Inteliģentais runčuks Enzo – Birmas šķirnes skaistulis 2
Kažociņš pūkains un balts kā pirmais sniegs, deguntiņš – tumši brūns kā melnā šokolāde. Kas tas varētu būt? Enzio von Blutengartens – Svētās Birmas šķirnes kaķis. Braucam uz Siguldu ciemos pie viņa un saimnieces Evas Rences.
Ikdienā gan runčuku nesauc tik svarīgā un garā vārdā, kāds ierakstīts viņa dokumentos. Tad viņš ir vienkārši Enzo. Tiklīdz pārkāpjam Renču ģimenes mājokļa slieksni, pretī nāk ne tikai Eva, bet arī Enzo. Zinu, ka lielākoties kaķi baidās no svešiem ļaudīm, bet tikai ne Enzo. Viņam ir vairāku kaķu izstāžu pieredze, kurās tas ne reizi vien guvis labus panākumus – kļuvis par čempionu. Pie ļaužu uzmanības runčuks ir pieradis. Kopā ar saimnieci Enzo mūs pavada tālāk uz atpūtas telpu, kur, gluži kā nojaušot mūsu apmeklējuma mērķi, tūdaļ iekārtojas uz dīvāna un sāk pozēt. Man mute no brīnumiem atsprāgst vaļā, jo Enzo kaķim absolūti neraksturīgi glīti nostiepj pakaļējās kājeles un demonstrē sevi gluži kā modele pludmalē. Fotogrāfei Andai atliek vien spiest fotoaparāta klikšķi. Un tad vēl tas bezgalīgais mīļums, ko izstaro Enzo. Glaužas gar kājām un ļauj sevi glaudīt, labsajūtā grozoties no vieniem sāniem uz otriem. Jāatzīst, mīļāku kaķi par šo līdz šim nekad nebiju sastapusi. Paņemu Enzo klēpī, piespiežot cieši sev klāt. Tad Enzo ķermeņa valoda teic – labi, labi, es būšu pieklājīgs, pacietīšos, bet abas koši zilās acu zīlītes nepacietīgi lūkojas uz saimnieci un lūdz – atpestī!
Kā šis piemīlīgais kaķu puika nonāca Renču ģimenē? Kad mincim bija tikai četri mēnesīši, to atveda no kaķu audzētavas Austrijā. Arī Evas mammai ir Svētās Birmas šķirnes kaķis – meitene. Ģimene viņu ļoti iemīļojusi, turklāt radās doma – ja būtu vēl arī runčuks, šos Latvijā diezgan reti sastopamos kaķus varētu pavairot. Pagaidām Enzo ir tētis piecām atvasītēm, kuras izskatā esot ļoti līdzīgas viņam.
Bet ikdienā gluži vai tēva lomu runčuks uzņēmies pār cilvēkbērnu – Raivo un Evas trīs gadus veco dēlēnu Kristeru. Jau tad, kad Eva gaidīja dēlēnu, Enzo bieži iekārtojās uz viņas punča un tādējādi izrādīja rūpes par topošo māmiņu. Bet, kopš Kristers nāca pasaulē, abi ir vislabākie draugi. Gadās, mazais Kristers, rotaļājoties ar runčuku, parauj to stiprāk aiz astes vai saplūkā spalvu, bet Enzo puikam un arī nevienam citam nekad nav ieskrāpējis pat vismazāko skrambiņu. Ja Kristera blēņas vairs galīgi nevar izturēt, runčuks labāk uz brīdi izmet līkumu, aiziet prom, bet pāri nedara. Arī nakts melnumu Enzo pārlaiž ciešā Kristera tuvumā – savā apaļajā, mīkstajā gultiņā uz palodzes.
Galvenā Enzo barība ir sausā profesionālā, bet vakaros tas dabū arī “Gourmet” gaļiņu. Tie ir vienīgie kaķu konservi, kurus izvēlīgais kaķu zēns ēd. Čiept cilvēku barību – nē, tāds netikums Enzo nepiemīt. Uz galda droši var atstāt jebkurus pārtikas produktus, Enzo tos neaiztiks. Arī kaķu tualeti viņš apmeklē akurāti. Spricēšana pa labi un pa kreisi, kas raksturīga nekastrētiem runčiem – ak, nē, arī tāds niķis labi audzinātajam Enzo nav pazīstams. Lai kažoks būtu vēl kuplāks un pūkaināks, reizi pusgadā Enzo nākas vannoties. Tas gan puisim nepatīk. Viņš ķeras pie vannas malas un, ja viņu cieši neturētu, tāds pats slapjš un saziepēts aizšmauktu prom. Bet, lai cik ļoti viņam šī procedūra nepatīk, nagus un zobus Enzo nepalaiž.
Kāpēc šos lieliskos kaķus dēvē par Svētās Birmas, nevis vienkārši Birmas kaķiem? Leģenda vēsta, ka daudzus gadus vēl pirms Budas dzimšanas Indoķīnā kalnu klosterī Lao Tsun dzīvojis vecs, gudrs priesteris Mun Hams. Savu dzīvi viņš veltījis dievietei ar safīra krāsas acīm Tsun Kjan Kse. Viņai piemita spēja mirušo cilvēku dvēseles iedzīvināt dzīvnieku ķermeņos. Mun Hamam piederēja balts runcis ar oranžām acīm, vārdā Sinhs. Kādu dienu klosterim tuvojās klejotāju ciltis un Mun Hams kopā ar citiem mūkiem iebēga dievietes svētnīcā. Mūks no lielā pārdzīvojuma nomira, bet uzticīgais runcis saimnieka nāves brīdī uzlēca priesterim uz sirmās galvas. Un tajā brīdī notika brīnums – dieviete mūka dvēseli iemiesoja kaķa ķermenī. Tas iemirdzējās zeltītā gaismā, bet kaķa vilna nokrāsojās Birmas kaķiem raksturīgajā krāsā. Tikai ķepiņas, kas bija paslēpušās mūka matos, palika baltas. Arī kaķa acis mainīja krāsu – kļuva safīra zilas, bet skatiens – vērsts uz klostera dienvidu vārtiem. Pārējie mūki saprata, ka kaķis dod zīmi. Viņi steigšus aizvēra klostera dienvidu ieeju, tā paglābjoties no klejotājiem un neļaujot izlaupīt klosteri. Reizē ar Sinhu krāsu esot mainījuši arī pārējie klosterī dzīvojošie kaķi, un tā radusies Svētās Birmas kaķu šķirne.
Svētās Birmas kaķi:
šķirne cēlusies no Dienvidaustrumu Āzijas;
visticamāk, šie kaķi radīti, sakrustojot mājas, Siāmas un Persijas kaķus;
šķirnes īpašā pazīme – koši zilas acis un baltas “zeķītes”;
vilna – zīdaini mīksta;
šķirnes standarts apstiprināts 1967. gadā;
maigs, inteliģents, saticīgs raksturs;
ļoti vajadzīga cilvēku sabiedrība.
