Īstais laiks lūkot mežu. Eksperts par integrēto meža aizsardzību 0
Vasarā mežā parasti neveic aktīvus darbus, tāpēc tas ir laiks apsekot jaunaudzes un mežaudzes, lai bovērtētu, vai tās neapdraud kāds kaitēklis, dzīvnieks vai slimības un vai nav jāveic meža aizsardzības pasākumi. Kā uz šīm lietām raugās AS ” Latvijas valsts meži”, stāsta uzņēmuma izpētes vadītājs un eksperts meža aizsardzības jautājumos Indulis Brauners.
Dabā nav nevēlamu organismu un parādību, katram ir sava loma. Mežsaimniekam svarīgi izprast katra organisma vietu un lomu meža ekosistēmā, kas dotu iespēju organizēt saimniecisko darbību tā, lai neveicinātu un nepieļautu organismu savairošanos, kad tie kļūst par kaitēkļiem un slimībām, radot bojājumus. Tāpēc uz mežā notiekošajiem procesiem jāraugās integrēti jeb kā uz vienu veselumu
Svarīgi izprast integritātes jēdzienu, jo integritāte nozīmē – vesels, nedalīts. Mežsaimniecība nav brutāla koku resursu ieguve peļņas nolūkos, bet gan meža apsaimniekošanas process, respektējot meža vides, sociālos un ekonomiskos aspektus. Saimnieciskais labums tiek gūts, nenodarot būtisku kaitējumu citām no meža atkarīgām organismu grupām. Plašākā mērogā šādu saimniekošanas pieeju sauc par integrēto audzēšanu.
No kā un kā jāaizsargā mežs?
Kukaiņi, sēnes, meža dzīvnieki kokus un koksni izmanto kā dzīves vidi un barību, bet mežsaimnieks to uztver kā koku vai koksnes bojāšanu, kas izraisa to bojāeju vai vērtības samazināšanos. Pie meža bojātājiem pieskaitāmas arī tādas dabas parādības kā vētra, snieglauze utt. Meža aizsardzība ir process, kas apzina minēto faktoru negatīvo ietekmi, veic šīs ietekmes izvērtēšanu, ierobežošanas pasākumu plānošanu un realizēšanu, lai likvidētu vai mazinātu nevēlamo ietekmi, iespējami samazinot ekonomiskos zaudējumus.
Saimnieciskos zaudējumus var novērst (mazināt), veicot profilaktiskos pasākumus, pārdomātu darbu organizēšanu un veikšanu, tostarp produktu loģistiku uz patēriņa vai pārstrādes vietām, kā arī adekvātus un pārdomātus pasākumus ārkārtējās situācijās.
Integrētā augu aizsardzība un tās principi
Integrētā augu aizsardzība ir visu pieejamo augu aizsardzības paņēmienu rūpīga izvērtēšana un tādu atbilstošu paņēmienu lietošana, kas novērš kaitīgo organismu populāciju vairošanos, vienlaikus saglabājot augu aizsardzības līdzekļu un citu ietekmes formu lietošanu ekonomiski un ekoloģiski pamatotā līmenī, samazinot vai minimizējot risku cilvēka veselībai un videi.
Integrētā augu aizsardzība paredz veselīgu kultūraugu audzēšanu ar iespējami mazāku nelabvēlīgo ietekmi uz agroekosistēmām un veicina kaitīgo organismu ierobežošanas dabisku mehānismu izmantošanu. Mežā tas nozīmē katrai vietai nodrošināt tai atbilstošas koku sugas augšanu, gādājot par optimāliem augšanas apstākļiem. Vienlaikus veicot mežsaimnieciskās darbības, tiek respektēti dzīvajā dabā notiekošie procesi, kas var atstāt būtisku negatīvo ietekmi uz kokaudzi (sezonalitāte, kukaiņu attīstības cikli, konkurējošā augāja attīstība u. c.).
Integrētās augu aizsardzības principi paredz zināšanu un pasākumu (bioloģisku, biotehnoloģisku, ķīmisku, augu selekcijas) kombinēšanu un kombināciju racionālu izmantošanu, maksimāli samazinot augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, kaitīgo organismu populāciju uzturot tādā līmenī, kas nerada ekonomiski būtiskus bojājumus vai zudumus.
Sakņu trupes ierobežošana ar Rotstopu
Latvijā galvenais sakņu trupes ierosinātājs ir sakņu piepe, kas rada būtiskus zaudējumus mežsaimniecībai. Trupe kokā var ienākt divos veidos, proti, sēņu sporām nosēžoties uz koka stumbra vai sakņu mizas bojājuma, kas atsedz koksni, vai veselā koka saknēm saskaroties ar bojāta koka vai celma saknēm. Lai mazinātu koku inficēšanas risku, tiek rekomendēts skujkoku celmu virsmu drīz pēc koka nociršanas apstrādāt ar līdzekli, kas būtiski samazina sakņu piepes sporu dīgšanu. Valsts mežos tiek izmantots bioloģisks preparāts Rotstops, kura sastāvā ir lielās pergamentsēnes sporu suspensija, kas koka zāģēšanas brīdī tiek uzklāta uz celma virsmas un pirmā aizņem celma koksni, neatstājot iespēju to paveikt sakņu piepei. Lielā pergamentsēne noārda koksni, bet augošus kokus nebojā. Šo dabā iedibināto kārtību cilvēks ir iemācījies izmantot, mazinot veiktās saimnieciskās darbības ietekmi un saglabājot apsaimniekoto mežaudžu vitalitāti.
Ja koks jau ir trupējis, tad nav tādu brīnumlīdzekļu, kā to izārstēt, bet ir lietojamas citas mežsaimnieciskas metodes, lai izvairītos no citu koku vai nākotnes mežaudzes inficēšanās ar trupi. Saudzīga meža apsaimniekošana, radot pēc iespējas mazākus bojājumus kokaudzē paliekošajiem kokiem, ir priekšnosacījums nākotnes meža veselībai.
Rotstopu Latvijā lieto no aprīļa līdz oktobrim, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra pārsniedz +5 ºC – šādā temperatūrā intensificējas sēņu sporu lidošana. Pārējā gada laikā celmu apstrāde nav nepieciešama, jo inficēšanās risks ir neliels un ir daudz citu mikroorganismu, kas šādā zemā temperatūrā izmanto koksni par savu attīstības vietu. Iestājoties siltākam laikam, sakņu piepei šajā celmā vairs nav vietas. Šāda pieeja neprasa papildu izmaksas, vien rūpīgu plānošanu un būs vairāk piemērota privāto mežu īpašniekiem.
Noskaidrots, ka Latvijā egļu audzēs trupes bojāti koki vidēji ir 22–23%. Apsaimniekojot šādas egļu audzes, resno un vidējo dimensiju zāģbaļķu ir par 30–40% mazāk nekā nebojātās audzēs. Tādējādi arī ieņēmumi, apsaimniekojot bojātas egļu audzes, samazinās par 7–25%.
Rotstopa priekšrocība ir tā bioloģiskā izcelsme, tāpēc tā lietošana nerada apdraudējumu cilvēka veselībai un apkārtējai videi, turklāt to iespējams lietot mašinizētā meža izstrādē.
