Kukaiņi, puves un vējgāze. Viss par meža integrēto aizsardzību 1
Svarīgi izprast integritātes jēdzienu, jo integritāte nozīmē – vesels, nedalīts. Mežsaimniecība nav brutāla koku resursu ieguve, bet gan meža apsaimniekošanas process, respektējot meža vides, sociālos un ekonomiskos aspektus. Proti, maksimālas peļņas ieguve nav pašmērķis, bet gan mežsaimniecība kā process, kas izprot un respektē mežā notiekošos procesus un tajos līdzdarbojas, gūstot saimniecisku labumu, nenodarot būtisku kaitējumu citām no meža atkarīgām organismu grupām. Plašākā mērogā šādu saimniekošanas pieeju sauc par integrēto audzēšanu.
No kā un kā jāaizsargā mežs?
Kukaiņi, sēnes, meža dzīvnieki kokus un koksni izmanto kā dzīves vidi un barību, ko mežsaimnieks uztver kā koku vai koksnes bojājumus, kas izraisa to bojāeju vai vērtības samazināšanos. Pie meža bojātājiem pieskaitāmas arī dabas parādības, piemēram, vētra, snieglauze utt. Meža aizsardzība ir process, kas apzina minēto faktoru negatīvo ietekmi, veic šīs ietekmes izvērtēšanu, ierobežošanas pasākumu plānošanu un realizēšanu, lai likvidētu vai mazinātu nevēlamo ietekmi, iespējami samazinot ekonomiskos zaudējumus.
Saimnieciskos zaudējumus var mazināt, veicot profilaktiskos pasākumus, pārdomātu darbu organizēšanu un veikšanu, tostarp pārdomātu produktu loģistiku uz patēriņa vai pārstrādes vietām, kā arī adekvātus un pārdomātus pasākumus ārkārtējās situācijās.
Integrētā augu aizsardzība un tās principi
Integrētā augu aizsardzība ir visu pieejamo augu aizsardzības paņēmienu rūpīga izvērtēšana un tādu atbilstošu paņēmienu lietošana, kas novērš kaitīgo organismu populāciju vairošanos, vienlaikus saglabājot augu aizsardzības līdzekļu un citu ietekmes formu lietošanu ekonomiski un ekoloģiski pamatotā līmenī, samazinot vai minimizējot risku cilvēka veselībai un videi.
Veicot meža audzēšanas risku izvērtēšanu, rekomendāciju izstrādi, aizsardzības metožu aprobāciju un jaunu metožu izstrādi, svarīgi uz mežu raudzīties integrēti, kā uz vienu veselumu, kas sastāv no dažādu organismu un objektu kopām.
Integrētās augu aizsardzības principi paredz zināšanu un pasākumu (bioloģisku, biotehnoloģisku, ķīmisku, augu selekcijas) kombinēšanu un kombināciju racionālu izmantošanu, maksimāli samazinot augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, kaitīgo organismu populāciju uzturot tādā līmenī, kas nerada ekonomiski būtiskus bojājumus vai zudumus.
Integrētās augu aizsardzības metodes
Integrētās augu aizsardzības galvenie pamatelementi ir profilaktiskie pasākumi un augu aizsardzības tiešie pasākumi jeb rīcība, iejaukšanās, ja nepieciešama kaitīgo organismu ierobežošana, to pamatojot ar datiem par kāda kaitīgā organisma iespējamu savairošanos postošā līmenī.
Par profilaktiskajiem pasākumiem mežā uzskatāmi visi mežsaimnieciskie pasākumi, kas vērsti, lai uzlabotu augšanas apstākļus un nodrošinātu efektīvu fotosintēzes procesa norisi, kura laikā rodas cukuri, kas bioķīmiskos procesos augā tiek pārvērsti par celulozēm un lignīnu. Lai to nodrošinātu, nepieciešams: veikt kopšanas cirtes, nodrošinot optimālu apgaismojuma režīmu; nodrošināt optimālus augsnes aerācijas apstākļus (lai saknēm piekļūtu skābeklis pietiekamā daudzumā), ko panāk ar meža meliorācijas palīdzību; veikt mežaudžu mēslošanu, mežaudzē ienesot barības vielas, kas iztrūkst, lai koks varētu pilnvērtīgi izmantot esošo augsnes auglības potenciālu vai arī lai aktivizētu mikrobioloģiskos procesus augsnē, kas atbrīvo barības vielas, ko koks netraucēti var asimilēt (uzņemt).
