– Vai Latvijas skolās nebūtu vairāk jārunā par aktuālo politisko situāciju pasaulē, arī par Ukrainā notiekošo? 10
– To noteikti vajadzētu darīt. Savulaik tika nodalīts, ka par integrācijas politiku skolās atbild Izglītības un zinātnes ministrija. Uzskatu, ka Izglītības ministrija šajā virzienā dara nepietiekami. Baidos, ka arī ar skolotāju lojalitāti daudzās mazākumtautību skolās joprojām ir problēmas. Kā Nacionālās apvienības pārstāvis es atbalstu pāreju uz vienotu mācību valodu skolās, ar atsevišķām valodas un kultūras stundām mazākumtautību skolēniem savā valodā. Var diskutēt par termiņiem un pieeju, taču šāda reforma ir nepieciešama.
– Iepriekšējās valdības laikā, kad ministre bija Ina Druviete, par to vēl runāja, taču tagad šis jautājums it kā pilnībā pazudis no darba kārtības. Neesmu dzirdējis, ka pašreizējā izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile par to kādreiz būtu kaut vai ieminējusies.
– Nacionālā apvienība vēl nav paguvusi izrunāt šos jautājumus ar Seiles kundzi. Bija ieplānota frakcijas tikšanās ar viņu, taču ministre nevarēja ierasties. Tomēr mēs no idejas neesam atteikušies.
– Nesen Lietuvas prezidente paziņoja par vēlmi savā valstī atjaunot obligāto militāro dienestu. Latvijas politiķi līdzīgu iespēju neizskata. Starp citu, viens no skaļi neminētajiem argumentiem bija tieši šaubas par sabiedrības integrāciju un to, vai armijā nenonāks nelojāli noskaņoti cilvēki. Kāds ir jūsu viedoklis par obligāto dienestu?
– Nacionālā apvienība šos jautājumus pārrunāja ar aizsardzības ministru un konceptuāli mums viedokļu atšķirības nebija. Šobrīd būtiskākais ir apzināt un apmācīt armijas rezerves – tos, kuriem jau iepriekš ir bijusi militāra pieredze. Nākamais solis būtu dažādas brīvprātīgās formas – zemessardze, studentu militārā apmācība. Galvenais iemesls, kāpēc nevar uzreiz atjaunot obligāto dienestu, – nav atbilstošas infrastruktūras…
– Un Lietuvā tā ir?
– Kā uzskata aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, arī Lietuvai ar idejas praktisko ieviešanu būs daudz grūtību. Tas vairāk ir politisks solis. Es domāju, ka Straujumas kundzei, komentējot Lietuvas iniciatīvu, nevajadzēja teikt, ka mēs tā nedarīsim, jo “Latvija nav apdraudēta”. Šādi apgalvojumi vienkārši neizklausās ticami un tikai veicina aizdomas par mūsu politiķu nespēju novērtēt reālo situāciju. Bija jāizvēlas precīzāka argumentācija. Varbūt vajadzēja teikt, ka apdraudējuma līmenis nav tik liels, Latvija to apzinās, bet mēs izvēlamies citas metodes – rezerves karavīru iesaukumu, brīvprātīgo rezervistu apmācību, neizslēdzot iespēju pēc laika atgriezties arī pie jautājuma par obligāto militāro dienestu atkarībā no tā, kā mainīsies starptautiskā situācija. Es pieļauju, ka ir arī zināmi riski un, ieviešot obligāto militāro dienestu, armijā var tikt iesaukti arī jaunieši, par kuru lojalitāti mēs nevarētu būt pārliecināti. Brīvprātīga pieeja šos riskus mazina. Tāpēc es jau iepriekš teicu, ka ļoti nozīmīga ir jaunsardzes loma, kur lielāks uzsvars ir nevis uz militāro sagatavošanu, bet patriotisko audzināšanu. Tie, kas izgājuši jaunsardzi, manuprāt, vairs nevar būt nelojāli.
