Māris Zanders: Interesanti, bet riskanti 0
Ministru kabineta šīs nedēļas sēde sākās, ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam lūdzot vārdu paziņojumam. Tas ir, iesniedzot premjeram “Vienotības” rakstiski formulētu pozīciju nodokļu reformas jautājumos.
Liriska atkāpe – varam ilgi un ar garšu apcerēt “Vienotības” zemos reitingus, tomēr tie neatceļ faktu, ka šai partijai ir un vēl kādu laiku būs pieci ministru posteņi, līdz ar to “Vienotības” pozīcija nodokļu jautājumā ir būtiska.
Pozīcijas būtība, to vienkāršojot, izsakāma tā: atbalstām, bet… Paplašinot formulējumu – reformas rezultātā kaut uz laiku radies nodokļu ieņēmumu samazinājums nedrīkst apdraudēt finansējuma palielināšanu izglītībai un veselībai, kā arī “šūpot” sociālo budžetu.
Vēl atkāpe. Laikā, kad izkristalizējās, ka valdību vadīs zaļie zemnieki, saērcināti “Vienotības” pārstāvji nedaudz atriebīgi pauda, ka nu ZZS varēs izbaudīt, ko nozīmē nonākt pretējā pozīcijā – kad nevis tu pieprasi naudu, bet tev to prasa. Nu jau bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs, pārsēdies labklājības ministra krēslā, piedzīvoja katarsi, satori vai vēl kaut ko, tādējādi sākot stingri aizstāvēt sociāli atbildīgu valsts politiku.
Ja iztiekam bez ironijas, “Vienotības” “pagrieziens pa kreisi” ir saprotams no partijas interešu viedokļa, jo ir veids, kā mēģināt mazināt priekšstatu par šīs partijas vadošo personāžu augstprātību un dzīvošanu “citā pasaulē”. Neesmu pārliecināts, ka šādu akcentu maiņu jaunā mērķauditorija pamanīs un, ja pamanīs, vai noticēs, bet lai nu būtu… Tomēr “Vienotībai” ir jārēķinās – to skaitā konkrētajā nodokļu reformas jautājumā – ar kādu diezgan vienkāršu sakarību. Lai cik kāda ausij tīkami skanētu partijas pārstāvju rūpes par sabiedrības mazāk nodrošināto daļu, šis kāds arī nojauš, ka, lai valsts varētu vairāk tērēt, vispār ir vairāk jāpelna. Un tad pilsoņa prasīgais skatiens neizbēgami pavēršas Ekonomikas ministrijas virzienā, jo tā lielā mērā atbildīga par uzņēmējdarbības vidi. Kurš mums ir ekonomikas ministrs? … Strupi izsakoties, “Vienotības” deklarētajai lielāku tēriņu nepieciešamībai var pretī likt kašķīgu interesi, ko “Vienotība” darījusi, lai ekonomika ģenerētu papildu naudu tērēšanai. Negrasos apgalvot, ka nav darījusi, vien vēlos draudzīgi atgādināt, ka par “birokrātiju”, tāpat kā par sportu, savs viedoklis ir teju visiem.
Spriežot pēc formulētās pozīcijas, “Vienotībai” ir savi priekšlikumi (“aicinām padziļināti diskutēt”) budžeta ieņēmumu palielināšanai. Piemēram, “akcīzes pieaugums degvielai (īpaši dīzeļdegvielai un gāzei, ko izmanto komerctransports un sabiedriskais transports)”. Pieņemu, ka šādi iegūtās papildu summas vienalga pašas partijas deklarētās tēriņu vajadzības neapmierinās. Un no šī viedokļa, manuprāt, visinteresantākais pozīcijā ir viens teikums – “valsts izdevumu finansēšana uz valsts ārējā parāda pieauguma rēķina”. Lai gan tas izklausās pilnīgi pretrunā ar “Vienotības” agrāk kā mantru skaitīto “makroekonomiski konservatīvu politiku”, priekšlikums nekas ģeķīgs nav. Ja Brisele piekrīt, ja aizņemties finanšu tirgos var lēti, ja ir viedoklis, ka ekonomika augs pietiekami strauji, lai parādus atdotu, kāpēc ne? Latvijas ārējā parāda pašreizējais apjoms to atļauj. Vienlaikus ir skaidri arī riski. Pirmkārt, dažus teikumus agrāk minētie “ja”. Otrkārt, nav skaidrs, cik nobrieduši ir Latvijas politiķi, lai viņiem šāda metode – vajag naudu jauniem tēriņiem, pārdodam parādzīmes – tā neiepatiktos, ka, reiz uzsākta, nekļūtu par pašu politisko pozīciju noturēšanas veidu. Valstis aizņemas un aizņemsies; problēmas sākas, ja šāds naudas iegūšanas veids rada mānīgu iespaidu, ka var nemeklēt trūkstošo, kā saka, pašu mājās, ka var atteikties no reformām.
Lai gan par iespējamo nodokļu reformu runā jau vismaz mēnesi, reāli diskusijas sākas tikai tagad (t. sk., ar pašvaldībām). No šī viedokļa raugoties, “Vienotības” paustā gatavība konstruktīvi iesaistīties strīdos vērtējama atzinīgi, savukārt daži izteiktie piedāvājumi prasa ļoti rūpīgu izsvēršanu.
