Intelektuālā doma gruzd zemdegās. Saruna ar dzejnieku Leonu Briedi 7
Šajā piektdienā, 24. aprīlī, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā norisināsies nozīmīgākais gada notikums literatūras nozarē Latvijā – pasniegs Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) piecās nominācijās. Latvijas literatūras mūža balvu ekspertu komisija vienbalsīgi nolēmusi piešķirt dzejniekam, rakstniekam, literatūrzinātniekam, literatūrkritiķim, tulkotājam un atdzejotājam Leonam Briedim. “Esmu laimīgs cilvēks, jo šo balvu pasniedz profesionāļi,” teic dzejnieks. “Iemantot kolēģu cieņu un atzinību – tas ir ļoti pagodinoši.”
– Ja no sava radošā devuma simboliski kā pateicība jums klēpī savai mātei būtu jāieliek grāmata, atdzejojums un dzejolis no turpat simts dziesmām, kas tapušas sadarbībā ar komponistu Raimondu Paulu, kuri tie būtu?
L. Briedis: – Kā simboliska pateicība mātei? Tā vispirms būtu mīlestība un paldies par iespēju uzaugt tādam, kāds esmu, gara pasaulē dzīvojošs, pagalam nepraktisks cilvēks. Ja mani kādreiz būtu interesējusi mantiskā pasaule, droši vien dzīvotu lepnā kotedžā, pie durvīm limuzīns un kārtīgs suns, bet no tā visa man nekā. Māte, bārene, poliete, lauku skolotāja, valodniece, savulaik man kā lielāko mantojumu atstāja pašrocīgi rakstītu angļu valodas vārdnīciņu melnos vākos. Varbūt no turienes manī vilkme uz literatūrzinātni, esmu vārdnīcu cilvēks. Tāpat kā māte vārdnīciņu, es visus darbus un tulkojumus esmu neskaitāmas reizes pārrakstījis ar roku. Lūk, rakstnieka tulznas (pastiepj izspiedušos pirkstu kauliņus). Kad deviņdesmitajos gados sniedzu roku rakstniekam Ginteram Grasam (pagājušomēnes šķīries no dzīves. – V. K.), pēc Tomasa Manna izcilākajam vācu prozaiķim, kurš tolaik bija atbraucis atbalstīt mūsu cīņu, viņš manu plaukstu ilgi nelaida vaļā. Domāju – kaut kas nav kārtībā? Bet viesis atteica: skatos, tev arī tas rakstnieka krampis – tulznas.
– Un tomēr – kurus pats uzskatāt par saviem veiksmīgākajiem darbiem?
– Mans sens, tepat netālu Iļģuciemā dzīvojošs draugs Uldis Auseklis – abi esam dzimuši vienā un tai pašā Mētrienas pagastā Madonas pusē – reiz nosauca trīs lietas, kas, viņaprāt, mani raksturojot visīstāk: dzeja, manis dibinātais un izdotais žurnāls “Kentaurs XXI” un tulkojumi. Kā vismīļākā grāmata palikusi atmiņā pati pirmā – “Liepas koks, zalkša asins”, ar kuru palaikam sevi samēroju. Tas ir mans kamertonis. No Paula mūzikai radītās dzejas sirdij vistuvākā ir “Atdziedi, dvēsele”. Varbūt tādēļ, ka visvairāk atbilst manam iekšējam noskaņojumam, varbūt tā laika dramatismam. Šī dziesma tolaik, astoņdesmitajos, gan izraisīja diskusijas.
– Vēl joprojām cilvēki labprāt to dzied…
– Es runāju nevis par cilvēkiem, bet par cenzūru. Nekad neesmu par to sīkāk interesējies, lai tas paliek pētnieku ziņā, taču reiz mana kolēģe Inese Paklone izpļāpājās, kurš bija devis norādījumu, ka šī dziesma nedrīkstot skanēt radiofonā ideoloģisku apsvērumu dēļ. Tomēr par labu komponistam un man pašam kā teksta autoram laikam iejaucās kaut kādi spēki. Kad dziesma kļuva par “Mikrofona” aptaujas uzvarētāju, sākās visādas peripetijas un kolīzijas, par kurām, paldies Dievam, uzzināju tikai pēc trīsdesmit gadiem. Nu jā, pat eņģelim šajā dzīvē nekas netiek dots par velti. Bet toreiz, totalitārajā laikā, katra diena, katrs dzejolis, katra dziesma bija burtiski jāizcīna. 1982. gadā Padomju Savienībai sešdesmitā jubileja. Vienu rītu man zvana no mūsu Kultūras ministrijas. Kremlī būšot lieli svētki, katra tauta nākšot ar savu kori, un vai es varot iedomāties, cik brīnišķīgi skanēšot dziesma ar vārdiem – „Atdziedi, atdziedi, Padomju Latvija”… Kā tagad stāsta mana sieva, es esot kliedzis: tikai pār manu līķi! Bet tik un tā jau Maskavā noskanēja, kā vajadzēja. Dziesmas vārdus izvaroja bez manas atļaujas. Tāpēc esmu iemācījies dzīvē uz visu skatīties ar vieglu smaidu. Un vai tad tagad ir kas mainījies? Tikai citādi. Agrāk pastāvēja nomācošā ideoloģiskā cenzūra, bet tagad valda ekonomiskā. Visu savās vietās noliek nauda. Iespējams, ekonomiskā cenzūra ir vēl nežēlīgāka. Saka, jā, jā, brīnišķīga grāmata, dzejoļi, bet izdošanai mums nav naudas…
