Māris Olte: Interesantāk, ja neķeras 0
– Saki, Māri, vai tu uz makšķerēšanu skaties ar citām acīm nekā lielākā daļa makšķernieku?
– Nu, tā jau runā. Pēc izglītības esmu ihtiologs, līdz ar to vairāk uzmanības veltu zivju īpatnību, copes un necopes izpētei un analīzei. Man laivā interesantāk ir tad, ja neķeras. Ja ķeras, tad zivi var dabūt ikviens. Nesen dzirdēju atziņu, ka mūsdienu makšķernieks, ekipēts ar labākajiem rīkiem un inventāru, zivi grib noķert tur, kur viņš to grib, ar to, ar ko viņš grib, un tad, kad viņš to grib. Bet tā jau neiznāk, un sākas lielā brīnīšanās, kāpēc neķeras. Plēsīgo zivju barība ir mazās zivtiņas. Jāatrod, kur tās atrodas, un tad jau tur var meklēt arī asarus, zandartus un līdakas. Tieši tā bija arī šodien Kaņiera ezerā. Ezers fantastisks, ūdens dzidrs, dzidrs, var redzēt praktiski visu, kas tajā notiek. Atradu vietu, kur bija daudz maiļu, un tūlīt arī tiku pie pāris līdaciņām un asarīšiem. Varēja redzēt, ka zivīm šodien galīgi nav apetītes un daudzas manu mānekli tikai pabikstīja. Nesen notikušajā Latvijas spiningošanas čempionātā Ķīšezerā bija līdzīgi – trīsdesmit ekipāžas sporta režīmā dienā noķēra septiņas līdakas. Ja zivs negrib ēst, tad tā arī neēdīs.
– Kā tu domā, kāpēc ir tā, ka zivs neņem. Vai tā ir sava veida aizsardzība?
– Jā, tas ir viens variants, zivs ātri vien pierod pie mānekļa un pārstāj uz to ķerties tik labi, kā tas varbūt bija pirms gada. Otrs un, manuprāt, galvenais faktors ir dabas apstākļu kopums: gaisa spiediens, ūdens temperatūra, ūdenī esošais skābekļa daudzums. Šogad visā Latvijā ir ļoti zems ūdens līmenis, sākušās rudens lietavas, bet līmenis neceļas, vēl pilnā sparā rit ūdens augu veģetācija. Lai piemānītu zivtiņu, tiek izgudroti arvien jauni rīki un ēsmas. Nezinu, vai asaris saskatīs briesmas smalkas, praktiski nemanāmas aukliņas galā piestiprinātā mikrodžigā ar smaržīgu un garšīgu ēsmu uz tā.
– Makšķernieki jau gan teic, ka asari ķeroties vienmēr un visur.
– Nē, nē, draugs, tie ir asarīši, ne asari. Asaris, pēc manām domām, ir ļoti grūti noķerama zivs. Man šogad ir pieci asari svarā virs kilograma, tie ir desmit līdz divpadsmit gadus veci, savu lielāko 1,540 kilogramus smago asari es vedu uz Rīgu pie zinātniekiem, kuri noteica asara vecumu. Šim asarim bija pāri par divdesmit gadu. Iedomājies, cik daudz viņš savā mūžā bija redzējis visādus mānekļus un nebija uz tiem uzrāvies. Tagad kopā ar Igoru Dzilnu, kurš pazīstams ne tikai kā zvērināts forelists, bet arī asaru speciālists, ejam uz jaunu Latvijas asaru rekordu.
– Vai asaris ir tava zivs?
– Par savu zivi uzskatu un uzskatīšu foreli. Domāju, ka tieši tai nepieciešama cilvēku vislielākā aizsardzība un rūpes. Runājos ar domubiedriem makšķerniekiem, tie dibina klubiņus, klubi veidos biedrības, un tās jau var savas vēlmes un ierosinājumus izteikt valstiskā līmenī. Kopībā ir spēks, un kopībā mums viss arī sanāk.
– Sarunas noslēgumā tradicionālais jautājums: ar ko tad vajadzētu sākt?
– Mani šogad uzaicināja uz dienas centru “Saules svece”, lai es parādot cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā noķert zivtiņu. Es padomāju, aizvedu viņus pie laipas, turpat krastā nogriezu kārklu viciņas, pie kurām piesēju 0,1 milimetru tievu aukliņu, galā uzsēju pasmagu āķi. Cilvēki uz to visu neticīgi skatījās, bija manāma neliela skepse – kā tad tā, bez sviniņa, bez pludiņa. Bet tev vajadzēja redzēt, kāda bija viņu sajūsma, kad uz pašu izrakta tārpiņa viņi tika pie savām zivtiņām, daudzi savu pirmo makšķerīti paņēma līdzi. Tā arī jāsāk. Domāju, ka te ir zināma līdzība ar mūziķiem: tikai tad, kad esi iemācījies un apguvis savu pirmo instrumentu un notis, iespēju robežās ir jēga atvēzēties jaunam, kvalitatīvākam instrumentam.
