju devis tik daudz, ka pats biju (emocionālā) trūkumā.” Vēl kāds dalībnieks problēmu ilustrēja šādi: “Tu aizpildi savu iekšējo dzīvi ar to cilvēku pārdzīvojumiem, ar kuriem tu īstenībā nedzīvo, un es domāju, ka tas var norobežot no citiem.”
“Man vajadzēja radīt dzīvesveidu, kas atļauj turpināt strādāt.”
Autori šo tēmu apraksta, norādot, ka “Grūtības, kas saistītas ar psihoterapeita profesiju, šķiet, rada vajadzību aktīvi rūpēties par sevi, un pārsvarā terapeiti runāja par to, kā viņi visa mūža garumā ir attīstījuši dziļāku līdzjūtību pret sevi.”
Pēc pētnieku teiktā, “jēdziens “darba un dzīves līdzsvars” nav pietiekams, lai skaidrotu veidu, kādā terapeiti iemācās pārvaldīt savas dzīves.” Tā vietā pētnieki apraksta kā terapeiti “ieguvuši spēju dzīvot paralēlajās realitātēs, un ka viens no veidiem, kā viņiem tas izdevies, ir kopā ar līdzcilvēkiem izveidot dažādus paņēmienus, kā pārslēgties starp šīm realitātēm vai vidēm, piemēram, starp darba un mājas dzīvi.”
Kā svarīgus autori arī atzīmē apstākļus, kādos pētījuma dalībnieki veica savu darbu: “Strādāšana par terapeitu mūsdienīgā aprūpes vidē, iespējams, rada citus stresa un gandarījuma avotus, kas var būtiski atšķirties no, piemēram, darbības privātpraksē ekonomiskās izaugsmes laikos.” Pētnieki norāda, ka nozīmīga tēma dalībnieku atbildēs bija arī eksistenciālas dabas jautājumi sev par to, vai dalībnieku dzīves un karjeras kopumā bija “labi pavadīts laiks”. Intervijas ar terapeitiem viņu profesionālās dzīves agrākos posmos, iespējams, uzrādītu citādu, mazāk optimistisku skatījumu.
Pētnieki uzsver, ka dalībnieku pirmās atbildes par viņu darbu bija ļoti pozitīvas. Līdz ar to pētījuma autori secinājuši, ka “šī darba rezultāti saskan ar iepriekš veiktās izpētes atklājumiem, ka terapeitu personiskās dzīves bagātina sajūta, ka viņu profesionālā loma ir priviliģēta un vērtīga, un ka viņiem ir iespēja gūt labas mācības tādās jomās kā pašapziņa, personīgā izaugsme un savstarpējo attiecību kvalitāte.”
Autore: Šenona Pītersa, avots: Madinamerica.com
Råbu, M., Moltu, C., Binder, P.-E., & McLeod, J. (2016). How does practicing psychotherapy affect the personal life of the therapist? A qualitative inquiry of senior therapists’ experiences. Psychotherapy Research, 26(6), 737-749, doi:10.1080/10503307.2015.1065354 (Abstract)