Mežsaimniecībā jau izsenis tiek lietotas šīs integrētās augu aizsardzības metodes, proti, mežsaimnieciskie pasākumi, kas kavē, mazina vai novērš meža bojājumu rašanos: augsnes gatavošana, atjaunošanas atlikšana, Rotstopa lietošana un MK noteikumos noteiktās prasības rudens–pavasara sezonā bojātos skujkokus izvākt no meža vai arī veikt to aizsardzību līdz 1. aprīlim u. c.
Metodes, kas izmēģinātas un tiek lietotas valsts mežu aizsardzībai:
Rotstopa lietošana sakņu trupes bojājumu ierobežošanai;
– alternatīvās metodes smecernieka bojājumu ierobežošanai;
– repelenti jaunaudžu aizsardzībai pret briežveidīgo bojājumiem;
– stumbru aizsardzības metodes (spirāles, sieti);
– feromonu slazdu lietošana mizgraužu ķeršanai;
– latvāņu ierobežošanas metodes;
– citas aktivitātes.
Sakņu trupes ierobežošana ar Rotstopu
Latvijā galvenais sakņu trupes ierosinātājs ir sakņu piepe, kas rada būtiskus zaudējumus mežsaimniecībai. Trupe kokā var ienākt divos veidos – sēņu sporām nosēžoties uz koka celma vai sakņu mizas bojājuma, kas atsedz koksni, vai veselā koka saknēm saskaroties ar bojāta koka vai celma saknēm. Lai mazinātu koku inficēšanās risku, tiek rekomendēts skujkoku celmu virsmu drīz pēc koka nociršanas apstrādāt ar līdzekli, kas būtiski samazina sakņu piepes sporu dīgšanu. Valsts mežos tiek izmantots bioloģisks preparāts Rotstops, kura sastāvā ir lielās pergamentsēnes sporu suspensija, kas koka zāģēšanas brīdī tiek uzklāta uz celma virsmas un pirmā aizņem celma koksni, neatstājot iespēju to paveikt sakņu piepei. Lielā pergamentsēne noārda koksni, bet augošus kokus nebojā. Šo dabā iedibināto kārtību cilvēks ir iemācījies izmantot, mazinot veiktās saimnieciskās darbības ietekmi un saglabājot apsaimniekoto mežaudžu vitalitāti.
Ja koks jau ir trupējis, tad nav brīnumlīdzekļu tā izārstēšanai, bet ir lietojamas citas mežsaimnieciskas metodes, lai izvairītos no citu koku vai nākotnes mežaudzes inficēšanās ar trupi. Saudzīga meža apsaimniekošana, radot pēc iespējas mazākus bojājumus kokaudzē paliekošajiem kokiem, ir priekšnosacījums nākotnes meža veselībai.
Rotstopu Latvijā lieto no aprīļa līdz oktobrim, kad diennakts gaisa vidējā temperatūra pārsniedz 5 ºC – šādā temperatūrā intensificējas sēņu sporu lidošana. Pārējā gada laikā celmu apstrāde nav nepieciešama, jo inficēšanās risks ir neliels un ir daudz citu mikroorganismu, kas šādā zemā temperatūrā izmanto koksni par savu attīstības vietu. Iestājoties siltākam laikam, sakņu piepei šajā celmā vairs nav vietas. Šāda pieeja neprasa papildu izmaksas, vien rūpīgu plānošanu, un tā būs vairāk piemērota privāto mežu īpašniekiem.
