– Kas tā par ideju – īpašs televīzijas kanāls Latgalei krievu valodā? 10
– Nezinu, mēs to neatbalstām. Runa drīzāk ir par krievvalodīgu kanālu, kurā būtu atsevišķi Latgalei veltīti raidījumi.
“Ja prezidents un premjere 16. martā aizietu pie Brīvības pieminekļa…”
– Mūsu lasītāji izteikuši neizpratni par jūsu interviju, kas 20. janvārī publicēta avīzē “Vesti segodņa”. Jūs intervējis Aleksandrs Giļmans – cilvēks, kurš atklāti pateicis, ka atdotu visu, lai neatkarīgas Latvijas valsts nebūtu. Arī savā politiskajā darbībā viņš to ir apliecinājis. Vai uzskatāt par lietderīgu šādas sarunas ar Latvijas pretiniekiem?
– Giļmans ir žurnālists.
– Ne tikai. Vairāk viņš pazīstams ar citām aktivitātēm…
– Droši vien, ka te var saskatīt zināmas problēmas. Es piekritu izteikt savu viedokli krievu presē, jo man šķita, ka tādai rīcībai būs vairāk plusu nekā mīnusu.
– Jūsu intervija bija par 16. martu. Pēdējā laikā amatpersonu sarunās arvien biežāk ieskanas viena doma – sak, drīz jau dzīvu leģionāru vairs nebūs un tad arī pie Brīvības pieminekļa neviens vairs neies. Citiem tur nemaz neesot tiesību atrasties, jo viņi tur tikai taisa politiskas “izrādes”. Ja kāds grib pieminēt, lai brauc uz kapiem un tamlīdzīgi… Arī jūs sarunā ar Giļmanu izteicāties, ka “tradīcijas” varētu mainīties. Varbūt vairs netiks atzīmēts 16. marts, bet 17. marts – Latvijas Centrālās padomes (LCP) memoranda parakstīšanas diena.
– Uzskats par to, ka leģionārus pēc viņu nāves vairs nepieminēs, neiztur kritiku. Tad jau Pirmā pasaules kara dalībniekus mēs arī nevarētu atcerēties un godināt, jo viņu vairs nav starp dzīvajiem.
– Pieminēt var kapos, noliekot vainagus, nekādas politikas…
– Nē, tas ir dīvaini, nevar no augšas noteikt, kā vajadzētu pieminēt karavīrus… Kas attiecas uz 17. martu, es vienmēr esmu uzskatījis, ka šis datums ir ļoti nozīmīgs Latvijas vēsturē un to vajadzētu atzīmēt plašāk – jo LCP bija cilvēki, kas iestājās par neatkarīgu Latviju, pret abām okupācijas varām. To nevajag pretnostatīt 16. martam, katram datumam ir sava nozīme.
– Taču Giļmans tūlīt pat apsveica ideju par tradīciju maiņu, solot, ka šo “kompromisu” varētu apspriest ar “antifašistiem”. Vai tas jāsaprot kā kaut kāds “izlīgums”?
– Tas nebija korekti, ka sākotnēji Giļmans sarunā piedalījās kā žurnālists, bet noslēgumā jau postulējās kā organizācijas pārstāvis. Bet šis noteikti nav stāsts par “izlīgumu”. Jā, šis jēdziens kādu laiku Latvijā bija izplatīts, bet tā īsti jau netika pateikts, kam un par ko būtu jāizlīgst.
– Pērn jūs bijāt spiests atkāpties no ministra amata, jo bijāt izteicies, ka piedalīsieties 16. marta gājienā. Vai parlamentārajiem sekretāriem nav tādu ierobežojumu?
– Nē, neviens neko tādu nav teicis.
– 16. marta demonizēšana lielā mērā ir Krievijas propagandas nopelns, kurai Rietumi savulaik noticēja. Tagad tur beidzot sāk apjaust, ka Krievijas informācijai nedrīkst uzticēties, tā ir sagrozīta un melīga. Vai šis nebūtu īstais brīdis paskaidrot, kas īsti Latvijā tiek atzīmēts 16. martā un ka negatīvais tēls, kas tam piešķirts, ir Krievijas propagandas meistarstiķis, tāpat kā šobrīd stāsti par “Kijevas huntu” un “banderoviešiem”, kas sagrābuši varu Ukrainā?
– Ja Valsts prezidents un premjere 16. martā aizietu pie Brīvības pieminekļa un noliktu ziedus, domāju, ka tas varētu būt risinājums, kas šim datumam noņemtu politisko smagumu un problēmas ar pretnostatījumu beigtos.
– Interesanti, ka līdzīgu ideju interneta portālā “Delfi” nupat izteica “Saskaņas” politiķis Jānis Urbanovičs: “…risinājums “Ejam visi” – ja vien Latvijas labējiem politiķiem tam pietiktu dūšas – zināmos apstākļos varētu izrādīties pietiekami efektīvs veids, kā laupīt šī pasākuma šarmu nacionālradikāļu acīs. Ja 16. martam tiktu atkal piešķirts valstisks statuss, ja ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa būtu oficiozs pasākums, tad radikāļi vienkārši pazustu pūlī, paliekot bez cerētā skandāla un politiskā kapitāla.”
– Bet Nacionālajai apvienībai nevajag nekādu kapitālu. Mēs nebūsim greizsirdīgi un atbalstīsim šādu ideju. Es aicinu visus piedalīties gan 16. marta pasākumos, gan piemiņas pasākumā “Latvijas Centrālās padomes Memorandam – 71”, kas notiks 17. martā plkst. 19 Kara muzejā.
