– Atbrauc ārzemju latvieši un vairs lāgā nesaprot, ko mēs sakām? 7
– Ne velti mēdz teikt, ka valsts iet bojā nevis tad, kad to okupē, bet kad tautai izrauj mēli. Negājām bojā krievu okupācijas laikos, jo saglabājām dzimto valodu. Un to ļoti rets spēj novērtēt. Runā par kaut kādu novecojušu, savecējušu valodu, ka mūsu rakstītais nekā nav bijis vērts. Jā, lielākoties varētu tā teikt. Padomju gados literatūrā radītās vērtības, izrādās, nav nemaz tik dižas. Bet pa šiem neatkarības gadiem latviešu valoda paguvusi noplicināties vēl vairāk. Puškina krājumā esot bijuši pieci tūkstoši vārdu, vecas latviešu māmuļas saruna ar lopiņiem skanēja kā poēma, bet šodien jaunā paaudze savas jūtas var izteikt dažos izsaucienos – o, vau un pa lielam… Valoda ir noplicināta ar rusicismiem un anglicismiem. Kā dzemdībās, kad apkārt desmit vecmātes un neviena nespēj bērnam atgriezt nabu, mums ir n-tās valodas aģentūras, bet aprūpējamais bērns smok. Filmā “Liekam būt” krieviem nepatika viena latviski izteiksmīga frāze, bet izsvītrotā vārda vietā palikusī pauze tā vien mudināja uz rupjību “ej tu d…”, kas piešķīra pretīgu piegaršu. Scenārija autors Andris Kolbergs smējās, teica: Leon, tu neticēsi – tur bija rakstīts tikai: “Ej pie velna!” Literārā valoda ļauj izmantot visus valodas slāņus. Neviens vārds, lai kāds tas būtu, ne pie kā nav vainīgs, taču visam jānotiek valodas iekšējās likumības un kārtības ietvaros – atbilstīgi pašai valodai, nevis tai uztieptai gribai.
Mums visa kā gana, jebkurā brīdī nopērc lētu biļetīti, aizbrauc uz Romu iedzert tasīti kafijas, to var vienreiz, otrreiz, bet – nu un tad? Vajag vēl kaut ko citu. Ir pienācis laiks saprast, ka galvenā nācijas vērtība ir nevis vienīgi Eiropas Savienība vai NATO, vai eiro, vai… bet cilvēks, kultūra, valoda. Mūsu valstī patlaban visai neskaidri un neprecīzi izvēlētas prioritātes, jo intelektuālis ir padotais, bet noteicējs – biznesmenis un menedžeris. Par spīti manai donkihotiskajai izmisīgajai cīņai žurnālā “Kentaurs XXI”, diemžēl nekas no toreiz pateiktā nevienam funkcionāram nav iekritis prātā. Rodas sajūta, ka žurnāla nemaz nav bijis. Tik un tā tiek pieļautas tās pašas kļūdas, ieti tie paši ceļi. Kāpēc pastāv kultūra un dzeja? Nevis lai noliegtu, iebilstu, bet piedāvātu alternatīvu. Bet patlaban mēs neko nepiedāvājam. Vai varat nosaukt trīs lietas, ko intelektuālā doma piedāvā? Labklājību? Kas vienam labklājība, otram nav nekas. Man labklājība būtu skrejritenis, uz kura atsperties un apbraukt ap māju, citam – viens mersedess pie sliekšņa, divi aiz stūra. Visskumjākais, ka Latvijas politika nevar piedāvāt skaidrus orientierus, jo valstsvīriem pašiem tādu nav. Tad ko jūs, tautas priekšstāvji, tur pie stūres darāt? Piebāžat savas kabatas, savus ledusskapjus? Tad tā ir jūsu Latvija, nevis mūsu Latvija. Ir principiāli jāmaina attieksme pret norisēm valstī. Bet nav politiskās gribas.
– Ko rakstāt patlaban?
– Izdevniecībā “Liels un mazs” dzejniece Inese Zandere sagatavojusi izdošanai manu bērnu dzejoļu grāmatu “Saputrotā putra”. Esmu atkal atgriezies pie savas dzejas visīstākajiem lasītājiem – bērniem. Turklāt uzrakstīt labu dzeju bērniem ir ārkārtīgi grūti. Jo mazie uzreiz tevi atmasko, pieķer melos, nepatiesībā, nesirsnīgumā. Bērnus apvest ap stūri ir neiespējami. Tādēļ, ja tevi par savējo atzīst bērni, tā tiešām ir liela laime, ko ceru šovasar atkal piedzīvot.