Noskaidrots, ka Latvijā egļu audzēs trupes bojāti koki vidēji ir 22–23%. Apsaimniekojot šādas egļu audzes, resno un vidējo dimensiju zāģbaļķu ir par 30–40% mazāk nekā nebojātās audzēs. Tādējādi arī ieņēmumi, apsaimniekojot bojātas egļu audzes, samazinās par 7–25%.
Rotstopa priekšrocība ir tā bioloģiskā izcelsme, tāpēc tā lietošana nerada apdraudējumu cilvēka veselībai un apkārtējai videi, turklāt to iespējams lietot mašinizētā meža izstrādē.
Alternatīvie līdzekļi smecernieka bojājumu ierobežošanai
Priežu lielais smecernieks ir nozīmīgākais jaunaudžu kaitēklis. Galvenās integrētās metodes smecernieka bojājumu ierobežošanai ir: meža atjaunošanas atlikšana uz vienu līdz divām sezonām, augsnes gatavošana, to mineralizējot, augu aizsardzības līdzekļu (AAL) lietošana, kā arī ekoloģisko koku atstāšana cirsmā – jo lielāks atstāto dzīvotspējīgo koku skaits izcirtumā, jo mazāks kaitējums jaunajiem stādījumiem. Tas tāpēc, ka smecernieki barojas augošu koku vainagos ar zaru mizu. Smecernieku platībai pievilina vīstošu, kalstošu ciršanas atlieku smarža. Papildus parastajam kaitējumam priežu lielais smecernieks uz sava ķermeņa pārnēsā arī sakņu trupes izraisītāja – sakņu piepes (Heterobasidion annosum) – sporas.
Patlaban LVM lietotie insekticīdi ir videi un cilvēkam draudīgi. Lai mazinātu AAL izmantošanu, LVM veica alternatīvu aizsardzības līdzekļu izmēģinājumus, salīdzinot to efektivitāti ar tradicionāli lietotajiem insekticīdiem. Izmēģinājumos tika izmantoti šādi alternatīvie aizsardzības līdzekļi:
– Conniflex – stādu stumbru lejas daļa apstrādāta ar līmes smilšu maisījumu;
– stādu stumbru lejas daļa apstrādāta ar vasku;
– kartona ietvari – uz stādu stumbra lejas daļas uzvilkti kartona aizsargietvari.
Izmēģinājumi parādīja, ka Conniflex nodrošina augstāku aizsardzības efektivitāti nekā tradicionāli lietotie insekticīdi, savukārt vaska apstrādes tehnoloģija bija vienlīdz efektīva insekticīdu iedarbībai. Kartona ietvari arī uzrādīja augstu efektivitāti, bet praktiskajā mežsaimniecībā bez ietvara uzmaukšanas procesa mehanizācijas tie nav praktiski lietojami. LVM kokaudzētavās jau ir pieejami stādi, kas apstrādāti gan ar vasku, gan smilšu līmes maisījumu, gan insekticīdiem.
Aizsardzība no briežveidīgajiem
Staltbrieža, aļņa un stirnas bojājumi skujkoku un apšu jaunaudzēs ir visstraujāk progresējošie bojājumu veidi valstī. Tas galvenokārt saistīts ar straujo dzīvnieku populācijas pieaugumu, jo to skaits no mednieku puses netiek pienācīgā apjomā regulēts un nav pārliecības par pašreizējās dzīvnieku uzskaites un nomedīšanas apjoma noteikšanas metodes atbilstību mūsdienu prasībām. Tā kā vēl joprojām valstī nav pieņemti radikāli lēmumi šīs situācijas izmaiņai, LVM nodrošina aizsardzības pasākumu plānošanu un to realizēšanu apdraudētajās mežaudzēs.
Briežveidīgo bojājumu ierobežošanai galvenokārt skujkoku galotnes dzinumu aizsardzībai jaunaudzēs lieto repelentus.
Papildus repelentiem tiek izmantotas stumbru aizsardzības metodes – spirāles, dažādas plastikāta caurules, sieti un stiepļu žogi. Tiek pētītas arī alternatīvas metodes, piemēram, aitas vilnas izmantošana jauno priežu stādījumu aizsardzībai, kā arī jaunaudžu kopšanas termiņa pagarināšana un atstājamo koku skaita palielināšana kā papildu barības bāze meža dzīvniekiem.
