Interesanti, kā dzīvo mans psihoterapeits? Kā privāto dzīvi iespaido šāds darbs 0
Vecāki un pieredzējušāki psihoterapeiti stāsta par to, kā viņu darbs gan labvēlīgi, gan negatīvi tekmējis personisko dzīvi un attiecības.
Jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā “Psychoterapy Research”, noskaidrots, kā psihoterapeitu karjeras ietekmē viņu personīgo dzīvi. Pētījumā veiktas kvalitatīvās intervijas ar terapeitiem no Norvēģijas.
“Terapeita darbam ir potenciāls cilvēku padarīt atvērtāku, veicināt izaugsmi, iecietību un radošumu, vienlaikus ir risks netikt galā ar atbildības un nepietiekamas kompetences izjūtām un šaubām par sevi, kas var likt norobežoties un krist izmisumā,” raksta pētījuma autore, Oslo Universitātes asociētā profesore Mārita Robu (Marit Råbu).
Cilvēki, kas veido karjeru psihoterapijā, kā lielākajā daļā profesiju, var piedzīvot kā jēgas un vērtības apziņu, tā arī stresu un neapmierinātību darbā. Tas var novest pie izdegšanas sindroma. Pēdējos gados aizvien vairāk pētīts, kā terapeitu darbs ietekmē viņu personisko dzīvi un otrādi – kā viņu personīgā dzīve ietekmē viņu darba pienākumu veikšanu.
Vienā no šādiem pētījumiem atklāts, ka psihoterapeiti izjūt gan salīdzinoši lielāku apmierinājuma, gan arī iztukšotības sajūtu kā izpētes psihologi. Tāpat pētījumos konstatēts, ka psihoterapeitu darba stress var tikt “atnests” mājās un ietekmēt personisko dzīvi. “Terapeitiem ir regulāri jānodibina un jāuztur ciešs cilvēcisks kontakts, bet tad atkal jādistancējas no zināma klientu daudzuma savā darba ikdienā. Šāda veida darbs var ietekmēt terapeita privāto dzīvi, piemēram, viņš var nespēt būt emocionāli pieejams saviem ģimenes locekļiem un kļūt neiecietīgs pret “samākslotām” attiecībām ar draugiem,” raksta autori.
Līdzšinējie pētījumi rādījuši, ka iespaids uz dzīvi atkarīgs arī no tā, kādā stadijā ir psihoterapeita karjera. Terapeiti, kuru darba dzīve ir sākuma stadijā, bieži vien runā par tādiem ieguvumiem, kā piemēram, pašapziņas pieaugumu, savukārt profesionāļi savas karjeras viduspunktā mēdz stāstījumos vairāk koncentrēties uz darba stresu. Savukārt vecāki un pieredzējušāki psihoterapeiti biežāk koncentrējas uz personiskās izaugsmes tēmu.
Māritas Robu (Marit Råbu) nesenais pētījums meklējis atbildes uz jautājumu: “Kā psihoterapeita karjera ietekmējusi viņu personisko dzīvi?” Pētnieki intervēja 12 vecākus un pieredzējušākus terapeitus Norvēģijā – septiņas sievietes un piecus vīriešus vecumā no 68 līdz 86 gadiem. Pēc tam tika analizētas tēmas, kas parādās stāstījumos (jeb veikta kvalitatīvā pētījuma dizaina tematiskā analīze).
“Šiem vecākajiem praktizējošajiem terapeitiem profesionālā dzīve, kas saistīta ar satuvināšanos ar citiem cilvēkiem, ietvēra sevī gan vērtīgus un bagātinošus, gan apgrūtinošus pārdzīvojumus.”
