Māris Zanders: Inteliģencei ir “sakrājies”, ko teikt 52
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms vairākiem gadiem kādā bijušo premjeru kopā sanākšanā (par godu valsts simtgadei) Māris Gailis pasmīnēja, ka inteliģence Rietumu pasaulē jau krietnu laiku ir kreisi noskaņota. Tā nebija un nav taisnība, jo, ja vēlaties, labēji noskaņoti intelektuāļi ir darbojušies gan Francijā un Itālijā starpkaru periodā, gan ASV un Vācijā jau mūsdienās.
Vēl vairāk – ja mēs paveramies uz kritiskām piezīmēm, kādas valdībai un parlamentam pēdējo mēnešu laikā izsaka pašmāju inteliģences pārstāvji, visbiežāk tie ir cilvēki, kuri apskaistos, ja viņus apzīmētu par “kreisajiem liberāļiem”.
Lai kā arī būtu, ir pamanāms, ka šai ļaužu grupai ir “sakrājies”, kam, protams, ir arī ar nodokļu izmaiņām vai kovida ierobežojumiem saistīti saprotami iemesli. Tomēr mani vairāk interesē jautājums, ko ir vērts paturēt prātā, lasot radošo aprindu pārstāvju izteikumus par politiku – lai nav jādusmojas žanrā “kur jūs bijāt agrāk?!” vai “atradies, gudrinieks!”.
Radoša cilvēka politiski ekonomiskie priekšstati var būt iekšēji pretrunīgi, un vairākumā gadījumu tā tas ir bijis arī agrāk. Piemēram, “New Left Review” šā gada maija/jūnija numurā lasāma gara un laba publikācija par portugāļu literatūras klasiķa Fernandu Pesoa politiskajiem uzskatiem.
Un, raugi – šī patiešām izglītotā un gudrā cilvēka pasaules uztverē skepse pret parlamentāro demokrātiju gluži labi sadzīvoja ar nepatiku pret katoļu baznīcu, zināmas simpātijas pret “stipro roku” – ar fašisma kritiku. Savukārt “Tablet” 2021. gada 9. jūlijā publicē materiālu par cita klasiķa, Marsela Prusta, attiecībām ar antisemītismu un pašam savām ebreju saknēm.
Var secināt, ka Prusts, kuram antisemītisms viņa laika Francijā izraisīja pašsaprotamas bažas, vienlaikus uzturēja draudzīgas attiecības ar neslēpti antisemītiski noskaņoto Leonu Dodē un arī citiem ar monarhistiski noskaņoto “L’Action Francaise” saistītajiem autoriem, jo uzskatīja, ka šo cilvēku publicistu talants ir varbūt pat svarīgāks nekā konkrēto publikāciju saturs. Citiem vārdiem sakot, ja radošas personības izteikumi par politiku dažkārt liekas nekonsekventi, tad visbiežāk tā nav konjunktūrisma vai blēdīšanās pazīme.
Inteliģencei var arī pārmest pārliecīgu kritiskumu un pesimismu, un, ņemot vērā, cik nogurdinošs ir diskurss “viss ir slikti”, var saprast lasītāju, kurš, iepazīstoties ar kārtējā inteliģences pārstāvja kārtējo interviju vai tekstu, nopūšas: “nu, cik var…”.
Manuprāt, te ir svarīgas nianses. Pirmkārt, intelektuāļi laiku pa laikam ir bijuši lieli optimisti, un šī ticība nākotnei vēlāk izskatās ekstravaganta. Piemēram, ja sava laika dižākais intelektuālis Frānsiss Bēkons “Jaunajā Atlantīdā” (1626) rakstīja – “Ar zinātnes palīdzību mēs dažu dzīvnieku veidus padarām lielākus, nekā tiem lēmusi daba, vai, tieši pretēji, pārvēršam pundurīšos” –, tad var apbrīnot viņa tālredzību, bet arī apšaubīt sajūsmas pamatotību.
Otrkārt, drūma un ironiska attieksme nav viens un tas pats. Te var atgādināt Milana Kunderas pausto darbā “Nenozīmīguma triumfs” (2013): “Mēs jau sen esam sapratuši, ka šo pasauli sagraut nevar, tāpat kā nevar to pārveidot un apturēt tās skrējienu. Vienīgais iespējamais pretošanās modelis: neņemt šo pasauli nopietni.”
Citiem vārdiem sakot, ja intelektuāļu pārmetumiem varai, sabiedrībai, laikmetam un tā joprojām var ko… nu, jā, pārmest, tad tā ir pārāk nopietna attieksme pret sevi un savu vietu cilvēces vēsturē. Man nav pamata apšaubīt, ka kārtējās traģiskos toņos ieturētās atklāsmes par kultūru, Rietumu civilizāciju, tautu utt. ir patiesi domātas, tomēr problēma ir tā, ka mūsdienās šausmināšanās par kaut ko ir kļuvusi tik ierasta, ka tam, ka šausminās intelektuālis, nav nekādas nozīmes un viņš ar savu sirdssāpi ierindojas blakus ikvienam interneta lietotājam, kurš šausminās par autovadītājiem, sportistiem, riteņbraucējiem, jauniešiem, cenām un laika apstākļiem.
Šādā kontekstā es ieteiktu atsvaidzināt atmiņā, teiksim, intelektuāļu grupas “Kolektīvās darbības” akcijas vissmacīgākajā Brežņeva perioda PSRS apstākļos un turpinājumu tam Putina Krievijā – došanos ielās ar tiem laikiem pierastiem sarkaniem transparentiem, kurus rotāja uzraksti “Es ne par ko nežēlojos, man viss patīk”, “Laime vairs nav aiz kalniem” un līdzīgi.