Feromonu slazdi mizgraužu ķeršanai
Stumbra kaitēkļu bojājumu, ko galvenokārt izraisa egļu astoņzobu mizgrauzis, dinamika ir stipri saistīta ar vides apstākļiem. Līdz 2004. gadam notika mizgrauža savairošanās Kurzemes reģionā, kam par iemeslu bija desmitgades sākuma vasaru sausuma periodi, kas novājināja egļu audzes, radot iespēju mizgrauzim tās invadēt. Otrs aspekts bija piekoptā meža apsaimniekošanas prakse, kas ne vienmēr bija atbilstoša, lai neprovocētu mizgrauža bojājumu uzliesmojumus.
2005. gads bija pagrieziena punkts, kad mizgrauža bojājumu apjoms mežaudzēs nokritās, jo meži bija pilni ar tā gada sākumā notikušās vētras bojātiem kokiem. Mizgrauzis 2005. un 2006. gadā tos izmantoja savas populācijas attīstības nodrošināšanai, būtiski nebojājot augošus kokus (mežaudzes). Šo procesu LVM kopā ar LVMI Silava kolēģiem uzraudzīja un jau laikus gatavojās 2007. gada bojājumu uzliesmojumam, jo pēc vētras no mežaudzēm vēl neizvāktie koki mizgrauža attīstībai bija nederīgi un mizgraužu skaits, salīdzinot ar 2004. gadu, bija tūkstoškāršojies. Lai novērstu masveida mizgrauža bojājumus mežaudzēs, LVM noteica koku ciršanas ierobežojumus un izvietoja feromonu slazdus tam piemērotās platībās mizgrauža vabolīšu ķeršanai. Pateicoties šīm koordinētajām aktivitātēm, mizgrauža uzliesmojums tika apturēts un tā populācija ar dabīgo ienaidnieku palīdzību sagrauta.
Egļu astoņzobu mizgrauža bojājumu rašanās iemesli ir: ilgstošs sausums, vēja bojājumi, nepārdomāti plānotas cirtes, neatbilstoša ciršanas laika izvēle, laikus neveiktas kopšanas un sanitārās cirtes, no krautuvēm laikus neizvesti kokmateriāli u. c.
Egļu astoņzobu mizgraužu bojājumu ierobežošanas metodes ir feromonu slazdu lietošana, kā arī svaigi invadētu koku savlaicīga izvākšana no mežaudzēm.
Kas visvairāk apdraud mežus Latvijā?
Ekonomiski nozīmīgākos riskus meža audzētājiem rada:
1) vējgāze/ledlauze;
2) egļu astoņzobu mizgrauzis un priežu lielais smecernieks;
3) pārnadži, tostarp staltbriedis, alnis un stirna;
4) sakņu piepe (sakņu un stumbru trupes izraisītāja);
5) skuju, lapu kaitēkļi.
Visu veidu vēja, sniega un sasalstošā lietus bojājumi mežaudzēm LVM mežos tiek konstatēti katru gadu. Savu negatīvo pienesumu dod arī veiktā saimnieciskā darbība – cērtot kailcirtes, tiek atsegtas paliekošo mežaudžu malas, kas kļūst jutīgas pret vēja ietekmi. Līdzīga situācija saglabājas pēc veiktām izlases galvenajām vai krājas kopšanas cirtēm, kad audžu vainaga klājs tiek izretināts un kokiem samazinās vēja noturība. 2005. gada vētra izcēlās ar īpaši lielu bojājumu apmēru, kas LVM zemēs nopostīja vairāk nekā 35 000 ha mežaudžu.
Egļu astoņzobu mizgrauzis ir bīstamākais mežaudžu kaitēklis Latvijā. Protams, ir arī citi kaitēkļi, kas bojā stumbrus skujkoku audzēs, bet to bojājuma apmērs ir niecīgs salīdzinājumā ar egļu astoņzobu mizgrauža bojājumiem.
