Ilze Kuzmina: Intensīvo terapiju izglītībai? 11
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) valdības veidošanas procesā parasti ir nepieprasīta tāpēc, ka jebkuru šīs jomas ministru “učeņu armija” nākamajās Saeimas vēlēšanās čakli svītros no deputātu kandidātu sarakstiem, tādējādi kaitējot tā politiskajai karjerai, tā diskusijā tviterī izteicās kāda no vietnes lietotājām.
No vienas puses, par šādu izteikumu varētu pasmīnēt: sak, jā, jā, atkal skolotāji pie visa vainīgi, bet, no otras puses, taisnība, ka izglītības un zinātnes ministri parasti ir sabiedrībā nemīlēti. To apliecina kaut vai ministru popularitātes reitingi, kuros tieši izglītības un zinātnes ministrs bieži ir starp nepopulārākajiem. Taču diez vai pie tā vainojama tikai pedagogu kritiskā attieksme: ar notiekošo izglītības jomā neapmierināti mēdz būt arī skolēnu vecāki un sabiedrība kopumā.
Taisnība ir arī tā, ka lielākā daļa pēdējo gadu desmitu izglītības ministru, kaut dažādu iemeslu dēļ, bet politikā vairs nav. Apņēmības pilns joprojām, pat pēc neveiksmēm, gan ir salīdzinoši nesenais izglītības un zinātnes ministrs, projekta “Skola2030” politiskais tēvs Kārlis Šadurskis, kuram neizdodas tikt ievēlētam Saeimā jau otro sasaukumu pēc kārtas, bet kurš tomēr pamanās tikt pie citiem politiskiem amatiem. Arī šajās vēlēšanās viņš “Jaunās Vienotības” (“JV”) sarakstā bija visvairāk svītrotais.
Nākamās valdības veidošanas procesā vismaz pagaidām nevienu ministriju nevar saukt par visnegribētāko, jo tas, vai un kā tiek dalītas ministrijas, sabiedrībai īsti nav zināms. Šobrīd vēlēšanu uzvarētājas “Jaunās Vienotības” izvirzītais premjera amata kandidāts Krišjānis Kariņš sadalījis visas ministrijas starp potenciālajiem valdības partneriem paša ieskatā vistaisnīgāk, un IZM tikusi tieši “JV”. Tas varētu liecināt par to, ka “JV”, apzinoties, cik būtiska ir izglītības joma, tiešām vēlas nopietni ķerties pie skolu finansēšanas reformas un skolu tīkla kārtošanas, kā arī samazināt augstskolu skaitu. Un “JV” ir pamats domāt: ja šo jomu uzticētu kādam no partneriem, tā, visticamāk, atkal tiktu nomuļļāta. Proti, četrus gadus tiktu runāts, kas izglītības sistēmā jāuzlabo, bet no runāšanas līdz darīšanai tā arī netiktu.
Turklāt Nacionālā apvienība, kaut vienmēr stāstījusi, cik svarīgi tai pāriet uz mācībām latviešu valodā, reāli šo ministriju nekad nav gribējusi. Tātad vienīgais partneris, kas varētu vēlēties vadīt IZM jomu, ir “Apvienotais saraksts”, kura pārstāvis Česlavs Batņa, vadot gan lielāko skolu Latvijā – Ādažu vidusskolu, gan pirms tam Ikšķiles vidusskolu, bijis ļoti aktīvs skolas direktors, kuram allaž bijušas idejas, piemēram, kā jāfinansē skolas. Tiesa, viņa 2017. gadā piedāvātais skolu finansēšanas modelis bija krietni dārgāks, nekā valdība varēja vai gribēja atļauties, bet, strādājot darba grupā, kas šogad izteica priekšlikumus pedagogu darba slodzes un samaksas noteikšanai, viņš nepiekrita piedāvājumam, par ko vienojās darba grupa, un norādīja, ka, nosakot, kādai būt skolotāju darba slodzei, “prioritāri ir jādomā par metodiku, nevis par pašreiz pieejamo finansējumu pedagogu atalgojumam”. Tātad uzsvars uz to, cik skolotāji būtu pelnījuši, nevis cik valsts var (vai grib) atļauties viņiem samaksāt!
Šādu izglītības un zinātnes ministru “JV”, kas arī turpmāk grasās turēt savās rokās valsts naudas maku – Finanšu ministriju, gluži vienkārši nevar un negrib atļauties. Nevajag aizmirst, ka iepriekšējā valdībā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska zaudēja amatu tieši pēc tam, kad izstrādāja pārāk dārgu skolu finansēšanas modeli. Nākamā ministre pratās un izstrādāja ekonomiskāku variantu.
Bet vai “JV” rindās ir kāds, kurš šo ar nepopularitāti nolādēto amatu grib? Gribētāju atrast, visticamāk, nav viegli, vēl jo vairāk tāpēc, ka “JV” pati ir paziņojusi, ka neievēlētie ministru godā netiks. Šis princips krietni samazina pretendentu loku, izslēdzot no tā kaut vai jau minēto K. Šadurski. Faktiski no Saeimā ievēlētajiem pēc pieredzes šim amatam kvalificētos vien Arvils Ašeradens, kurš četrus gadus vadījis Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, vai politikā jaunpienācēja – Agita Zariņa-Stūre, pēc izglītības skolotāja un skolvadības maģistre, Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktore. Taču pēc neoficiālas informācijas “JV” uz IZM altāra neupurēšot nevienu no šiem, bet gan Andu Čakšu, kas savulaik vadījusi citu smago ministriju – Veselības ministriju. Tieši viņai K. Kariņš uzticējis vadīt sarunas par to, kas valdības deklarācijā rakstāms attiecībā uz izglītību. Tam, ka viņai nav pieredzes izglītības jomā, neesot nozīmes. Nozīme esot tam, ka A. Čakša esot jaudīga politiķe, spējīga īstenot reformas. Svarīgs gan ir jautājums, cik sekmīgi iespējams veikt reformas nozarē, kuru nepārzini. Jāpiebilst, ka A. Čakšai viena no specializācijām medicīnā ir intensīvā terapija, faktiski, reanimēšana, bet tik traki ar izglītības sistēmu tomēr vēl nav.
