Integrācijas dažādās sejas. Saruna ar Eināru Cilinski 10
Pirms gada Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība) bija 16. marta notikumu galvenais varonis, jo valdības vadītāja Laimdota Straujuma viņu atbrīvoja no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amata par nodomu piedalīties leģionāru piemiņas gājienā. Šobrīd E. Cilinskis ir Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs un viņa plāni 16. martā vairs nevienu neuztrauc. Tāpēc arī mūsu saruna vispirms par Kultūras ministrijas pārziņā esošajiem integrācijas un mediju politikas jautājumiem. Taču arī par to, vai 16. marta “tradīcijas” varētu mainīties, kā NA politiķis norādījis krievu presē.
Nav konfliktu, bet ir problēmas
– Kā Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs esat politiski līdzatbildīgs par integrācijas jomu. Taču, lai kaut ko darītu, vispirms būtu jātiek skaidrībā par situāciju. Pirms neilga laika “LA” bija intervija ar sabiedriskās domas pētnieku Arni Kaktiņu, kurš bija diezgan kritisks par Latvijas sabiedrības saliedētību un jautāja, vai desmit gadu laikā būtu iespējams kaut kā panākt, lai Latvijas krievi būtu gatavi aizstāvēt Latvijas valsti konfrontācijas gadījumā.
Savukārt rakstnieks Juka Rislaki bija pamanījis, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš intervijā somu laikrakstam “Helsingin Sanomat” 8. janvārī teicis, ka Latvija nav apdraudēta. “Tas tāpēc, ka krievu minoritāte ir labi integrējusies sabiedrībā. Mēs jūtam, ka esam stabila valsts.” Rislaki kungs jautā: “Kam ticēt? Vai šie abi kungi vispār runā par vienu un to pašu valsti?” Pāradresēju šo jautājumu jums…
Piebildīšu, ka pirms tam līdzīgu viedokli kā prezidents Bērziņš intervijā avīzei “Vesti” bija paudusi arī Ministru prezidente Laimdota Straujuma, sakot, ka viņai kategoriski nepatīk vārds “integrācija” un vispār nekādu problēmu ar to neesot. Vai Nacionālā apvienība tam piekrīt?
E. Cilinskis: – Sākotnēji man gribējās oponēt premjeres viedoklim, taču, iedziļinoties teiktajā, es varētu piekrist par to, ka mums pakāpeniski vajadzētu atteikties no termina “integrācija”. Tas īsti nepatīk ne latviešiem, ne cittautiešiem. Taču no integrācijas politikas gan nevajag atteikties. Integrācijas pamatnostādnes nosaka trīs virzienus: nacionālās identitātes veidošana, pilsoniskās sabiedrības attīstība un vienota sociālā atmiņa. Sasniegumi šajās jomās ir atšķirīgi, tāpēc arī nevar vērtēt, ka ir bijušas tikai veiksmes vai tikai neveiksmes. Varbūt nākotnē vajadzētu detalizētāk runāt par katru no šiem aspektiem, nevis par tādu vienu plašu procesu, kas tiek saukts par integrāciju.
– Jautājums nav par terminu, kuru var nomainīt, bet par to, kāda ir patiesā aina. Vai mēs varam ticēt valsts amatpersonu apgalvojumiem, ka viss ir labākajā kārtībā?
– Aina ir dažāda. Latvijā nav etnisku konfliktu un nesaskaņu. Straujumas kundze jau pareizi norādīja, ka tādā skumjā notikumā kā Zolitūdes traģēdija sabiedrība bija vienota. Taču saliedētība parādās arī pozitīvos notikumos, piemēram, Dziesmu svētkos un citos kultūras pasākumos. Tā ir labā daļa. Sliktāk ir ar vienotu sociālo atmiņu, kas ietekmē gan dažādu attieksmi pret vēstures un politikas jautājumiem, piemēram, Latvijas okupāciju 1940. gadā un pašreizējo Krievijas – Ukrainas konfliktu. Es ceru, ka jaunākās paaudzes vidū šīs atšķirības nav tik izteiktas kā tiem cilvēkiem, kuru uzskati veidojušies vēl pie padomju ideoloģijas, tomēr skaidrs, ka pārmaiņas prasa laiku.