Priežu lielais smecernieks ir nozīmīgākais jaunaudžu kaitēklis Latvijā un rada lielāko bojājumu apmēru jaunaudzēs. Šim kaitēklim ir antropogēns raksturs. Tas savairojas visur, kur cilvēks veic skujkoku ciršanu. Jo vairāk cērt, jo lielāka smecernieka populācija, līdz ar to arī lielāks bojājuma risks. Realizējot dzīvē integrēto audzēšanu un integrētās augu aizsardzības pamatprincipus, ar šo kaitēkli mežsaimniecībā var sadzīvot. To LVM savā mežsaimnieciskajā praksē pierāda: veicot augsnes sagatavošanu (mineralizāciju) pirms skujkoku stādīšanas; atjaunojot izcirtumus otrajā gadā pēc mežaudzes nociršanas; kokaudzētavā pirms stādu izsniegšanas stādīšanai veicot to apstrādi ar AAL vai vasku, vai smilšu līmes maisījumu, mazinot vai izskaužot AAL lietošanas vajadzību mežaudzēs. Šī iedzīvinātā prakse nodrošina zemo tik ļoti bīstamā kaitēkļa bojājumu apmēru LVM skujkoku jaunaudzēs.
Dzīvnieku jeb briežveidīgo bojājumi skujkoku un apšu jaunaudzēs saistībā ar dzīvnieku blīvuma palielināšanos ir pieņēmuši nopietnus apmērus. Viens no paņēmieniem, kā integrēti cīnīties ar tiem, ir barības bāzes saglabāšana dzīvniekiem – kopjot jaunaudzes, jāatstāj lapu koki (kārkli, pīlādži, ozoli, apses u. c.), kas netraucē mērķa sugas augšanai. Nodrošinot papildu barības bāzi briežu dzimtas dzīvniekiem, mazāk tiek postīti mērķa koki. Šo principu var ievērot arī izlases cirtēs. Mērķa sugas retināšanu var sākt arī vēlāk − jo lielāka biezība jaunaudzē, jo procentuāli mazāks bojāto pieaugušu koku skaits.
Sakņu piepe ir galvenais sakņu trupes izraisītājs Latvijā un boreālos mežos kopumā. Sakņu trupes izplatīšanās līdzīgi kā priežu lielajam smecerniekam cieši saistīta ar cilvēka veikto saimniecisko darbību. Celmi un mežizstrādes laikā radītie sakņu un stumbru bojājumi veicina infekcijas izplatīšanos. Viena no šo bojājumu ierobežošanas iespējām ir Rotstopa lietošana.
Pie skuju un lapu kaitēkļiem pieder priežu rūsganā zāģlapsene (Neodiprion sertifer), priežu sprīžotājs (Bupalus piniarius), egļu mūķene (Lymantria monacha) un priežu audžu tīkllapsene (Acantholyda posticalis). To apkarošanai parasti izmanto bioloģisko aizsardzības metodi – putnu būru izlikšanu mežā. LVM sadarbībā ar LVMI Silava veica pētījumus, noskaidrojot šā bioloģiskā pasākuma efektivitāti skuju un lapu kaitēkļu bojājumu ierobežošanā. Tika noskaidrots, ka, riskam pakļautajās mežaudzēs izvietojot 4–8 putnu būrus, ir pietiekami, lai ar putnu palīdzību iespēju robežās nodrošinātu kaitēkļu skaita ierobežošanu. Putni kaitēkli iznīcina dažādās to attīstības stadijās (ola, kāpurs, kūniņa, pieaudzis īpatnis) atkarībā no gadalaika. Šī metode līdz šim ir attaisnojusies. Putnu sugas, kas galvenokārt apdzīvo putnu būrus, ir melnais mušķērājs (Ficedula hypoleuca) – 83% novērojumu – un zīlīšu sugas, galvenokārt lielā zīlīte (Parus major) – apmēram 17% gadījumu.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops īpašajā izdevumā “Meža stādījumi, to aizsardzība. Plantāciju meži”
